Džons Miežagrauds jeb Memuāri par alkoholu

IV NODALA

Nākamā saķeršanās ar Džonu Miežagraudu man gadījās septiņu gadu vecumā. Šoreiz vainojama bija mana iz­tēles spēja, un Šai cīniņā es metos aiz bailēm. Mūsu ģi­mene, kas nodarbojās ar lauksaimniecību, bija pārcēlusies uz jauno rančo Sanmateo apgabalā, kailā, drūmā pie­krastes joslā dienvidos no Sanfrancisko. Tajās dienās tas bija atpalicis, pusmežonīgs novads; un man bieži gadī­jās dzirdēt māti lepojamies, ka mēs esot no vecā ameri­kāņu rauga, nevis nez kādi imigranti — īri un itālieši kā mūsu kaimiņi. Visā mūsu apkaimē mitinājās tikai vēl viena veco amerikāņu ģimene.

Kādu svētdienas rītu es atrados — kā un kāpēc, to vairs neatceros — Morisija rančo. No apkārtējām fermām tajā bija salasījies pulciņš jauniešu. Tur bija arī padzīvojuši vīri, kas dzēra jau kopš rītausmas un daži pat jau kopš iepriekšējā vakara. Morisiji visi bija prāva auguma cil­vēki — ģimenē netrūka garu, muskuļotu dēlu un tēvoču ar smagiem zābakiem kājās, ar resnām dūrēm un dobjām balsīm.

Piepeši meičas sāka spiegt un klaigāt: «Kaujas!» No visām malām saskrēja cilvēki. No virtuves brāzās ārā vīri, kas tur bija dzēruši. Divi milži ar pietvīkušām sejām un iesirmiem matiem bija ieķērušies viens otram elkoņos. Viens no tiem bija Melnais Mets, kurš — tā visi zināja stāstīt — savā laikā esot nogalinājis divus cilvēkus. Sie- vieši šad tad klusiņām iespiedzās, meta krustus vai skai­tīja saraustītus lūgšanu vārdus, aizklājuši acis ar rokām un lūrēdami pa pirkstu starpām. Es gan tā nedarīju. Es, jādomā, biju visjūsmīgākais skatītājs. Varbūt laimēsies — un es dabūšu redzēt, kā nokauj cilvēku! Lai nu kā, vismaz redzēšu īstu vīru kautiņu! Tomēr iznāca liela vilšanās. Melnais Mets un Toms Morisijs tikai turējās viens pie otra un cilāja klucīgos zābakus tādā kā groteskā ziloņu dejā. Tie abi bija pārāk pilni un nemaz nejaudāja kauties. Drīz vien samierinātājiem izdevās abus pierunāt un ievest atpakaļ virtuvē, lai tur nostiprinātu jaunu drau­dzību.

Drīz virtuvē visi buldurēja vienā laidā, klaigādami un smiedamies kā jau daždien pie svaiga gaisa raduši plat- krūšu vīri, kad viskijs aiztraucis viņu nerunību. Bet es, septiņu gadu zeperis, kam sirds aiz satraukuma vai pa

muti kāpa ārā un augums bija sasprindzis kā briedēnam, kas nupat grasās bēgt, lūrējos gar vaļējām durvīm un izbrīnīts vēroju, cik dīvaini uzvedas pieaugušie. Pārsteigts noskatījos, kā Melnais Mets ar Tomu Morisiju, iepletušies pāri galdam un rokām apskāvuši viens otra kaklu, birdi­nāja sirsnīgas asaras.

4. Dzīres virtuvē turpinājās, un meičas ārpusē kļuva ne­mierīgas. Viņas zināja, ar ko tāda dzeršana mēdz beig­ties, un bija pārliecinātas, ka nupat notiks kas nelāgs. Meičas protestēdamas sprieda, ka šīs nevēloties būt klāt, kad te kas iešot vaļā, un kādas ieteica doties uz četras jūdzes attālo lielo itāliešu rančo, kur varēšot padancot. Tūdaļ jaunieši sadalījās pa pāriem — puisis ar meiču — un posās projām pa smilšaino ceļu. Katram puisim pie sāniem bija viņa sirdspuķīte — varat droši ticēt septiņ­gadu zeperim, tāds prot ausīties un labi pārzina visas sirds­lietas savā apkaimē. Pie tam lieciet vērā — es taču arī biju puisis ar meiču pie sāniem! Man līdzās bija piestājusi maza īru meitenīte apmēram manos gados. Mēs bijām vie­nīgie bērni, kas piedalījās šajā spontānajā dēkā. Vecāka­jam no pāriem varēja bīit gadu divdesmit. Pārējās knīpas varēja skaitīt gadus četrpadsmit vai sešpadsmit, bet šķī­tās sev pilnīgi pieaugušas un lepni gāja līdzās saviem puišiem. Mēs ar īru meitenīti bijām nesalīdzināmi jaunāki par citiem un soļojām roku rokā, kaut gan reizēm, atdari­nādams mūsu vecākos biedrus, arī es apliku roku viņai ap viduci. Tikai tā soļot bija neērti. Tajā saulainajā svētdie­nas rītā jutos varen lepns savā garā, kājodams līdz ar citiem pa vienmuļo ceļu starp kāpām. Man arī ir sava meiča, un es esrnu mazs vīrs!

Itāliešu rančo saimnieki bija neprecēti ļaudis. Mūsu ap­ciemojums tika apsveikts ar sajūsmu. Visiem tūdaļ pielēja bieza stikla tējglāzes ar sarkanvīnu un no garās ēdam­istabas izvāca dažas mēbeles, lai atbrīvotu vietu dejoša­nai. Jaunie puiši dzēra vīnu un dejoja ar savām meite­nēm, jo kāds spēlēja akordeonu. Man šī mūzika šķita dievišķīga. Nekad vēl nebiju dzirdējis kaut ko tik brīnum jauku. Itāliešu jauneklis, kas gādāja šo mūziku, arī reizēm piecēlās padejot un, ar rokām apņēmis savu meiteni, spē­lēja akordeonu tai aiz muguras. Brīnumu man te bija bez sava gala. Es nedejoju, bet sēdēju pie galda un, acis iepletis, vēroju pārsteigumu pilno dzīvi ap sevi. Tādam mazam knauķim kā man šai dzīvē bija vēl tik daudz, ko mācīties. Laikam ritot, īru puiši jau paši ielēja sev vīnu, un jautrība sita augstu vilni. Ievēroju, ka puiši sāk streipu­ļot, dažs pat nogāzās dejodams, un kāds jauneklis bija ielīdis kaktā un aizsnaudies. Viena otra meitene šķita ap­vainojusies un grasījās doties mājup, bet citas meičas apmierinātas smēja vienā laidā, neko nebēdādamas un nogaidīdamas, kas vēl notiks.

Mūsu namatēvi itālieši tika piedāvājuši vīnu arī man, tāpat kā citiem, bet es atteicos. Man pietika ar pieredzi alus dzeršanā, un nejutu ne mazākās vēlēšanās papildi­nāt savas zināšanas par šo vielu vai kādu citu tai līdzīgu. Par nelaimi, jauns itālietis Pīters, liels palaidnis, ievē­rojis mani vientuļu sēžam pie galda, pēkšņi iedomājās mani uzmundrināt un, līdz pusei pielējis glāzi ar vīnu, pasniedza to man. Viņš sēdēja aiz galda man tieši pretī. Es atteicos. Viņa seja bargi saviebās, un viņš no jauna uzstājīgi pastiepa man preti vīna glāzi. Un tad mani sa­grāba šausmīgas bailes — kāpēc, tas man jāpaskaidro tuvāk.

Manai mātei bija savas teorijas par dzīvi. Pirmām kār­tām, viņa bija cieši pārliecināta, ka visi cilvēki ar melniem matiem un melnām acīm ir blēži. Lieki paskaidrot, ~yka mana māte bija gaišmate. Otrām kārtām, viņa uzska­tīja, ka melnacainie romāņu tautību piederīgie visi bez iz­ņēmuma ir viegli aizvainojami, neuzticami un asinskāri. Neskaitāmas reizes biju dzirdējis no viņas lūpām nostās­tus par pasaules dīvainībām un baismām, un allaž viņa apgalvoja: ja kāfls apvainos itālieti — kaut vai mazlietiņ un gluži nevilšus, tad itālietis katrā ziņā atriebsies, iegrūz- dams tam dunci mugurā. Tas viņai bija iemīļots teiciens: «Iegrūdis tev dunci mugurā!»

Kaut gan šorīt vēl biju dedzīgi kārojis redzēt, kā Mel­nais Mets nogalina Tomu Morisiju, tomēr nepavisam ne­vēlējos šejienes dejotājiem demonstrēt ainu, kā duncis rē­gojas manā mugurā. Vēl taču nebiju iemācījies atšķirt faktus no teorijām. Nešaubīgi ticēju savas mātes ieskatiem par itāliešu raksturu. Bez tam manī bija modusies ne­skaidra nojausma par viesmīlības svētumu. Te nu manā priekšā ir viegli aizvainojamais, neuzticamais, asinskārais itālietis, kas piedāvā man savu viesmīlību. Biju taču mā­cīts ticēt: ja es viņu apvainošu, viņš durs man ar dunci — gluži tāpat kā zirgs spers, ja tu stāvēsi tam pie pakaļkā­jām un kaitināsi to. Un tik tiešām bija tās šausmīgi melnās acis, par kādām tiku dzirdējis māti runājam. Pavisam citādas acis nekā tās, ko es pa­zinu, — zilas, pelēkas un gaišbrūnas manā ģimenē vai gaiši iepelēkas un iezilgas, kādas bija īriem. Pīters, jā­domā, bija arī mazliet iedzēris. Sā vai tā, bet viņa acis bija spoži melnas un velnišķīgi dzirkstīja. Tās bija man svešādas un šķita noslēpumainas; un vai gan es, septiņ­gadu puika, pratu tās izpētīt un atklāt draiskulību, kas tajās slēpās? Es iedomājos, ka no tām glūn pēkšņa nāve, un vīnu uzdrīkstējos atraidīt tikai pavisam bikli. Pītera acu izteiksme tūdaļ mainījās. Tās kļuva bargas, pavēlo­šas, un Pīters pagrūda vīna glāzi man tuvāk.

Ko es varēju darīt? Kopš tās reizes man savā mūžā ir gadījies sastapties ar īstiem nāves draudiem, bet nekad mani nav sagrābušas tādas nāves bailes kā toreiz. Es pie­liku glāzi pie lūpām, un Pītera acis atmaiga. Nopratu, ka nu viņš mani tūdaļ nokaut netaisās. Tas bija patīkami. Bet vīns nebija patīkams. Tas bija lēts nenorūdzis vīns, sīvs un skāņš, darināts no vīnogu atbirām un vīna mucu mielēm, un garšoja vēl riebīgāk nekā toreizējais alus. Ir tikai viens veids, kā izdzert pretīgas zāles, proti: tās jā­izdzer. Tieši tāda veidā es izdzēru piedāvāto vīnu. Atgāzu galvu un salēju vīnu sev rīklē. Norīstījos vien, lai inde ne­nāk atpakaļ, jo maniem bērna miesas audiem un gļotādām tā tiešām bija inde.

Tagad, paraugoties atpakaļ, saprotu, ka Pīters bija pār­steigts. Viņš atkal pielēja pusglāzi vīna un padeva to pār galdu. Sastindzis aiz bailēm un šausmām par likteni, kāds man uzbrucis, es otro glāzi izriju tāpat kā pirmo. Tas nu Pīteram bija par daudz. Viņam gribējās kādam parādīt uzieto brīnuma bērnu. Viņš pasauca skatīties Dominiku, ūsainu itāliešu jaunekli. Šoreiz man pasniedza pilnu glāzi vīna. Lai izdzīvotu, katrs ķepurojas, kā var. Es sasparojos, apspiedu nelabumu, kas kāpa rīklē, un izdzēru pasniegto.

Šitādu varoņbērnu Dominiks vēl nebija redzējis. Divas reizes viņš no jauna piepildīja glāzi līdz pat malām un noskatījās, kā es to iztukšoju. Šoreiz mani varoņdarbi jau piesaistīja plašākas publikas uzmanību. Mani aplenca pa­dzīvojuši itāliešu darbarūķi, Vecās pasaules zemnieki, kas neprata ne vārda angliski un tālab arī nedejoja ar īru meitenēm. Tie visi bija melnīgsnēji un izskatījās ļoti ne­ganti; ģērbušies sarkanos kreklos un apjozušies ādas

jostām, tie drūzmējās ap mani kā pirātu bars, un es zi­nāju, ka aiz jostām tiem aizbāzti dunči. Bet Pīters un Dominiks lika man sniegt izrādi šai publikai.

Ja man nepiemitusi tik spilgta iztēle, ja es bijis aprobe­žots un stulbā ietiepībā pratis pastāvēt pie sava, es arī ne­būtu iepiņķerējies šajā jezgā. Bet puiši un meičas bija aiz­rāvušies ar dejām, un te nebija neviena, kas paglābtu mani no nelaimes. Cik daudz īsti izdzēru, man nav ne jausmas. Atmiņā palikušas tikai bezgala ilgas baiļu mocības šā slepkavnieku pūļa aplenkumā un neskaitāmas sarkanvīna glāzes, ko pastūma pa nolaistītā galda kailajiem dēļiem un ko es tad sagāzu savā izsvilinātajā rīklē. Vīns gan bija nejauks, bet duncis mugurā būtu vēl briesmīgāks, un es centos turēties pie dzīvības, lai tas maksā ko mak­sādams.

Ar dzērāja pieredzi pamezdams skatienu atpakaļ, tagad saprotu, kālab es bez samaņas nenogāžos pagaldē. Kā jau minēju, es biju stīvs aiz bailēm, pilnīgi paralizēts. Jaudāju izdarīt tikai vienu kustību: celt pie lūpām glā­zes, kas nebeidzamā procesijā virzījās uz manu pusi. Biju tā saindēts, ka gāzu sevī šos vīna plūdus gluži kā nejū­tīgā tvertnē. Baiļu stindzinātais ķermenis bija kļuvis inerts, un vīns nekustīgi palika man vēderā, kas bija pār­stājis reaģēt un ielieto negrūda atpakaļ. Bet apkārt sastā­jušie itālieši, mutes atpletuši, brīnījās par dīvaino bērnu, kas gāž sev iekšā vīnu gluži kā nejūtīgs automāts. Negribu lielīties, bet uzdrošinos apgalvot: kaut ko tādu viņi savu mūžu nebija redzējuši!

Pienāca laiks šķirties. Piedzērušo puišu ālēšanos apni­kušas, prātīgākās meitenes pēdīgi piedabūja visu pulciņu doties mājās. Kaut kā biju nokļuvis pie durvīm, un bla­kām stāvēja mazā īru meitenīte. Viņu nebija ķēris mans liktenis, tā ka meitēns bija možs un mundrs. Viņa sa­jūsmināta skatījās, kā puiši tenterēdami cenšas noturēties līdzās savām meičām, un sāka viņus atdarināt. Man tā šķita varen jauka rotaļa, un es arī sāku grīļīgi streipuļot. Taču viņas galviņu vīns nereibināja, bet manā galvā no straujajām kustībām aši sakāpa reibums. Tālab jau ar pirmajiem soļiem man šī rotaļa paveicās daudz dabiskāk nekā viņai. Pēc dažām minūtēm pats nevarēju nobrīnīties vien par saviem ģeņģeriem. Noskatījos, kā viens no pui­šiem, pasteberējis soļus desmit, paliek stāvot ceļmalā un drūmi blenž grāvī, bet pēc tam, it kā pamatīgi apsvēris, ar tikpat drūmu sejas izteiksmi iegāžas tajā. Tas man šķita velnišķīgi jocīgi. Es arī sāku klumburēt uz grāv­mali, domādams, ka uz pašas malas apstāšos. Atģidos tikai grāvja dibenā, kad mani no turienes stīvēja laukā dažas pārbijušās meitenes.

Nu man vairs netikās tēlot piedzērušu. Prāts itin ne­maz nenesās uz jokiem. Acis aizmiglojās, sāka trūkt elpas — muti plaši atplētis, es rīstījos pēc gaisa. Divas meitenes mani veda aiz rokām katra savā pusē, bet kā­jas man vilkās pa zemi kā svina pielietas. Izdzertais al­kohols kā ar vāli dauzīja man sirdi un smadzenes. Bijis es vārgākas veselības, tad, esmu pārliecināts, gals man būtu pienācis visai drīz. Nāvei es tomēr biju daudz tu­vāk, nekā satrauktās meičas spēja iedomāties. Dzirdēju viņas savā starpā ķīvējamies, kas pie tā visa vainīgs; da­žas sāka pat šņukstēt — pašas par sevi, par mani, par savu puišu nejēdzīgo uzvešanos. Man viss bija vienal­dzīgs. Es smaku nost, man trūka gaisa. Kustēšanās bija tīrā mocība. No kustībām es aizelsos vēl smagāk. Taču meitenes neatlaidīgi spieda mani soļot, bet līdz mājām bija četras jūdzes. Četras jūdzes! Kaut cik atminos — ar aizmiglotām acīm sablenzu kaut kur tālumā uz ceļa mazu tiltiņu. īstenībā līdz tam nebija ne simt pēdu. Aiz­vilcies līdz tiltiņam, es noslīgu zemē un, tvarstīdams pēc elpas, paliku guļam uz muguras. Meičas izmēģinājās mani pacelt, taču es biju galīgi ļengans un tikai grūti elsoju. Uz meiču palīgā saucieniem pienāca Larijs — piedzēries septiņpadsmitgadīgs jauneklis, kas, gribēdams izdarīt mākslīgo elpināšanu, uzlēca man uz krūtīm. Atce­ros to kā pa miglu, tāpat arī meiteņu spalgos brēcienus, kad tās stīvējās ar puisi, vilkdamas viņu no manis nost. Pēc tam vairs neatminos itin neko, tikai vēlāk man stās­tīja, ka Larijs esot palīdis zem tiltiņa un tur arī pārgu­lējis nakti.

Pie sajēgas nācu jau tumsā. Mani nesamaņā bija stie­puši nēšus tās četras jūdzes un mājās noguldījuši gultā. Biju smagi slims, un, kaut arī sirds un viss organisms spa­rīgi cīnījās pret vājību, es atkal un atkal par jaunu gāzos delīrija murgos. Viss šausmīgākais un briesmīgākais, ko vien savā bērna apziņā kādreiz biju uztvēris, tagad virda uz āru. Baigie murgojumi man šķita dzīves īstenība. Es redzēju, kā nokauj cilvēkus, un tad slepkavas sāka vajāt mani. Es kliedzu, plosījos, turējos pretī. Cietu neiedomā­jamas mokas. Reiz, uz mirkli atžirbis no delīrija lēkmes, saklausīju mātes balsi: «Kas gan notiek viņa galviņā! Bērns taču zaudējis prātu!» Atkal slīgdams nesamaņā, biju paķēris šo domu sev līdzi, un nu murgos es tiku ieslo­dzīts trako namā, sanitāri mani dauzīja, bet apkārt auroja ārprātīgie.

Manā bērna prātā bija dziļi iespiedusies kādreiz no­klausīta vecāku saruna par izvirtības perēkļiem San­francisko ķīniešu kvartālā. Murgos tagad izstaigāju tūk­stošiem šādu midzeņu dziļos pazemes pagrabos, kur, ieslēgts aiz dzelžu durvīm, nomiru tūkstoš nāvēs. Un, kad vienā šādā kapenē uzgāju savu tēvu, kurš sēdēja pie galda un ar ķīniešiem spēlēja kārtis par lielām zelta nau­das kaudzēm, mans trakais niknums izlauzās neģēlīgos lāstos. Es pietrūkos gultā sēdus, plosīdamies situ pa ro­kām, kas centās mani saturēt, un lamāju savu tēvu tā­diem vārdiem, ka vai jumts cēlās nost. Biju taču zemap­ziņā iegaumējis visas neķītrās lamas, kādas bērns var saklausīt šādā pusmežonīgā nomalē; līdz šim nebiju ne iedomājies ņemt mutē kādu no šiem lāstiem, bet tagad iz­bļāvu tos pilnā rīklē, lamādams savu tēvu, kurš manos murgos sēdēja pazemes ūķī un spēlēja kārtis ar ķīniešiem, kam garas bizes un gari nagi.

Pats brīnos, kā mana sirds un smadzenes spēja izturēt šādu nakti. Septiņgadīga bērna artērijas un nervu centri nepavisam nav piemēroti, lai izciestu tādas šausmu lēk­mes, kādas mani plosīja. Tajā naktī, kad Džons Mieža­grauds bija mani sagrābis savos nagos, fermas mazajā dēļu mājiņā neviens netika aizvēris acu. Bet Lariju, kas nakšņoja zem tiltiņa, nemocīja nekādas lēkmes. Esmu pārliecināts, ka viņš nogulēja trulā bezsapņu miegā, tikai rītā pamodās ar smagu galvu un īgnu prātu un, ja viņš šodien vēl dzīvs, tad, jādomā, pat neatceras šo nakti — tik neievērojams bija šis atgadījums. Taču manās sma­dzenēs šis notikums ir iededzināts uz visiem laikiem. Šo­brīd, pēc trīsdesmit gadiem, rakstīdams šīs rindas, katru murgu ainu redzu tikpat skaidri un spilgti, visas ciešanas izdzīvoju tikpat skaudri un baismi.

Sirgu vēl dienām ilgi, un lieki man bija mātes brīdinā­jumi turpmāk vairīties no Džona Miežagrauda. Māte bija ārkārtīgi sašutusi. Viņa uzskatīja manu nodarījumu par ļaunprātību, jo es tīšuprāt esot rīkojies pretēji viņas pa­mācībām. Man nekad netika ļauts runāt pieaugušajiem pretī, man trūka pat vārdu, ar ko attēlot savas izjūtas, — kā es būtu varējis mātei pastāstīt, ka tieši viņas pamācī­bas vainojamas šajā piedzeršanās kļūmē? Ja neticējis vi­ņas teorijām par melnām acīm un itāliešu raksturu, es pat lūpas nebūtu apmērcējis skāņajā, sīvajā vīnā. Tikai būdams pieaudzis, reiz izstāstīju mātei visu patiesību par šo kaunpilno atgadījumu.

Atveseļošanās dienās daudz ko izprātojos — par šo to tā arī netiku skaidrībā, toties par citu ko mani spriedumi veidojās ļoti skaidri. Es jutos gan apgrēkojies, tomēr sā­pīgi cietu no netaisnības apziņas. Kaut arī rīkojos nepa­reizi, vainīgs tomēr nebiju. Toties jo cieša bija mana apņē­mība nekad vairs nepieskarties reibinošiem dzērieniem. Traks suns tā nebīstas no ūdens, kā es baidījos no alkohola.

Gribu uzsvērt vienu: lai cik briesmīga bija gūtā piere­dze, galu galā tā nespēja mani paglābt no ciešas sa­draudzības ar Džonu Miežagraudu. Pat tajos laikos itin viss manā apkaimē bīdīja mani viņa apkampienos. Pir­mām kārtām, ja neskaita manu māti, kuras uzskati arvien bijuši ārkārtīgi puritāniski, pārējie pieaugušie uz šo noti­kumu raudzījās ļoti iecietīgi. Viņiem tas likās tikai smiek­līgs un interesants atgadījums. Neviens nesaskatīja no­tikušajā kaut ko apkaunojošu. Pat puiši un meičas, kas tajā piedalījušies, smējās un irgoja par pašu izdarībām, sajūsmīgi pārstāstīdami, kā Larijs uzlēcis man uz krūtīm un pēc tam pārgulējis zem tiltiņa, kā Tādsuntāds tonakt nakšņojis kāpās un kas tālāk noticis ar puisi, kurš ievē­lās grāvī. Tik tiešām — cik vien spēju apjaust, nevienu neskāra nekāds kauna traips. Tas bija tikai varen glauns uzjautrinājums, spoži krāsaina epizode šās drūmās, mig­lainās piekrastes vienmuļajā ikdienā un smagajā darbā.

Iru fermeri labsirdīgi vilka mani uz zoba par šo brī­numdarbu un papliķēja pa muguru, līdz pēdīgi sāku jus­ties tiešām paveicis ko varonīgu. Pīters un Dominiks līdz ar pārējiem itāliešiem lepodamies klāstīja visiem par manu izveiksmi dzeršanā. Morāls nosodījums pret dzer­šanu nevērsās. Visi taču dzer. Visā apkārtējā kopienā nebija neviena atturībnieka. Pat mūsu mazās lauku sko­liņas skolotājs, sirmojošs piecdesmitgadnieks, laida mūs brīvdienās pa to laiku, kamēr devās cīniņā ar Džonu Mie­žagraudu, lai kristu uzvarēts. Mans pretīgums pret alko­holu bija vienīgi fizioloģiskas dabas. Es vienkārši neva­rēju ciest šo nolādēto dziru.