Džons Miežagrauds jeb Memuāri par alkoholu

XXXI NODAĻA

Taču cilvēka organisms iekārtots tā, ka vienlīdz lielas ierosas pēc zināma laika vairs nedod iepriekšējo reak­ciju. Pamazām ievēroju, ka no viena kokteiļa nekāda liela reibuma nav. Viens kokteilis bijis — nebijis. Nekādas kvēles, nekādas jautrības. Nu jau vajadzēja divu trīs kokteiļu, lai sasniegtu to pašu baudījumu, kādu agrāk deva viens. Bet tieši šo baudījumu es kāroju. Pirmo kok­teili izdzēru pusdivpadsmitos, kad ar rīta pastu rokā at­laidos guļamtīklā, un otro — stundu vēlāk, tieši pirms ēšanas. Ieņēmos paradumu izrausties no tīkla minūtes desmit agrāk, lai iegūtu laiku mierīgi izsūkt pirms pus­dienām divus kokteiļus. Tas izveidojās par stingru re­žīmu: trīs kokteiļi stundas laikā starp piecelšanos no darba galda un sēšanos pie mielasta. Bet tās, lūk, ir di­vas visnegantākās dzērāju ieražas: dzert regulāri un dzert vienatnē.

Ja vien kāds bija klāt, allaž biju gatavs ar viņu sa­dzert. Kad neviena cita nebija, dzēru viens pats. Tad spēru nākamo soli. Ja mans viesis bija cilvēks, kas ne­spēj panest lielas dzērienu devas, es pamanījos iemest divtik daudz: kausu kopā ar viņu, bet otru — bez viņa; un viņš to pat neievēroja. Es nozagu viesim šo otru kausu un, kas vēl ļaunāk, piesavinājos paradumu paklusām iz­tukšot pa kausam viens pats arī tad, ja mājās bija vie­sis — vīrietis, biedrs, ar kuru varētu sadzert divatā. Bet Džons Miežagrauds man tūdaļ gādaja arī vainu mīksti­nošas ierunas. Būtu taču nelāgi ar pārmērīgu viesmī­lību skubināt viesi uz aplamu rīcību un piedzirdīt viņu. Ja es, zinādams viesa ierobežoto panesības mēru, aici­nātu viņu dzert tikpat daudz, cik es, viņš noteikti ap­dzertos. Kas tad man cits atlika kā nozagt katru otro kausu? Citādi man būtu jāatsakās no reibuma baudas, kādu mans viesis ieguva jau no pustiklielas normas.

Lasīdami, kā es sīki izklāstu savas dzeršanas kāres attīstību, lūdzu, neaizmirstiet, ka neesmu nedz muļķis, nedz vārgulis. Lietojot terminu, kādu pasaule mēdz lie­tot šādos gadījumos, jāsaka, ka esmu veiksminieks, un uzdrošinos apgalvot: mana veiksme ir izcilāka nekā pa­rastajiem veiksmīgajiem cilvēkiem, pie tam tā bāzējās uz krietnu devu gara spēju un gribasspēka. Ķermenis man ir spēcīgs. Esmu palicis dzīvs apstākļos, kur vārguļi mira kā mušas. Un tomēr viss, par ko jums stāstu, notika tieši ar mani un manu organismu. Tāds es esmu — tas ir fakts. Bet fakts ir arī mana dzeršanas kāre. Mana ieslīg­šana alkoholismā ir realitāte, tā nav ne teorija, ne sa­gudrojums; un, manuprāt, tas jo īpaši pasvītro Džona Miežagrauda visvarenību. Bet tā taču ir mežonība, ku­rai mēs vēl arvien ļaujam eksistēt, savu laiku pārdzīvo­jis relikts no barbariskās pagājības brutālā spēka die- nārn, un tagad tas vāc savu smago nodevu no visa la­bākā, ko radījis cilvēku dzimums, — tas sagandē jaunību, dragā cilvēka spēku un bendē viņa garu!

Griezīsimies atpakaļ. Pēcpusdienā, izdelverējies pa peldbaseinu un pēc tam līksmi jzjādelējies pār pakalniem vai turp un atpakaļ pa Mēness ieleju, jutos tik pacilāts un možs, ka radās vēlēšanās justies vēl žirgtākam, vēl mundrākam. Zināju jau, kā to panākt. Ar vienu kokteili pirms vakariņām pie tā tikt nevarēja. Divi vai galu galā pat trīs — tas man bija vajadzīgs. Es izdzēru tos. Kālab ne? Tas nozīmē dzīvot. Man allaž ir ļoti paticis dzīvot. Un šis te arī nu ir kļuvis par daļu no manas dzīves nor­matīviem.

Tad jau es pamazām vien sāku meklēt ieganstus ār­puskārtas kokteiļiem. Tāds iegansts varēja būt īpaši jautra draugu pulciņa ierašanās; dusmu uzplūds pret arhitektu vai zaglīgo mūrnieku, kuri cēla rančo stalli; mīļākā zirga bojāeja, — tas nelaimīgā kārtā bija iepinies dzeloņstieplēs, vai arī rīta pastā saņemtas labvēlīgas vēs­tis par darījumiem ar izdevējiem un redaktoriem. Ne­krita svarā, kas tie par ieganstiem, galvenais — kāre pēc iedzeršanas manī bija spēcīgi sadīgusi. Tā tas ir: es kā­roju pēc alkohola. Pēdīgi — pēc vairāk nekā divdesmit gadu niekošanās un klīrēšanās ar alkoholu — tagad es to gribēju. Un mana fiziskā izturība kļuva par manu vājo vietu. Man vajadzēja izdzert divas, trīs vai četras glāzes, lai sasniegtu to pašu, ko parastie cilvēki ieguva jau pēc vienas glāzes.

Vienu likumu es ievēroju cieši. Nekad nebaudīju ne lā­ses, pirms nebiju paveicis savu dienas darbu — uzrakstī­jis tūkstoš vārdu. Un, kad tas bija padarīts, kokteiļi uz­cēla manas smadzenēs neredzamu sienu starp rīta cē­lienu, kura darbs gala, un atlikušo dienas daļu, kas solīja tikai izpriecas. Darbs pilnīgi izslēdzās no manas apziņas. Neviena domiņa par darbu neuzplaiksnīja smadzenēs līdz nākamā rīta pulksten deviņiem, kad sēdos pie galda un nākamajiem tūkstoš vārdiem. Šo prāta spēju izslēgties es vērtēju ļoti augstu. Tā es ietaupīju enerģiju ar šās alkohola celtās barjeras palīdzību. Džons Miežagrauds taču nav tik melns, kā viņu mālē. Viņš izdara cilvēkam arī vienu otru pakalpojumu, un šis tad nu būtu viens no tiem.

Es sacerēju darbus, kas pauda veselīgu noskaņojumu, sparu un dzīvesprieku. Nekad tie nebija pesimistiski. Šādu dzīves attēlošanu biju iemācījies ilgās slimības die­nās. Zināju, ka šīs ilūzijas ir reālas, un es cildināju ilū­zijas. Jā, es vēl arvien rakstu tikai šāda satura darbus — par tīru, možu, optimisma pilnu dzīvi, par dzīves slavi­nāšanu. Un kritiķi allaž apliecinājuši, ka mani darbi kūsā rio pāri plūstoša dzīvesprieka un ka pats esmu pil­nībā pakjāvies ilūzijām, kādas attēloju.

Ja nu esam atkal novirzījušies sānis, tad ļaujiet man vēlreiz atkārtot jautājumu, ko esmu sev atkal un atkal uzdevis desmittūkstoš reižu. Kālab es dzēru? Kāda vaja­dzība man bija pēc dzeršanas? Biju taču laimīgs. Varbūt laimes bija pārāk daudz? Biju spēkpilns. Varbūt tāpēc, ka spēks pārāk liels? Vai tiešām mana vitalitāte bija tik pārmērīga? Nezinu pats, kālab dzēru. Nevaru atbildēt, varu tikai izteikt aizdomas, kādas manī modušās. Pārāk ilgus gadus biju pārāk cieši saskāries ar Džonu Mieža­graudu. Arī kreilis pēc ilgākas praktizēšanās var kļūt par labroci. Varbūt es, nemaz nesliekdamies kļūt alkoho­liķis, par tādu biju tapis, vienīgi ilgi praktizēdamies?

Biju tik ļoti laimīgs. Ilgās slimības laikā pie manis bija atnākusi visu remdējoša sievietes mīlestība. Naudas pelnīju daudz, kaut gan pūlējos maz. Plīšu vai pušu aiz veselības. Gulēju kā zīdainis. Citu pēc citas rakstīju grā­matas, kas visas guva panākumus, un socioloģiskos dis­putos atspēkoju savus pretiniekus ar neapgāžamiem fak­tiem par to, ka manas intelektuālās pozīcijas nostiprinās arvien vairāk. No vienas dienas nogales līdz nākamajai netiku ne reizi izjutis ne raizes, ne vilšanos, ne nožēlu. Nepārtraukti biju laimīgs. Dzīve šķita vienvienīga nebei­dzama dziesma. Es pat pukojos, ka tik daudz stundu jā­pavada miegā, jo tā man tika laupīti prieki, ko būtu iz­baudījis, ja varējis palikt nomodā. Un tomēr es dzēru. Un man ne prātā nenāca, ka Džons Miežagrauds gatavo­jas pievākt mani galīgi.

Jo vairāk dzēru, jo vairāk man vajadzēja dabūt iekšā, lai sasniegtu vēlamo efektu. Kad izbraucu no Mēness iele­jas un devos uz pilsētu, kur tad pusdienas ēdu viesnīcā, vienam kokteilim, ko pasniedz pie maltītes, nebija itin ne­kādas nozīmes. Tas nedeva priekšpusdienā ierasto rei­bumu. Iedams pusdienot, biju spiests jau iepriekš saga­tavot attiecīgo reibuma pakāpi, iemetot divus vai trīs kok­teiļus un, ja satikos ar kādu paziņu, tad arī četrus, piecus vai sešus, nav svarīgi, cik. Reiz es ļoti steidzos. Trūka laika mierīgā garā malkot kokteiļus citu pēc cita. Tad man radās varena ideja. Liku bārmenim sajaukt man du- bultkokteili. Pēc tam jau arvien, kad kur steidzos, pasū­tīju dubultkokteiļus. Es taupīju laiku.

Šāda regulāra žūpošana nepalika bez sekām. Viens iz­nākums bija tāds: jo vairāk dzēru, jo vairāk vajadzēja. Saindētais prāts bija tā radis reaģēt un darboties tikai ar mākslīgu kairekļu palīdzību, ka bez šiem mākslīgajiem uzmundrinājumiem pat pilnīgi atteicās darboties. Alko­hols arvien pavēlnieciskāk pieprasīja savu vietu — bez tā es vairs nemācēju tikties ar cilvēkiem, nespēju uztu­rēties sabiedrībā. Man kļuva nepieciešams izjust uzbudi­nošu reibumu, kad idejas sāk rosīties, galva patīkami dūc, bet pašam gribas smieties, delverēties un aušoties, kad visa pasaule šķiet smaidām, tikai tad es varēju biedro­ties ar citiem cilvēkiem un kļūt viens no viņiem.

Otrs iznākums bija tāds, ka Džons Miežagrauds sāka man mulsināt prātus. Viņš mēģināja atkal mani iegrūst ilgajā slimībā, no jauna kūdīdams mani izdibināt Patie­sību un noraut tai visus plīvurus, kārdinādams, lai raugu ielūkoties patiesās dzīves neaizsegtajā vaigā. Taču šoreiz tas notika lēnām un pakāpeniski. Manas domas gan atkal kļuva skarbas, taču tikai pamazām vien.

Reižu reizēm prātā ieslīdēja brīdinoša doma; kurp gan šī pastāvīgā dzeršana var novest? Bet varat ticēt — Džons Miežagrauds prot noklusināt šādus jautājumus. «Nāc nu iemet, un es tev visu paskaidrošu,» — tāds ir viņa paņē­miens, Un tas iedarbojas. Piemēram varu pastāstīt zī­mīgu gadījumu, ko Džons Miežagrauds arvien cenšas man atgādināt.

Pēc kāda nelaimes gadījuma man vajadzēja ļauties sa­režģītai operācijai. Kādu rītu — apmēram nedēļu pēc tam, kad biju atradies uz operāciju galda, — es gulēju slimnīcas gultā vārgs un nevarīgs. Bārdas rugāju audze man uz sejas bija krietni sazēlusi, tomēr nevarēja no­slēpt, cik saules brūninātā āda kļuvusi bālgani dzelte­nīga. Ārsts stāvēja pie gultas, gatavodamies uz prom- iešanu. Viņš neapmierināts paraudzījās uz cigareti, ko es patlaban kūpināju.

— To gan jums vajadzētu atmest, — viņš pamācoši teica. — Tas jūs beigu beigās novedīs pie gala. Paskatie­ties uz mani.

Es paskatījos. Ārsts bija apmēram manā vecumā, ar platiem pleciem, augstām krūtīm, spožām acīm un vese­līgi brūnganiem vaigiem. īsts vīrietības paraugs — vai­rāk neko nevarēja vēlēties.

— Es arī kādreiz smēķēju, — viņš turpināja. — Cigā­rus. Bet pat no tiem es atteicos. Un tagad, lūk, varat uz mani paskatīties.

Šis vīrs bija pašapzinīgs, pat augstprātīgs un ar pil­nām tiesībām, jo apzinājās pats izlīdzējis savai veselībai. Bet pēc mēneša viņš jau bija miris. Tas nenotika nelai­mes gadījumā. Kāds pusducis dažādu baciļu ar gariem zinātniskiem nosaukumiem bija tam uzbrukuši un iznī­cināja viņu. Radās komplikācijas, pēkšņas un mokpilnas, un dažas dienas pirms ārsta nāves visā korpusā bija dzir­dami šā zaļoksnēji spēcīgā vīra agonijas kliedzieni. Viņš nomira kliegdams.

— Redzi nu, — teica Džons Miežagrauds. — Kā viņš rūpējās par savu veselību! Pat cigāru smēķēšanu bija at­metis. Un re nu, ko viņš par to dabūja! Nejēdzīgi, vai ne? Bet baciļi taču var pielipt. No tiem pasargāties nav iespējams. Tavs lieliskais ārsts ievēroja visus piesardzī­bas līdzekļus, un tomēr baciļi viņu pievārēja. Kad tāds bacilis gatavojas lēcienam, neviens nevar pateikt, kam tas uzklups. Varbūt tev. Re, ko visu viņš bija sev atrā­vis! Vai tu arī gribētu atteikties no visa, ko varu tev pie­dāvāt, lai pēc tam tev uzbrūk kāds bacilis un tevi no- miedz? Dzīvē nav nekāda taisnīguma. Tā ir loterija. Bet es uzburu dzīves sejā māņu smaidus un pasmejos par realitāti. Smaidi līdz ar mani, pasmejies arī tu! No sava gala neizbēgsi, bet pa to vidu dzīvo smiedamies. Pa­saule ir tumsības pilna. Es tev rādu gaismu. Pasaule taču ir nejēdzīga, ja tajā var notikt kas tāds, kā notika ar tavu ārstu. Tev atliek tika4 viens: ielej vēl vienu kokteili un aizmirsti to visu!

Un es, protams, iedzēru vēl vienu kokteili, lai gūtu aizmirstību. Es izdzēru vēl pa vienam kokteilim ikreiz, kad Džons Miežagrauds man atgādināja notikušo. To­mēr es dzēru ar prātu un vērīgu apdomu. Raudzījos, lai dzeramais būtu tikai vislabākās kvalitātes. Es meklēju pēc rosinoša noreibuma un aizmiršanās, bet vairījos no mocī­bām, kādas rodas pēc sliktiem dzērieniem un pēc pārdzerša­nās. Garām ejot jāpiezīmē: ja cilvēks sāk dzert ar prātu un vērīgu apdomu, tas vien nodod baigu liecību, cik tālu viņš jau ir aizgājis pa šo ceļu.

Tomēr arvien es stingri ievēroju savu pieņemto likumu — nekad neieņēmu dienas devas pirmo malku, kamēr nebija uzrakstīts pēdējais no maniem tās dienas tūk­stoš vārdiem. Taču reizēm gadījās, ka es piešķīru sev brīvdienu un nerakstīju nemaz. Tādās dienās arī nevēroju, cik agri izsūcu pirmo kokteili, jo nu jau tas nebija ne­kāds likuma pārkāpums. Cilvēki, kam nav nācies pašiem izdzīvot dzeršanas sērgu, nemaz nevar iedomāties, kā dzeršanas ieradums aug augumā.