Džons Miežagrauds jeb Memuāri par alkoholu

X NODAĻA

Tādā veidā es ieguvu godpilno vīra vārdu. Mans sa­biedriskais stāvoklis ostmalā un austerpirātu pulkā tūdaļ lieliski uzlabojās. Mani uzskatīja par lāga puisi un ne jau no bailīgajiem. Starp citu, kopš tās dienas, kad es, sēdēdams uz pāļa Oklendsitijas kuģu piestātnē, radikāli mainīju savu pasaules uzskatu, par naudu nekad vairs ne­esmu lielu bēdu turējis. Neviens mani nav uzskatījis par sīkstuli, bet gluži otrādi — par manu bezrūpību naudas lietās arvien raizējas un bažījas tie, kas mani pazīst tuvāk.

Es tik pilnīgi sarāvu sakarus ar savu taupīgo pagātni, ka devu māmuļai ziņu, lai saaicina kaimiņu puikas un iz­dala tiem manas kolekcijas. Neesmu pat centies uzzināt, kurš puika kādu kolekciju ieguvis. Biju kļuvis vīrs un aiz­mēzu no savas apziņas visu, kas saistīts ar bērnišķīgo pagātni.

Mana reputācija strauji nostiprinājās. Kad pa ostas ra­jonu izplatījās ziņas, kā Franču Frenks ar savu šoneri mē­ģinājis taranēt mānu kuģīti, bet es stāvējis uz «Plītnieka» klāja ar uzvilktu divstobreni rokās, stūrēdams ar kājām, lai noturētu kuģi kursā, un tā piespiedis Frenku apgriezt stūresratu un lasīties lapās, — krastmalas ļaudis no­sprieda, ka es gan esot jauns, toties dūšīgs. Un es tad arī rādīju savu dūšu. Bija reizes, kad ievadīju «Plītnieku»

ostā ar lielāku austeru kravu nekā visi pārējie divu vīru kuģeļi; reiz visi aizlaidām tālajā reisā pa Lejas līci, bet mans kuģis vienīgais jau rītausmā bija atpakaļ enkurvietā pie Asparāgu salām; kādu ceturtdienas nakti rīkojām īs­tas skriešanās sacensības, lai ātrāk nokļūtu tirgus vietā, un es, kaut arī pazaudējis stūres vadni, ar pirmo paisumu ievadīju «Plītnieku» ostā, tā dabūdams nosmelt visu krē­jumu, jo piektdienas rītos tirdzniecība ar zivīm un auste­rēm mēdz būt sevišķi izdevīga; un reiz ievadīju kuģi Aug­šējā līča piestātnē tikai ar klīverburu vien, jo Skotijs bija sadedzinājis manu grotburu. (Jā, jā, tas pats Skotijs, ko iepazinu dzīrēs uz «Dīkdieņa». Pēc Zirnekļa uz «Plīt­nieku» man biedros pārnāca Irs, bet Iru nomainīja Sko­tijs.)

Tomēr darbi, ko veicu uz ūdeņiem, paši par sevi vēl neko daudz nenozīmēja. Galvenais bija tas, ka krastā es uzvedos kā lāga zēns, neskopojos ar naudu un cienāju visus kā vīrs, un pēdīgi man pat piedaudzināja «Auster- sēkļu prinča» iesauku. Man savā laikā ne prātā nenāca, ka Oklendas ostas rajona iemītnieki, kuru dzīves veids kād­reiz mani tā pārsteidza, paši būs pārsteigti par manām trakulīgajām izdarībām.

Taču vienmēr un arvien šī dzīve saistījās ar dzeršanu. Krogi ir nabaga ļaužu klubi. Krogi ir sanāksmju zāles. Krogos mēs norunājam sastapšanos. Krogos mēs svinam savas veiksmes un apraudam savas neveiksmes. Krogos mēs nodibinām jaunas pazīšanās.

Vai ir iespējams aizmirst to pievakari, kad pirmoreiz sastapos ar Veco Skrāpi — Nelsona tēvu? Tas notika «Pēdējā šansē». Džonijs Heinholds mūs iepazīstināja. Ievērības cienīgs bija jau fakts, ka Vecais Skrāpis ir Nel­sona tēvs. Tomēr tas vēl nebūtu nekas. Viņš bija kabotā- žas šonera «Enija Maina» īpašnieks un kapteinis, un es sapņoju, ka varbūt reiz braukšu pie viņa par matrozi. Vēl vairāk — viņš manās acīs bija pats romantikas iemieso­jums. Zilacains zeltmatis, kalsnējs vikings, spēcīgs un muskuļots, par spīti vecumam. Un senajās dienās, kad ku­ģošana vēl bija briesmu pilns pasākums, viņš visu tautību kuģos bija izbraukājis jūru jūras.

Saklausījies par viņu tik daudz fantastisku nostāstu, ap­brīna pilnām acīm mēdzu raudzīties uz viņu no tālienes. Krogs bija tas, kas saveda mūs kopā. Pat arī tad pazīša­nās varēja izbeigties ar rokas spiedienu un dažiem vār­diem — viņš visumā bija nerunīgs tēvainis —, ja nebūtu iedzeršanas.

— Ieņemsim pa vienam, — es tūdaļ uzaicināju, iepriekš ieturējis nelielu pauzi, jo biju iemanījies, ka tāda pieder pie labā toņa krogu dzīvē. Protams, kamēr dzērām manis pasūtīto un samaksāto alu, viņš bija spiests gan klausī­ties manī, gan runāties. Un Džonijs, kā daždien prasmīgs saimnieks, izmeta pa taktiskai piezīmei, kas atviegloja ierisināt mums abiem patīkamus sarunu tematus. Pro­tams, izdzēris manis piedāvāto alus. kausu, kapteinis Nel­sons izsauca no savas puses otru. Sarunas turpinājās, un Džonijs nu varēja attālināties, lai apkalpotu citus apmek­lētājus.

Jo vairāk alus mēs ar kapteini Nelsonu izdzērām, jo labāk sapratāmies. Manī viņš atrada vērīgu un saprotošu klausītāju, jo no izlasītajām grāmatām jau daudz ko zi­nāju par dzīvi uz jūras, kādu viņš pazina. Tā viņš aizpel­dēja atpakaļ savās trakulīgajās jaunības dienās un pa­stāstīja man dažu labu brīnumainu notikumu, kamēr abi malkojām alu, pa kārtai izmaksādami viens otram kausu pēc kausa, un tā pavadījām visu saulaino vasaras pēc­pusdienu. Un vienīgi Džons Miežagrauds deva man iespēju pavadīt veselu garu pēcpusdienu kopā ar veco jūras vilku.

Džonijs Heinholds gan slepus pār leti deva man zīmi, ka es jau sāku skurbt un laiks ķerties pie mazajiem ali­ņiem. Tomēr, tā kā kapteinis Nelsons vēl arvien dzēra lie­los kausus, lepnums m^in liedza pasūtīt maziņos. Tikai tad, kad škiperis lika ieliet sev pirmo maziņo, arī es piepra­sīju sev tādu pašu. Ai, ai, kad pēdīgi pienāca ilgo un sir­snīgo atvadu brīdis, es biju pilns kā mākonis! Tomēr, sev par gandarījumu, redzēju, ka arī Vecais Skrāpis ir tikpat pilnā. Tikai jaunības kautrība neļāva man ieskatīt, ka ve­cais, rūdītais avantūrists ir pat vēl vairāk pievitējies.

Vēlāk es gan no Zirnekļa, gan Peta, gan Gliemja, tāpat no Džonija Heinholda un vēl citiem dabūju dzirdēt, ka Ve­cajam Skrāpim es esot paticis un viņš nevarot vien no­slavēt, kas es par glaunu zēnu. Tas bija gaužām nepa­rasti, jo vecais bija plaši pazīstams kā nikns, kašķīgs dī­vainis, kam neviens cilvēks nav pa prātam. (Pat viņa iesauka — Skrāpis bija cēlusies no mežonīgā paraduma — kautiņā plosīt ar nagiem pretinieka seju.) Par to, ka iemantoju viņa atzinību, visa pateicība pienākas Džonam

Miežagraudam. Šo gadījumu pieminēju tikai kā pie­mēru tam, cik dažādi ir vilinājumi, kārdinājumi un pakal­pojumi, ar kādiem Džons Miežagrauds vervē sev seko­tājus.