Džons Miežagrauds jeb Memuāri par alkoholu

XXXII NODAĻA

Kad «Snarka» izbrauca garajā burājumā no Sanfran­cisko, uz jahtas borta nebija nekādu alkoholisku dzē­rienu. Tas ir, taisnību sakot, mēs vienkārši nezinājām, ka laivā ir dzeramais, un vēl daudzus mēnešus netikām to atklājuši. Burājums ar «sausu» jahtu no manas puses bija, tā sakot, ļaundarība ar iepriekšēju nolūku. Gribēju aiz­vilkt Džonam Miežagraudam baļķi ceļā. Tas norāda, ka tomēr biju ieklausījies vārajos brīdinājumos, kādi sāka ieskanēties manā apziņā.

īstenībā biju tikai aizplīvurojis situāciju pats savās acīs un taisīju atvainošanās reveransu Džonam Mieža­graudam. Pie 'tam veicu to ļoti izgudrēm. Noteicu, ka dzeršu vienīgi ostās. Kamēr «sausā» burāšu pa jūrām, mans alkohola piesūcinātais organisms attīrīsies, tā ka, iegriezies ostā, būšu pilnīgi formā lieliski izbaudīt Džona Miežagrauda balvas. Dzērieni garšos labāk, reibums būs skaudrāks un tīkamāks.

Divdesmit septiņas dienas mēs pavadījām pārbrau- cienā no Sanfrancisko uz Honolulu. Pēc pirmās dienas uz jūras doma par iedzeršanu man ne prātā nenāca. To pieminu tikai tālab, lai parādītu, ka būtībā taču tik tie­šām neesmu alkoholiķis. Dažbrīd ceļojuma laikā, domās kavēdamies nākotnē, jau iepriekš izbaudīju lieliskos mie­lastus un cienāšanas, kādi Havajā tiek rīkoti uz lanai — atklātajām terasēm (biju jau agrāk dažas reizes apmeklē­jis šīs salas), un, protams, pieminēju arī dzeramos, kas ievadīs gaidāmās dzīres. Par šiem dzērieniem es nedo­māju ar kāri, ne arī īgņājos, ka ceļš vēl tik tāls. Vien­kārši iedomājos, cik jauki un jautri tas būs, bet dzērieni būs daļa no tīkamās mielasta atmosfēras.

Tā es vēlreiz, sev par pilnīgu gandarījumu, pārliecinā*- jos, ka esmu kungs pār Džonu Miežagraudu. Gribu — dzeru, gribu — nedzeru. Tātad mierīgi varu turpināt iedzeršanu, kad vien vēlos.

Dažādās Havaju grupas salās pavadīju kādus mēne­šus piecus. Dzīvodams krastā, es dzēru. Dzēru pat krietni vairāk, nekā biju radis Kalifornijā pirms šī ceļojuma. Vis­pār Havaju iemītnieki caurmērā nodevās dzeršanai krietni vairāk nekā ļaudis mērenāka klimata platuma grādos. Nedomāju īpaši uzsvērt vārdu spēli ar «mēreno», varu to pateikt arī citādi — «platuma grādos, kas attālāk no ekvatora». Bet Havaju salas atrodas tikai subtropu joslā. Jo dziļāk nokļuvu tropos, jo vairāk ievēroju, cik nesātīgi turienieši lieto alkoholu, un jo nesātīgāk dzēru arī pats.

No Havajas mēs burājām uz Marķīza salām. Šis pār- brauciens ilga sešdesmit dienu. Divus mēnešus mēs ne reizi neieraudzījām zemi, nemanījām ne buru, ne tvai­koņa dūmu vērpeti. Bet jau pašās pirmajās ceļojuma die­nās kuģa pavārs, taisīdams pamatīgu revīziju kambīzē, izdarīja kādu atklājumu. Dziļas lādes pašā dibenā viņš atrada duci vīna pudeļu — andželiku un muskatu. Tās tur bija nokļuvušas no rančo virtuves pagrabiem kopā ar paš­darinātiem augļu konserviem un ievārījuma burkām. Sešus mēnešus gulēdams kambīzes tveicē, biezais, saldais vīns bija kaut kā īpaši pārveidojies, man domāt, kļuvis tāds kā izdedzināts degvīns.

Es pagaršoju to. Nu, brīnišķīgs! Un pēc tam ik dienas vienu reizi — ap pulksten divpadsmitiem, kad biju izda­rījis novērojumus un iezīmējis kartē «Snarkas» atrašanās vietu, — es izdzēru pusglāzi vīna. Tam bija pavisam ne­parasts reibums. Pats sev šķitos daudz labsirdīgāks, bet jau tā jaukā jūras ainava kļuva vēl jaukāka. Ik rītu lejā, kajītē, svīzdams gar saviem kārtējiem tūkstoš vārdiem, es jau ilgodamies gaidīju tās dienas lielo notikumu pulk­sten divpadsmitos.

Nelaime tikai tā, ka vīnu vajadzēja piedāvāt arī citiem, bet pārbrauciena ilgums bija neziņā tīts. No sirds no­žēloju, ka šādu pudeļu nav vairāk kā tikai tas ducis. Un, kad tās visas bija tukšas, sāku pat nožēlot, ka esmu cie­nājis arī līdzbraucējus. Es slāpu pēc alkohola un dedzīgi kāroju ātrāk sasniegt Marķīza salas. , Tālab arī, kad nokļuvām ostā, mana dzeršanas kāre bija sasniegusi kulminācijas punktu. Bet Marķīza salās dzī­voja tikai nedaudzi baltie un bars novārgušu iezemiešu, tur bija krāšņas dabas ainavas, daudz vaļēja, pudelēs nepildīta lētā ruma un bagātīgi krājumi absinta, taču ne­bija atrodams ne viskijs, ne džins. No lētā ruma cilvēkam mutes gļotāda rāvās čokurā. To es zinu, jo tiku jau no­baudījis. Esmu arvien bijis piekāpīgs, tālab samierinājos ar absintu. Tikai viena nelaime — šo dzērienu man vaja­dzēja saliet sevī neiedomājamos kvantumos, citādi nejutu nekādu iedarbību.

No Marķīza salām aizbraucu, balasta vietā iekrāvis jahtā tādu daudzumu absinta pudeļu, lai pietiktu līdz Ta- hiti, kur tad bagātīgi apgādājos ar skotu un amerikāņu viskiju, un pēc tam jau vairs no ostas līdz ostai nebija neviena «sausā starpbrīža». Tikai, lūdzu, nepārprotiet mani., Nenotika nekāda plostošana tajā nozīmē, kā šo vārdu parasti saprot: ne es streipuļoju, ne arī gāzos no kājām un nekad nenodzēros līdz prāta aptumsumam. Rū­dīts un apdomīgs baudītājs ar spēcīgu organismu nekad nenolaidīsies līdz tādai pakāpei. Tāds iedzer, lai justos labi, lai izbaudītu tīkamu skurbulīti, bet ne vairāk. Viņš piesardzīgi vairās no trokšņainas pļēgurošanas, no paģi­rām, kas seko tādai žūpošanai, kā arī no nevarības un mazvērtības sajūtas, kas to pavada.

Tāds rūdīts un apdomīgs dzērājs cenšas vienīgi pēc veikli un izgudrēm sasniegta pusapreibuma. Un to viņš pie­prot tik manīgi, ka var dzert visus divpadsmit mēnešus no vietas bez kādām manāmām ārējām pazīmēm. Savie­notajās Valstīs šobrīd tādu cilvēku ir simtiem tūkstošu — tie dzer klubos, viesnīcās, pašu mājokļos, tie ir cilvēki, kas nekad nav piedzēruši, bet nekad arī nav gluži skaidrā, kaut gan vairākums šo faktu nikni apstrīdēs. Un visi tie ir dziļi pārliecināti — tāpat kā es biju dziļi pārliecināts —, ka viņiem ir virsroka pār Džonu Miežagraudu.

Jūras reisos es visumā biju mēreni atturīgs, toties krastā dzēru jo vairāk. Tropu joslā man nez kāpēc vajadzēja vai­rāk alkohola. Šāda parādība acīmredzot ir vispārīga, jo kam gan nav zināms fakts, ka baltie tropu iemītnieki alkoholiskos dzērienus patērē milzīgos daudzumos. Tropu apgabali nav piemēroti baltādainiem iedzīvotājiem. Ādas pigments baltos neaizsargā pret saules starojuma inten­sīvo iedarbību. Spektra augšējās daļas neredzamie ultra­violetie un pārējie augsti frekventīvie stari iespiežas viņu ķermeņa audos un posta tos, tieši tāpat kā X stari savā laikā iznīcinājuši audus ne vienam vien eksperimentētā­jam, pirms viņi atskārta, cik tie bīstami.

Balto cilvēku raksturs tropu klimata apstākļos radikāli pārvēršas. Viņi kļūst nesavaldīgi nikni un nežēlīgi. Viņi spēj pastrādāt tik ļaunus briesmu darbus, par kādiem pat iedomāties nevarētu, mājodami pierastajā mērenajā klimatā. Viņi top nervozi, viegli aizkaitināmi un pat ne- morāli. Un dzert viņi sāk tā, kā iepriekš nekad nav dzē­ruši. Dzeršana ir tikai viena no tām daudzajām deģene­rācijas formām, kādas parādās baltajiem, ja tie pārāk ilgi pakļauti pārāk intensīvajam saules starojumam. Alkohola patēriņš tad pieaug gluži automātiski. Tropos nedrīkst uztu­rēties ilgstoši. Cilvēkiem rodas iedoma, ka miršanai viņi nolādēti tik un tā un neprātīgā dzeršanā viņi tikai paāt­rina šo procesu. īstenībā cilvēki nemaz neprāto par to. Viņi tikai dzer.

Sī saules staru izraisītā slimība uzkrita arī man, lai gan tropos visumā biju pavadījis tikai pāris gadu. Šajā laikā es mēdzu dzert kā negudrs, taču tieši še man jau priekšlaikus kaut kas jāaizrāda, lai vēlāk nerastos pār­pratumi. Ne jau dzeršana ierosināja šo slimību, un tātad dzeršana arī nav vainojama mana ceļojuma pārtraukšanā. Biju stiprs kā vērsis un daudzus mēnešus sekmīgi turē­jos pretī saulstaru slimībai, kas ārdīja manus audus un nervu šķiedras un plucināja tos gabalos. Visu garo ceļojuma laiku zem svelmainās tropu saules cauri Jaun- hebridām, Zālamāna salām un tālāk augšup pa Lainas atoliem, malārijas spīdzināts un ciezdams vēl no citām sīkākām kaitēm, piemēram, tādas kā bībelē minētā sud- rabādas spitālība, es veicu piecu vīru darbu.

Vadīt jahtu caur koraļļu jūru salu rifiem, sēkļiem, šau­rajām atolu ieejām un gar naktīs neapgaismotajām pie­krastēm — tas Vien jau ir vīra cienīgs darbs. Uz borta es vienīgais kaut ko sapratu no navigācijas. Neviens neva­rēja mani nomainīt vai izdarīt novērojumus manā vietā, nebija ar- ko apspriesties, braucot viltīgā tumsībā starp kartēs neatzīmētiem rifiem un sēkļiem. Viens pats izstā­vēju visas sardzes. Uz jahtas nebija jūrnieka, kuram va­rētu uzticēt stūrmaņa sardzi. Es biju tiklab stūrmanis, kā kapteinis. Kad bijām jūrā, es stāvēju sardzē divdesmit četras stundas dienā, pa vidām, ja radās iespēja, uz mir­klīti atkrizdams nosnausties. Trešām kārtām — biju vēl arī ārsts. Un ļaujiet man šeit pat jau aizrādīt, ka ārsta amats uz «Snarkas» tajā laikposmā bija pamatīgs vīra darbs. Uz borta itin visi slimoja ar malāriju — ar īsto tropu malāriju, kas • nobeigt cilvēku trijos mēnešos. Uz borta itin visi l , .rituši ar čūlojošiem augoņiem un cieta no ngari-ngari mušiņu negantajiem kodieniem. Pavārs japānis pat zaudēja prātu, mocīdamies ar pārāk daudzām kaitēm vienlaicīgi. Kāds no maniem polinēziešu matrožiem gulēja uz nāves sliekšņa ar melno drudzi. Jā, jā, ārsta amats prasīja pilnu darba slodzi, un es dakterēju, zā|oju, rāvu zobus un paglābu savus pacientus no citā­dām sīkākām likstām, kā, piemēram, no saindēšanās ar bojātiem produktiem.

Ceturtām kārtām — biju rakstnieks. Svīzdams rakstīju savus tūkstoš vārdus dienā ™ ik dienas, izņemot tikai tās reizes, kad mani notrieca no kājām drudža lēkme vai kad «Snarkai» jau no paša rīta gāzās pāri smagas viļņu brāzmas. Piektām kārtām — biju ceļotājs un žurnālists, kaismīgi vēroju visu, kas redzams, un vācu materiālus, ierakstīdams tos piezīmju burtnīciņās. Un, sēstām kār­tām, biju reizē rēderis un īpašnieks kuģim, kas, apceļo­jot svešas zemes, iegriezās arī tādās vietās, kur apmeklē­tāji ir liels retums un kur viesus tālab tur augstā godā. Tātad šinī ziņā man vajadzēja pārstāvēt visu civilizēto sabiedrību — pieņemt vizītes uz klāja un doties atbildes vizītēs krastā gan pie plantatoriem, gan tirgotājiem, gu­bernatoriem, kara kuģu kapteiņiem, pinkainiem kanibālu karaļiem un premjerministriem, kas tikai reizumis bija tik labi situēti, ka varēja aptīt ap gurniem katūna skrandu.

Protams, es dzēru. Sadzēru kā ar namatēviem, tā vie­siem. Bez tam dzēru arī vienatnē. Uzskatīju, ka piecu vīru darba slodze dod man uz to tiesības. Alkohols uzpu­rina cilvēku, kas pārstrādājies. Tiku novērojis, kā tas iedarbojas uz manis paša mazo apkalpi; kad matroži, muguras pārliekuši, sirdij aiz saspringuma vai pušu plīs­tot, cēla ārā enkuru no četrdesmit pēdu dziļuma, jau pēc pusstundas tie elsodami gāzās no trīcošajām kājām, taču glāze stipra ruma ielēja viņos tikpat kā jaunu dzī­vību. Matroži dziļi ievilka elpu, noslaucīja muti un no jauna ar visu sparu ķērās pie darba. Un, kad mēs, stā­vēdami līdz kaklam ūdenī, kratīdamies drudža drebuļos, pūlējāmies nosvērt «Snarku» uz sāniem, lai tiktu klāt bo­jājuma vietai, es novēroju, cik ļoti lētā ruma malks palīdz darba darītājiem.

Un te mēs varam palūkoties uz daudzveidīgo Džonu Miežagraudu vēl vienā aspektā. Fakts paliek fakts — lie­kas, ka viņš no nekā kaut ko iztaisa. Kad spēks galīgi iz­sīcis, viņš atrod tev jaunu spēku. Nogurušos viņš pie­spiež saņemties vēl sparīgākam cīkstiņam. Kamēr ilgst alkohola iedarbība, tā it kā piešķir cilvēkam spēku. Atce­ros, kā mēs reiz trimējām ogles uz okeāna tvaikoņa, — astoņas dienas pavadījām īstā ellē, un pa šo laiku mūs, ogļu padevējus, uzturēja darba spējīgus, dzirdot ar vis­kiju. Strādājām puspiedzēruši, Bet bez viskija mēs arī ogļu kaudzes nebūtu pieveikuši.

Spēks, ko it kā piešķir Džons Miežagrauds, nav tīri fik­tīvs. Tas ir reāls spēks. Taču tas tiek izspiests no cilvēkā esošajām spēka rezervēm, un galu galā par šo pārmērību ir jāsamaksā ar procentiem. Bet kālab lai noguris cilvēks raudzītos tik tālu uz priekšu? Šķietami brīnumaino spēka uzplūdu viņš pieņem par tīru mantu. Un dažs labs pār­strādājies intelektuālis un garīgā darba darītājs, gluži tāpat kā novārdzināts melnstrādnieks, šā kļūdainā pie­ņēmuma dēļ ir aizsoļojis pa Džona Miežagrauda rādīto nāves taku.