Džons Miežagrauds jeb Memuāri par alkoholu

XX NODAĻA

Džutas fabrikas īpašnieks nepildīja savu solījumu pa­augstināt man dienas algu līdz dolāram ar ceturtdaļu, un es, brīvi dzimis amerikāņu zēns, kura tiešie senči cīnī­jušies līdzi visos iepriekšējos karos kopš pat senajiem pirmsrevolūcijas kolonistu kariem ar indiāņiem, izmantoju savas suverēnās brīvā līguma tiesības un uzteicu darbu.

Vēl arvien gribēju iekārtoties tepat pilsētā un sāku ap­skatīties pēc citas nodarbošanās. Viens gan bija skaidrs. Melnstrādnieka darbs neatmaksājas. Jāmācās kāds amats, un es nolēmu kļūt par elektriķi. Pieprasījums pēc elektri­ķiem nemitīgi auga. Bet kā tikt par elektriķi? Naudas man nebija, lai mācītos kādā tehniskā skolā vai univer­sitātē; bez tam no skolām es vispār neturēju lielas lietas. Biju praktisks cilvēks praktiskā pasaulē. Turklāt vēl ar­vien ticēju vecajām leģendām, kas manos zēna gados bija ikviena Amerikas puikas pārmantots ticējums.

Laivinieka zēns var kļūt par prezidentu. Ikkurš puika, uzsākdams darbu kādā firmā, ja vien viņš ir centīgs, enerģisks un saprātīgs, var iemācīties amatu un tad pa­kāpienu pēc pakāpiena celties augstāk, līdz kļūst par jau­nāko līdzīpašnieku. Pēc tam jau vecākā līdzīpašnieka gods ir vairs tikai laika jautājums. Ļoti bieži — tā stāsta leģendās — šis zēns, būdams neatlaidīgs un veiksmīgs, apprec darba devēja meitu. Tolaik biju tiktāl sadūšinājis ticību saviem panākumiem pie meitenēm, ka loloju pār­liecību: es noteikti apprecēšu principāla meitu. Tur šau­bām nav vietas. Šajās leģendās to iespēj visi sīkie pui­šeļi, tiklīdz sasnieguši piemērotu vecumu.

Tā es uz mūžiem pateicu ardievas dēkaiņa takām un devos uz kādu mūsu Oklendas ielu dzelzceļa spēkstaciju. Satiku pašu direktoru viņa privātajā kantorī, kas bija tik grezni iekārtots, ka man aizrāvās elpa. Tomēr es ru­nāju tiešu un skaidru valodu. Pastāstīju, ka vēlos kļūt par elektriķi, ka darba nebaidos, esmu radis smagi strā­dāt un ka viņam tikai jāpaskatās uz mani, lai redzētu, cik es spēcīgs un visādi citādi šim amatam piemērots. Vēl skaidroju, ka vēlētos sākt no pašiem pamatiem un pakāpe­niski iestrādāties, ka esmu nolēmis veltit savu mūžu šai vienai profesijai un šai vienai darbavietai.

Direktors klausīdamies staroja kā saulīte. Viņš atbil­dēja, ka manī esot īstais kodols, kas sola panākumus dzīvē, un ka viņa princips esot atbalstīt Amerikas jaunie­šus, kas pašu spēkiem vēloties tikt uz augšu. Jā, darba devēji arvien meklējot šādus jaunekļus kā mani, tikai diemžēl pārāk reti tos atrodot. Mans nodoms esot cildens un godājams, 'un viņš palūkošot, kas būtu darāms, lai dotu man iespēju tikt pie izdevības sevi parādīt. (Klausī­jos, sirdij strauji pukstot, un prātoju, sak, nez vai man būs jāprec tieši šā vīra meita.)

— Pirms varēsiet doties uz līnijas un mācīties par jūsu profesijas sarežģītākām un smalkākām detaļām, — viņš teica, — jums, protams, būs jāpastrādā vagonu depo, kur meistari montē un remontē motorus.

(Nu jau biju pārliecināts, ka tā būs tieši viņa meita, kas man jāprec, un sāku gudrot, cik firmas akciju varētu būt viņa īpašumā.)

— Bet, — viņš turpināja, — kā jau pats labi saprotat, jūs nevarat cerēt, ka sāksiet šo darbu kā depo darbnīcas elektriķa māceklis. Tas nāks ar laiku, kad būsiet iestrā­dājies. Jums tik tiešām būs jāsāk no pašiem pamatiem. Depo darbnīcā jūsu pirmais darbs būs grīdas slaucīšana, logu mazgāšana, iekārtas tīrīšana. Kad būsiet sevi ša! darbā pietiekami apliecinājis, tad varēsiet kļūt par remont­darbnīcas elektriķa mācekli.

Es gan nespēju ieskatīt, kā slaucīšana un telpu tīrī­šana varētu būt sagatavošanās elektriķa amatam, taču zināju, ka grāmatās visi zēni sāk ar viszemākajiem dar­biem un, tos labi veikuši, pēdīgi kļūst par visa koncerna īpašniekiem.

— Kad man jānāk darbā? — apvaicājos, kārodams jo drīzāk startēt šai žilbinošajai karjerai.

— Bet, — direktors turpināja, — kā mēs abi jau vie­nojāmies, jums jāsāk no pašiem pamatiem. Ne jau tūdaļ jūs drīkstat ieiet vagonu depo, lai vai kādā amatā. Pirms tam jums jāpastrādā mašīntelpā par eļļotāju.

Sirds mazliet noplaka, redzot, ka ceļš starp viņa meitu un mani kļūst arvien garāks, bet tūdaļ tā atkal atplauka. Būšu taču jo labāks elektriķis, ja man būs zināšanas arī par tvaikmašīnām. Ja kļūšu - par eļļotāju lielajā mašīn- zālē, tad nu gan nepalaidīšu garām nevienu sīkumu, kas skars zināšanas par tvaikmašīnām. Debestiņ! Mana kar­jera iemirdzējās vēl žilbinošāk.

— Kad jānāk darbā?'— es pateicības pilns izsaucos.

— Bet, — direktors runāja tālāk, — arī mašīnzālē tū­daļ tā vis nevar skriet iekšā. Vajadzīga sagatavošanās. To, protams, dos katlu telpa. Jūs jau pats aptverat lie­tas apstākļus. Tur jums atklāsies, ka pat ogļu padošanai vajadzīga uz zināšanām bazēta prasme, tā ka par šo darbu nav ko šņaukāties. Vai jums ir zināms, ka mēs no­sveram katru mārciņu ogļu, pirms tās sadedzinām? Tā mēs uzzinām iepirkto ogļu siltuma koeficientu; mums par katru produkcijas posteni līdz pēdējam sīkumam zināms ikviens pašizmaksas penijs, mēs esam izpētījuši, kurš kurinātājs ir izšķērdīgs, kurš aiz muļķības vai paviršības nespēj izspiest pietiekami siltuma no oglēm, ko viņš izku­rina. — Direktors atkal starojoši pasmaidīja. — Redzat nu, cik ļoti svarīgs bilances postenis ir pat vienkārša ogle, un, jo vairāk jūs iemācīsieties par šo sīko posteni — par oglēm, jo labāks darbinieks pēc tam kļūsiet; tas būs izdevīgi kā mums, tā jums pašam. Nu, vai esat gatavs ķerties pie darba?

— Jebkuru brīdi, — drosmīgi attraucu, — Jo drīzāk, jo labāk.

— Jauki, — viņš atbildēja. — Nāciet rīt no rīta pulk­sten septiņos!

Mani aizveda un ierādīja izpildāmos pienākumus. Iepa­zīstināja arī ar jaunās darbavietas noteikumiem — desmit stundu darbadiena, jāstrādā visu augu mēnesi, ieskaitot arī svētdienas un svētku dienas, izejamā diena reizi mē­nesī; mēnešalga — trīsdesmit dolāru. Nekas iepriecinošs. Dolāru dienā par desmit stundu darbu es pelnīju jau pirms gadiem konservu fabrikā. Mierināju sevi ar domu — sak, esmu palicis neapmācīts melnstrādnieks, tad izpeļ­ņas iespēja arī nevar palielināties, man pašam pieņemoties gados un spēkā. Tagad būs citādi. Nu es sāku strādāt, lai mācītos iemaņu, iegūtu amatu, varētu taisīt veiksmīgu karjeru — un apprecētu direktora meitu.

Tā es sāku pēc visiem likumiem — no pašiem iesāku­miem. Tā tas pienākas. Padevu ogles kurinātājiem, kas meta tās kurtuvēs, kur to enerģija pārvērtās tvaikā, un tvaiks savukārt mašīnzālē tika transformēts par strāvu, un tur tad sākās darbs elektriķim. Šī ogļu piesviešana tik tiešām ir pats iesākums — ja tikai direktoram neienāks prātā nosūtīt mani uz raktuvēm, kur ogles tiek iegūtas, lai es varētu piesavināties vēl pilnīgāku izpratni par to, kā rodas elektrība, kas darbina ielu dzelzceļu.

Darbs! Biju gan strādājis vīru darbu kopā ar vīriem, taču tagad sapratu, ka īstu darbu vēl neesmu redzējis. Ko nu par desmitstundu darbadienu! Ogļu vajadzēja pie­gādāt tik daudz, lai pietiktu kā dienas, tā nakts maiņai, un, kaut arī nostrādāju visu pusdienlaika stundu, nekad ne­spēju paveikt savu normu pirms astoņiem vakarā. Strādāju divpadsmit un trīspadsmit stundas dienā, bet te virsstun­das netika apmaksātas, kā tas bija fabrikā.

Varu arī tūdaļ atklāt, kur te slēpās tas āķis. Man taču lika veikt divu cilvēku darbu. Pirms manis viens pieau­dzis spēcīgs strādnieks bija strādājis dienas maiņā un otrs tikpat spēcīgs — nakts maiņā. Tie katrs bija saņē­muši četrdesmit dolārus mēnesī. Direktors, negodīgā ceļā cenzdamies ekonomēt, bija pierunājis mani veikt divu vīru darbu par trīsdesmit dolāriem mēnesī. Es biju cerējis, ka viņš grib izmācīt mani par elektriķi. Bet īstenībā viņš uz manas ādas ietaupīja kompānijai piecdesmit dolāru operatīvo izdevumu mēnesī.

Bet es nemaz nezināju, ka aizstāju divus cilvēkus. Ne­viens man to netika teicis. Gluži otrādi — direktors bija visus nobrīdinājis, lai tik man nepasaka. Cik dūšīgi es ķēros pie darba pirmajā dienā! Strādāju ar pilnu atdevi — piebēru dzelzs tačku ar oglēm, skriešus aizdzinu līdz svariem un kravu nosvēru, tad steigšus ieripināju tačku katlu telpā un izgāzu uz plāksnēm pie kurtuvēm.

Darbs! Es padarīju pat vairāk nekā tie divi, ko aizvie­toju. Tie bija tikai stūmuši ķerru un izbēruši ogles uz plāksnēm. Dienas maiņas vajadzībām tāpat darīju arī es, bet nakts maiņai paredzētās ogles vajadzēja bērt kaudzē pie katlu telpas sienas. Taču kurinātava bija maza. Tā bija projektēta ar aprēķinu, ka ogļu padevējs strādās arī nakts maiņā. Tāpēc naktij domātās ogles vajadzēja bērt arvien augstāk un augstāk, ogļu grēdu apakšā nobalstot ar biezām plankām. Pašā kaudzes galotnē ogles vajadzēja sviest vēl pa otram lāgam, grābjot ar lāpstu.

Es viscaur mirku sviedros, tomēr neatlaidos ne par collu, kaut arī jutu, ka tūlīt sabrukšu aiz pārguruma. Ap desmitiem rītā biju jau iztērējis tik daudz ķermeņa ener­ģijas, ka jutos izsalcis un steigšus notiesāju biezu dubult- riku maizes ar sviestu no sava pusdienu sainīša. To no- gremoju stāvēdams, visgarām notriepies ar ogļu putekļiem, un ceļi man tā vien ļodzījās. Ap pulksten vienpadsmitiem es tādā veidā biju jau nolocījis visu savu pusdienmaltīti. Bet kas par to? Nolēmu, ka tas man dos iespēju turpināt darbu arī pusdienlaikā. Rāvos visu pēcpusdienu. Uznākot tumsai, darbu turpināju elektrisko spuldzīšu apgaismo­jumā. Dienas maiņas kurinātāji aizgāja mājās, atnāca nakts kurinātāji. Bet es tikai rāvu vienā raušanā.

Ap pusdeviņiem galīgi izbadējies streipuliski aizden- derēju nomazgāties, pārģērbos un vilkos uz tramvaju. Līdz manai dzīves vietai bija trīs jūdzes, un man bija izdota brīvkarte ar norādījumu, ka drīkstu apsēsties vie­nīgi tad, ja nav pasažieru, kas pērk biļeti un līdz ar to pretendē uz sēdvietu. Smagi noslīgdams vaļējās platfor­mas stūra sēdeklī, klusībā lūdzu dievu, kaut nu neviens pasažieris neiekārotu šo vietu. Taču tramvajs pildījās, un apmēram pusceļā iekāpa sieviete, bet brīvu sēdvietu vairs nebija. Grasījos celties augšā, bet pārbijies sajutu, ka ne­maz nespēju to. Aukstā vēja appūsts, novārdzinātais ķer­menis sēdeklī bija kļuvis stīvs un nepalokāms. Atlikušais ceļa posms pagāja, kamēr atslābināju savilktās locītavas un muskuļus un varēju uz zemākā pakāpšļa atslieties stāvus, Kad tramvajs pie mana ielas stūra apturēja, es gandrīz nogāzos gar zemi, tiklīdz spēru uz tās pirmo soli.

Aizklumburoju gar diviem namu blokiem līdz savām mājām un klibodams iesteberēju virtuvē. Kamēr māte stei­dza gatavot vakariņas, es uzklupu maizei ar sviestu, taču paspēju norīt tikai dažus kumosus, steks vēl bija pusce- pies, bet es jau gulēju cieši aizmidzis. Velti māmuļa mani purināja, lai taču mostos un paēdu gaļu. Tā arī nepamo- dinājusi, viņa pasauca tēvu palīgos, un par abiem viņi aizstiepa mani uz istabu, kur es nāves miegā sabruku guļvietā. Vecāki izģērba un apsedza mani. No rīta sākās mokpilnā modināšanas agonija. Viss ķermenis smeldza, bet — kas visļaunākais — roku locītavas bija sapampu- šas kā bluķi. Tomēr atlīdzināju sev neapēstās vakariņas, aprīdams milzonīgu brokastu porciju, un, kad klumburo- dams vilkos, lai paspētu uz tramvaju, sainītī nesu līdzi divtik lielu pusdienu porciju kā vakardien.

Darbs! Lai pamēģina tikko astoņpadsmit gadu vecumu sasniedzis jauneklis izgrābt tikpat daudz ogļu kā divi pie­auguši trimmeri! Darbs! Jau sen pirms pusdienlaika biju aprijis pēdējo drupatiņu no savas prāvās maltītes. Tomēr biju cieši apņēmies pierādīt visiem, ko spēj centīgs jau­nietis, kas nolēmis izsisties uz augšu. Ļaunākais, ka delnu locītavas pietūka arvien vairāk — sāpes jau atbalsojās visā ķermenī. Retais kāds nav izjutis, cik sāpīgi ir stai­gāt, ja sastiepta potīte. Tad nu iedomājieties, cik mokoši ir lāpstot ogles un stumt piekrautu ķerru, ja samilzušas abu roku locītavas! ,

Darbs! Ne reizi vien pārmocīts noslīgu aiz ogļu grēdas, i kur neviens mani nevarēja pamanīt, un šņukstēju aiz nik­numa, aiz pazemojuma, aiz pārguruma un izmisuma. Šī otrā diena bija visgrūtākā, un to pārciest un pēc trīspa­dsmit stundu mocībām iedzīt katlu telpā pēdējo ogļu ķerru nakts maiņai man izdevās tikai tālab, ka izlīdzēja dienas maiņas kurinātājs — viņš stingri nosaitēja man abu roku locītavas ar platām ādas strēmelēm. Bandāža bija tik cieša, ka atgādināja elastīgu ģipsējumu. Siksnas amortizēja spiedienu un stiepienus, ko līdz šim uztvēra tikai locītavas, un bija savilktas tik stingri, ka dzīslām vairs nebija iespējams sarauties krampjos.

Tādā veidā tad nu es mācījos par elektriķi. Vakaru pēc vakara klibodams steberēju mājup, aizmigu, nepaspējis 1 pat paēst, un vecākiem vajadzēja aizvilkt mani uz gultu un izģērbt. Rītu pēc rīta, ikreiz stiepdams līdzi arvien lie­lākus pusdienmaizes sainīšus, es lumpačoju ārā no mā­jas, lai dotos uz darbu.

Bibliotēkā paņemtās grāmatas gulēja nelasītas. Satik­šanās ar meitenēm vairs netika norunātas. Vārda tiešajā nozīmē biju vienīgi darbalops. Pats es strādāju, ēdu un gulēju, bet smadzenes man gulēja nepārtraukti. Tas viss atgādināja murgus. Strādāju katru dienu, arī svētdienās, un tālumā tik tikko viešama tuvojās vienīgā brīvdiena mēneša beigās; visu to dienu biju nolēmis pavadīt gultā — tikai gulēt un atpūsties.

Un dīvainākais visā šajā notikumā — es taču ne reizi netiku ņēmis mutē degvīnu un pat ne iedomājies par dzer­šanu. Vai nu nezināju, ka smagi strādājošie gandrīz visi bez izņēmuma ir dzērāji. Biju redzējis, kā viņi plosto, un pagājušās dienās arī pats rīkojies tieši tā. Tomēr biju tik izteikts antialkoholiķis, ka man ne prātā nenāca doma — sak, nez vai nederētu iedzert, varbūt kļūst vieglāk.

To es uzsveru, lai parādītu, cik tāla manai būtībai bija tieksme pēc alkohola. Tomēr gala rezultātā — pēc dau­dziem gadiem — nemitīga saskare ar Džonu Miežagraudu tik un tā izraisīja manī dzeršanas kāri.

Sad tad ievēroju, ka dienas maiņas kurinātājs tā sa­vādi noraugās manī. Pēdīgi kādu dienu viņš uzsāka sa­runu. Vispirmām kārtām nozvērināja mani, ka cieši tu­rēšu muti. Direktors esot šim piedraudējis man neko ne­teikt, ja pateikšot, varot izlidot no darba. Un nu viņš man pastāstīja par diviem ogļu padevējiem — nakts un dienas maiņai — un par algu, kādu tie saņēmuši. Es par trīs­desmit dolāriem mēnesī darot darbu, par kādu tie abi sa­ņēmuši astoņdesmit. Šis jau gan būtot pateicis man to agrāk, tā kurinātājs apgalvoja, bet bijis pilnā pārliecībā, ka es drīz vien sabrukšot aiz pārpūles un darbu uzteik­šot. Bet šitā es tikai bendējot pats sevi nost — un pie tam rādot sliktu piemēru. Es tak nositot darba algas, viņš aizrādīja, un atņemot darbu diviem cilvēkiem.

Tā kā biju amerikāņu zēns, pie tam lepojos ar to, ka esmu amerikāņu zēns, es tūdaļ vis darbu vēl neuzteicu. Gudri darīts tas nebija, pats zinu, tomēr biju nolēmis tur­pināt strādāt tik ilgi, līdz varēšu direktoram pierādīt, ka spēju to veikt un nesabrukt. Tikai tad uzteikšu, lai viņš pēc tam pasūkā pirkstus par to, ka zaudējis tik spējīgu jaunekli.

Būdams cerību pilns zaļš dumiķis, tieši tā arī izdarīju. Turpināju darbu tikmēr, līdz biju spējīgs iedzīt katlu telpā pēdējās nakts maiņas ogles jau pulksten sešos va­karā. Tad uzteicu vietu, kur biju cerējis izmācīties par elektriķi, veikdams vairāk nekā divu vīru darbu par pus­audža algu, pārgāju mājās un nogulēju veselu diennakti. Par laimi, nepaliku šajā darbā tik ilgi, lai nodarītu pats sev kādu kaitējumu, kaut gan vēl kādu gadu man vajadzēja valkāt saites ap delnu locītavām. Tomēr šīs pārstrādāšanās orģijas gala rezultāts bija tas, ka darbs man pilnīgi apriebās. Vienkārši negribēju vairs strādāt. Pat doma par darbu šķita pretīga. Un lai tad es arī pa­lieku bez pastāvīgas darbavietas! Velns lai parauj visu amatā mācīšanos! Tad jau labāk priecīgi dauzīties apkārt pa pasauli, kā biju to darījis agrāk. Tā es atkal nokļuvu uz dēkaiņa takas — devos klaidu gaitās uz austrumu no­vadiem, pāriedams uz dzelzceļa izmantošanu.