Džons Miežagrauds jeb Memuāri par alkoholu

XIV NODAĻA

No klaidojumiem atgriezies Oklendā, es atkal apmetos ostmalā un atsāku draudzēšanos ar Nelsonu, kas tagad visu laiku dzīvoja pa malu un plostoja vēl trakāk nekā iepriekš. Es līdz ar viņu notriecu savu laiku krastā, tikai reizi pa reizei uz dažām dienām izbraucu līcī ar kādu šoneri, kam tobrīd aptrūcis darba roku.

Gala iznākumā es vairs ne reizi nedabūju ilgāku laik­posmu izvēdināties svaigā gaisā un atgūt spēkus vese­līgā darbā. Dzēru diendienā, pie tam pārmērīgi daudz, ja vien radās iespēja, jo vēl arvien turējos pie aplamās pārliecības, ka viss Džona Miežagrauda noslēpums ir — dzert līdz lopiskumam, dzert, kamēr zūd jēga. Šinī laik­posmā mans organisms sūktin piesūcās ar alkoholu. Mana dzīves vieta faktiski bija krogi, kļuvu īsts dzer­tuvju blandoņa, ja vēl ne sliktāks.

Tieši šajā laikā Džons Miežagrauds mani bezmaz pie­vārēja atkal — daudz viltīgāk, taču tikpat bīstami kā toreiz, kad viņš gandrīz aizpludināja mani ar bēgumu okeānā. Man vēl trūka dažu mēnešu līdz septiņpadsmit gadu vecumam; man riebās pat doma par kādu noteiktu nodarbošanos; jutos īsts huligāns citu tādu pašu huli­gānu pulkā un dzēru — tāpēc ka dzēra šie citi un es gribēju būt ar tiem draugos. Nekad man nav bijis īstas bērnības, un tagad, ieiedams skaistajos brieduma gados, biju jau rūdīts uz visām kantēm un mācīts visās nelietī­bās. Kaut gan ne reizi netiku pat noskārtis, ko nozīmē meitenes mīlestība, biju lodājis pa tādām padibenēm, ka domājos zinām absolūti visu par mīlestību un par dzīvi. Un šī zināšana nesniedza nekādu tīkamu ainu. Nemaz ne­būdams pesimists, samierinājos ar pārliecību, ka dzīve ir viena riebīga un cūcīga padarīšana.

Kā redzat, Džons Miežagrauds centās mani notrulināt. Agrākās alkas un dziņas atslāba. Zinātkāre apsīka. Kāda man daļa, kas varētu atrasties zemeslodes otrā malā? Bez šaubām, vīrieši un sievietes — tādi paši vien kā tie, kurus es pazīstu; tāpat viņi mīlējās un precējās, tāpat nododas sīkās dzīvītes sīkajām darīšanām; un dzer arī tāpat. Bet braukt uz otru pasaules malu, lai tur iesvi- ķotu, — tas ir pārāk tāls ceļš. Jāaiziet tikai līdz ielas stūrim — un pie Džo Vigija var dabūt, ko sirds kāro. Džonijs Heinholds arī vēl kroģē «Pēdējā šansē». Krogi stāv uz visiem ielu stūriem un vēl pa vidu arī.

Zemapziņas klusie čuksti par kādu citādu dzīvi kļuva arvien vārgāki līdz ar to, kā mans prāts un miesa deģe­nerējās. Agrākais trauksmainais nemiers apgura. Es taču galu galā varu trupēt un nosprāgt te Oklendā tikpat labi kā jebkurā citā malā. Un tā es arī būtu trupējis un no­sprādzis, pie tam visai mudīgi, centīgi vien mīdams sti- dziņu, pa kuru mani1 virzīja Džons Miežagrauds, ja tas būtu atkarīgs tikai no viņa vien. Dabūju uzzināt, ko nozīmē zaudēt ēstgribu. Dabūju uzzināt, ko nozīmē rītos pamosties galīgi šļorkanam, kad vēders žņaudzas čokurā un pirksti drebelīgi trīc; iepazinu alkoholiķa kāri pēc krietnas viskija glāzes, kas noremdinātu visus šos ne­labumus. (Oho! Džons Miežagrauds ir slīpēts musinā­tājs. Izsūktās, spīdzinātās, saindētās smadzenes un lo­cekļi atgūst mundrumu tikai no tās pašas indes, kas šo postu nodarījusi.)

Džona Miežagrauda viltīgajām izdarībām nav robežu. Viņš jau tika izmēģinājies novest mani līdz pašnāvībai. Sinī laikā viņš visiem spēkiem pūlējās padarīt man galu citādā veidā — ne mazāk enerģiski. Taču ar to vien vēl nebija gana, viņš lika lietā vēl kādu blēdību. Daudz ne­trūka, ka viņš būtu mani pieveicis, un tieši šajā reizē es iemācījos ko jaunu par apiešanos ar Džonu Miežagraudu, līdz ar to kļūdams gudrāks un prasmīgāks dzērājs. Ieguvu atziņu, ka mana organisma izturībai ir savas robežas, bet Džonam Miežagraudain robežas nepastāv. Dabūju atskārst, ka stundas vai divu stundu laikā viņš spēj pie­vārēt manu spēcīgo galvu, platos plecus un augstās krūtis, nogāzt mani uz lāpstiņām un nožņaugt mani ar velnišķīgu grābienu aiz rīkles.

Mēs ar Nelsonu sēdējām Ceļinieku krogā. Bija vēl pa­agra pievakare, un mēs tur dirnējām vienīgi tāpēc, ka atradāmies galīgi uz sēkļa un patlaban bija vēlēšanu laiks. Jo, redzat, priekšvēlēšanu laikā vietējie politikāņi, kandidāti uz kādu amatu municipalitātē, bija pasākuši apstaigāt krogus, lai vāktu balsis. Teiksim, nīkst pie galdiņa cilvēks sausā dūšā un pārliek savā prātā, vai tad nu neuzradīsies kāds, kas būtu ar mieru izmaksāt krauk­šķi, gudro, sak, nez vai tai otrā krogā viņam dotu uz krīta un vai ir maz vērts vilkties tik tālu, lai to uzzinātu, kad pēkšņi kroga durvis atsprāgst plaši vaļā un iekšā nāk pulciņš glauni ģērbtu varen mundru džentlmeņu, kas plūstin pārplūst no labvēlības un sirsnības.

Viņi uzsmaida visiem un apsveicinās ar katru — arī ar tevi, kam kabatā nav pat graša alus kausam, un ar biklo skrandaini, kurš slamstās kaktā un kurš, skaidra lieta, nevar būt ievests nekādos vēlētāju sarakstos, bet kuru, iespējams, varētu ierakstīt kā pagaidām apmetušos kādā jūrnieku naktsmītnē. Āre, kad šitādi politikāņu kungi at­rauj durvis un nāk iekšā — ar platiem pleciem, izrieztām krūtīm un dūšīgiem vēderiņiem, kas liecina, ka viņi ir optimisti un prot no dzīves ņemt to labāko, — jā, tad tu, cilvēks, pilnīgi atplauksti. Skaidrs, ka nu priekšā stāv maza iedzeršana un vismaz savā žvingulītī tu iedzīvosies. Un — kas zina? — var gadīties, ka dievi ir labvēlīgi, uzrodas vēl citi izmaksātāji, un tad vakars var izvērsties itin dižens. Tūdaļ jau arī tu līdz ar citiem stāvi rindā gar leti, gāz rīklē alu un uzklausi, kā šie džentlmeņi no­sauc savus vārdus un posteņus, kādus viņi cer ieņemt.

Šādā balsu vervēšanas periodā, kad politikāņi taisīja reidus pa krogiem, es guvu rūgtu mācību un zaudēju pē­dējās ilūzijas par tiem — es, kas sajūsmā biju urbies cauri grāmatām «Gulšņu tēsējs[6]» un «no laivinieka par prezi­dentu». Ja, tad es uzzināju, cik cildeni ir politikāņi paši un kādi ir viņu darbi.

Tā nu tanī vakarā mēs ar Nelsonu, kaut gan tukšām kabatām un sausām rīklēm, tomēr nezaudēdami ikviena dzērāja cerību kaut kādā necerētā veidā tikt pie šņabja lāses, sēdējām Ceļinieku krogā, gaidīdami, vai tad ne- iegriezīsies kāds, it īpaši jau šie politikāņi. Un tad iedrā­zās Džo Zoss — nu tas pats nepierīdāmais žūpa ar ļau­najām acīm, lauzto degunu un puķaino vesti.

— Nāk nu, puikas, — cienāšana par velti — cik tik lien! Būtu skāde, ja jūs to palaistu garām.

— Kur tad? — mēs kārojām zināt.

— Nāk tik! Pastāstīšu pa ceļam. Ka tik nenokavējam!

Un, kamēr mēs visi traucāmies augšup uz pilsētas pusi,

Džo Zoss skaidroja:

— To padarīšanu rīko ITenkoka Ugunsdzēsēju brigāde. Jums nekas cits nebūs jādara — tikai jāuzvelk sarkanais, krekls, jāuzliek galvā ķivere un rokā jānes lāpa. Uz parādi Heivordsā mūs vedīs ar speciālu vilcienu.

(Man liekas, ka to vietu sauca par Heivordsu. Manis pēc tā varētu būt bijusi arī Sanleandro vai Nailsa. Un, sit mani vai nost, es nespēju atcerēties, vai šī Henkoka Ugunsdzēsēju brigāde piederēja pie republikāņu vai pie demokrātu partijas. Bet, lai nu kā, politikāņiem, kas to vadīja, bija aptrūcies lāpnešu, un tā ikviens, kas gribētu piedalīties svinīgajā gājienā, varēja dabūt par brīvu pie­dzerties.) ,

— Pilsētiņā visi krogi būs vaļā, — Džo Zoss turpi­nāja. — Dzeramais? Plūdīs kā ūdens! Priekšniecība esot jau iepriekš samaksājusi par visiem krogu krājumiem. Mums nekāda tēriņa nebūs. Ej tik pie letes un pasūti, ko vēlies! Nu gan ies augsti!

Lielā zālē, kas atradās kaut kur Astotajā ielā netālu no Brodvejas, mūs ieģērba ugunsdzēsēju kreklos un ķive­rēs, iedeva rokās lāpas, un tad mēs kurnēdami — jo pirms došanās ceļā mums neizsniedza ne lāsītes — visi barā sarāpāmies vilcienā. Nu jā, varasvīriem ar mūsu sugu bijušas darīšanas jau agrāk. Heivordsā arī nedeva nekā dzerama. Vispirms svinīgais gājiens, jo cienasts jāno­pelna, — tāds bija dots rīkojums šim vakaram.

Mēs nogājām parādē. Tad vēra vaļā krogus. Visur bija nolīgti vēl īpaši bufetnieki, un pie katras nolaistītās un

neslaucītās letes dzērāji drūzmējās pa sešām septiņām kārtām. Nebija laika ne slaucīt leti, ne mazgāt glāzes — vajadzēja tikai liet un liet. Oklendas piekrastes blando- ņām šādās reizēs slāpes ir nedzesināmas.

Drūzmēties un grūstīties gar leti — tāds paņēmiens mums šķita pārāk gauss. Dzērieni taču piederēja mums. Politikāņi par tiem bija samaksājuši. Mītiņā bijām pie­dalījušies un tos godīgi nopelnījuši, — vai ne? Tālab mēs devāmies triecienā no flanga — apskrējām ap letes galu, pagrūdām sānis protestējošos bufetniekus un grābām paši pēc pudelēm.

Ārpusē nositām pudelēm kaklus pret cementa trotuāra malu un dzērām. Džo Zoss un Nelsons bija iemanījušies piesardzībā — neatšķaidītu viskiju taču nevar dzert lielos daudzumos. Bet es nesargājos. Es vēl arvien turējos pie aplamās pārliecības, ka jāizdzer viss, ko vien var dabūt, it īpaši ja par to nav jāmaksā. Cienājām ar savu guvumu citus, pie tam neaizmirsdami arī paši sevi, bet es strēbu vairāk par visiem. Kaut arī ciest nevarēju šo dziru, dzēru to tieši tāpat, kā tiku dzēris alu piecu gadu vecumā un vīnu — ar septiņiem gadiem. Apspiedu guldzošo nelabumu un riju tik nost — gluži kā lielas zāļu porcijas. Un, tiklīdz pudeļu pietrūka, mēs devāmies uz citiem krogiem, kur brīvšņabis tāpat pludot pludoja, un ņēmām, cik tīk.

Nav ne jausmas, cik daudz toreiz izdzēru — divas kvartas vai varbūt visas piecas. Atceros tikai, ka savu orģiju uzsāku, rīdams viskiju puspintas lieliem guldzie- niem, protams, nemaz neuzdzerot virsū ūdeni, lai noska­lotu nelāgo garšu vai atšķaidītu iztempto viskiju.

Varasvīri, protams, bija gudri diezgan — nevar taču pamest pilsētiņu pilnu ar Oklendas ostmalas žūpām. Kad pienāca vilciena atiešanas laiks, visus krogus apstaigāja īpašas patruļas. Es jau biju galīgi pilnā. Mūs ar Nelsonu izstīvēja no kāda krodziņa, un mēs nokļuvām nekārtīga gājiena pašās pēdējās rindās. Es varonīgi pūlējos streipu­ļot uz priekšu, bet locekļi man neklausīja, kājas šļende- rēja savmalu kura, galva miglojās, sirds dauzījās un plaušas izmisīgi tvarstīja pēc gaisa.

Spēki man zuda tik strauji, ka apmiglotajās smadzenēs uzplaiksnīja doma: nupat es apvelšos un nekādi nespēšu aizdenderēt līdz vilcienam, ja palikšu procesijas pa­kaļgalā. Nogriezies no bara, sāku skriet pa stidziņu, kas blakus ceļam locījās starp kuplzaru kokiem. Nelsons smie­damies man sekoja. Atsevišķas ainas iespiedušās atmiņā — gluži kā no murgaina sapņa. Vislabāk atceros tieši šos kokus, savu izmisīgo skrējienu zem tiem un to, ka ikreiz, man paklūpot, pārējo dzērāju bars rēca aiz smiekliem. Tie domāja, ka esmu tikai dūšīgi piesūcies. Ne sapņos tiem nenāca prātā, ka Džons Miežagrauds mani nogrābis aiz rīkles nāves žņaudzienā. Bet es to nojēdzu. Atceros arī, kāds rūgts izmisums mani pārņēma, atskārstot, ka patlaban es cīnos ar nāvi, bet neviens no pārējiem to nesaprot. Bija tā, it kā es slīktu ūdenī liela skatītāju pūļa priekšā, kuri domā, ka es taisu jokus viņu uzjautri­nāšanai.

Streipulēdams starp kokiem, es nogāzos un zaudēju samaņu. Kas ar mani notika pēc tam, zinu tikai no citu stāstījuma; pa vidām bija tikai viena vienīga īsa atmiņas uzžilba. Nelsons, kas bija varen spēcīgs tēvainis, esot mani pacēlis un iestiepis vilcienā. Iegrūsts sēdeklī, es sācis tik šausmīgi elsot un plosīties, ka pat viņa pastul- bais prāts atjēdzis: ar mani ir slikti. Patiesi — tagad es saprotu, ka tobrīd varēju izlaist garu jebkuru mirkli. Šad tad nodomāju, ka toreiz esmu atradies tik tuvu nāvei kā nekad. Nelsons man vēlāk sīki aprakstīja, kāds bijis inans stāvoklis.

Es viss iekšķīgi kvēloju, it kā dzīvs degdams elles ugunīs, un, mocīdamies agonijā, pūlējos ievilkt elpu. Man šausmīgi trūka gaisa. Veltīgi izpūlējos pacelt logu, jo visi logi vagonā bija, cieši pieskrūvēti. Nelsonam bija gadījies redzēt dzērumā trakojošos, un tālab viņš no­sprieda, ka es gribu izlēkt pa logu. Viņš centās mani sa­valdīt, bet es lauzos pretī. Pēdīgi izrāvu kādam no rokas lāpu un izdauzīju stiklu.

Oklendas ostmalā pastāvēja, tā sakot, pronelsoniskā un antinelsoniskā frakcija, un vagons bija piebāzts ar abu šo frakciju piekritējiem, piedzērušiem līdz bezjēdzībai. Ma­nis izsistais logs bija tāds kā signāls antinelsonistiem. Viens no tiem atvēzējās un gāza man pa ģīmi, līdz ar to atklādams vispārēju kautiņu, par kuru gan man zināms tikai tas, ko citi vēlāk pastāstīja, un vēl tas, ka nākamajā dienā man žoklis bija vārīgs no belziena, kas esot nogā­zis mani gar zemi. Vīrs, kas bija man iesitis, tūdaļ pats ticis notriekts šķērsām pār mani, bet viņam virsū savu­kārt uzgāzies Nelsons, un puiši vēlāk runāja, ka esot gā­jis vaļā tāds brīvā stila cīkstiņš, pēc kura izdemolētajā vagonā vairs neatlicis neviena neizdauzīta loga.

Iespējams, ka ar mani šinī gadījumā bija noticis labā­kais, kas varēja gadīties, — proti, es taču notriekts gu­lēju stīvs un nekustīgs. Mežonīgā ārdīšanās iepriekš tikai sagādāja lieku piepūli jau tā bīstami pārpūlētajai sirdij un vēl pavairoja skābekļa badu slāpstošajās plaušās.

Kad kautiņš bijis galā un es sācis kustēties, pie atmaņas es tomēr vēl nenācis. Gluži kā slīcējs, kas, samaņu zau­dējis, vēl turpina ķepuroties. Pats neatceros, ko tiku darījis, bet es esot tik neatlaidīgi kliedzis: «Gaisu! Gai­su!» — līdz pēdīgi arī Nelsons apjēdzis, ka man nemaz nav prātā pašnāvība. Viņš tad izdrupinājis stikla laus­kas no izsistās rūts rāmja un ļāvis man izbāzt galvu un plecus ārpusē. Viņš, kaut daļēji atskārzdams mana stā­vokļa bīstamību, turējis mani ap viduci ciet, lai es neiz- kārtos par daudz laukā. Atlikušo ceļagabalu līdz Oklen- dai mana galva un pleci atradušies ārpusē, un es turējies pretī kā traks, tiklīdz viņš mēģinājis ievilkt mani iekšā.

Šinī vietā tad arī manā apziņā radās īsa atžilba. Vie­nīgais, ko tiešām atceros kopš brīža, kad nokritu zem kokiem, līdz brīdim, kad nākamajā vakarā pamodos, — ir mirklis, kad es, galvu pa logu izkāris, turēju seju pret vilciena sacelto vēju un elpoju ar milzīgu piepūli, kamēr kurtuves dzirkstis svilinādamas un žilbinādamas triecās man sejā. Gribasspēks bija sasprindzināts līdz pēdējam tikai vienam mērķim: elpot, elpot, cik dziļi var, kampt gaisu plaušās lieliem jo lieliem guldzieniem, cik ātri vien iespējams. Ja nedabūšu elpot, man jāmirst; jutos kā slī­cējs vai nirējs un pats to apzinājos; no šiem samaņas acumirkļiem atminos tikai nemitīgas slāpšanas neciešamo agoniju — un kā es pūlējos elpot uz dzīvību un nāvi, pastiepis seju pretī vējam un dzirkstelēm.

Viss pārējais man tīts galīgā tumsā. Nācu pie sajēgas nākamajā vakarā kādā ostmalas naktsmītnē. Biju viens pats. Ārsts nemaz neticis aicināts. Tikpat labi es tur būtu varējis arī nomirt, jo Nelsons ar pārējiem, iedomāda­mies, ka man tikai «jāizguļ dzērums», veselas septiņpa­dsmit stundas bija pametuši mani komas stāvoklī. Katrs ārsts zinās stāstīt par dažu labu cilvēku, kas miris pēkšņā nāvē pēc tam, kad strauji sagāzis sev iekšā kvartu viskija vai pat vairāk, Parasti mēs par tādiem gadīju­miem tikai dabūjam lasīt avīzē: tie visi esot bijuši rūdīti dzērāji un attiecīgajā gadījumā dzēruši uz sacensībām — kurš vairāk. Bet toreiz es par tādiem neko vēl nezināju. Tā, lūk, es dabūju to zināt un sveikā tiku cauri ne jau kādu tikumu vai nopelnu labad, bet vienīgi aiz laimīgas sagadīšanās un sava spēcīgā organisma dēļ. Atkal reiz mans organisms bija guvis virsroku pār Džonu Mieža­graudu. Biju vēlreiz izsprucis no nāves lamatām, izbridis vēl no vienas dūksts un ar dzīvības briesmām piesavi­nājies jaunu gudrību, kas man nākamībā ne vienu vien gadiņu vēl noderēja: alkohols jādzer ar mēru.

Ak debestiņ! Tas notika pirms divdesmit gadiem, un es vēl arvien esmu dzīvs, pie tam visai žirgts un kļuvis gudrs; šajos divdesmit gados esmu daudz pieredzējis, daudz padarījis, daudz pārdzīvojis, un drebuļi mani no­krata, kad pieminu, ka esmu bijis par mata tiesu no nā­ves, ka daudz netrūka — un es nebūtu varējis piedzīvot šo jauko gadsimta ceturksni, kādu esmu pārlaidis. Jā, jā, lai kā Džons Miežagrauds centās, viņam tomēr neizdevās pieveikt mani tajā trakajā Henkoka Ugunsdzēsēju brigā­des vakarā.