Džons Miežagrauds jeb Memuāri par alkoholu

XXVI NODAĻA

Tā kā savu kuģi biju sadedzinājis, cits nekas neatlika kā mesties rakstīšanas ūdeņos. Baidos, ka arvien esmu sliecies uz pārmērībām. No agra rīta līdz vēlam vakaram rakstīju un pārrakstīju, mācījos gramatiku, studēju rakst­niecības vēsturi un žanrus, lasīju populāru rakstnieku dar­bus, lai izpētītu, kur īsti slēpjas viņu popularitāte. Izma­nījos iztikt ar piecu stundu miegu no divdesmit četrām un gandrīz visas atlikušās deviņpadsmit stundas pavadīju darluā. Gaisma manā istabā dega līdz pulksten diviem trim no rīta, un tas ierosināja kādu lāga kaimiņieni uz sentimentāli deduktīviem secinājumiem Serloka Holmsa garā. Tā kā dienā viņa mani nekad netika redzējusi, viņa nosprieda, ka es naktis pavadot pie kāršu galda, bet lampu logā dedzinot mana māte, lai gaismotu ceļu mājup savam paklīdušajam dēlam.

Iesācēja rakstnieka lielākā nelaime ir ilgstošie tukšuma starpperiodi, kad no izdevēja nekas neienāk, bet viss, kas ieķīlājams, ir jau ieķīlāts. Savu vasaras uzvalku es itin gliti novalkāju visu ziemu, bet nākamajā vasarā pārdzī­voju visgarāko tukšibas periodu — laikposmā, kad kalpo­tāji iet atvaļinājumā un manuskripti guļ izdevniecību re­dakcijās, līdz atvaļinājumi būs beigušies.

Grūtības sagādāja arī tas, ka nebija neviena, kas va­rētu dot man padomu. Nepazinu nevienu dzīvu dvēseli, kas nodarbotos ar rakstīšanu vai tikai būtu mēģinājusi to darīt. Nepazinu arī neviena žurnālista. Tālab biju spiests atzīt: lai gūtu panākumus rakstniecībā, jāpacen­šas aizmirst visu, ko vidusskolas literatūras skolotāji un universitātes profesori bija man iemācījuši. Tolaik šai ziņā biju īsts nesapraša; šo faktu izprast spēju tikai tagad. 1895. un 1896. gadā profesori vēl nezināja moderna rakst­nieka panākumu atslēgu. Viņi gan zināja visu par klasi­ķiem — par «Sniegāja ceļiniekiem» un «Sartoru Rezar- tusu»[8], taču 1899. gada izdevēji Amerikā šādu noveco­jušu lasāmvielu neņēma pretī. Viņiem vajadzēja 1899. gadam piemērotu literatūru; par šādiem rakstiem viņi piedāvāja tik labu samaksu, ka, tādu saņemdami, visi skolotāji un profesori būtu varējuši likvidēt savus ama­tus.

Cīnījos visiem spēkiem, taisīju parādus pie miesnieka un sīkpreču bodnieka, atkal ieķīlāju pulksteni, velosipēdu un tēva lietusmēteli — un strādāju. Strādāju kā zvērs, miegam atļaudams tikai īsus brītiņus. Kritiķi neatzinīgi izsakās par vienu no maniem varoņiem — Mārtiņu Idenu, jo viņš apguvis izglītību neiedomājami straujos tempos. Es liku viņam trīs gados no matroža ar pamatskolas izglī­tību kļūt par populāru rakstnieku. Kritiķi saka, ka tas esot neiespējami. Bet Mārtiņš Idens taču esmu es pats! Pēc trim sūra darba gadiem, no kuriem divus aizvadīju vidusskolā un universitātē un vienu ziedoju rakstīšanai, bet visus trīs pamatīgi un bez atlaidēm mācījos, es jau publicēju stāstus tādos žurnālos kā «Atlantijas Mēneš­raksts», lasīju korektūras loksnes savai pirmajai grāmatai (ko izlaida Hotons, Miflins un biedri), pārdevu sociolo­ģiskas esejas žurnāliem «Kosmopolīts» un «Makklērs»,

! Angļu rakstnieka — ievērojama stilista T. Kārleila (1795—1881) darbs.

biju atteicies no redaktora vietas, ko man pa telegrāfu piedāvāja kāda Ņujorkas izdevniecība, un pie tam vēl ga­tavojos precēties.

Bet visa šī sagatavošanās prasīja milzīgu darbu, it īpaši pēdējais gads, kad tieši mācījos rakstnieka amatu. Bet šinī gadā, iztikdams ar miega minimumu un piepūlē­dams smadzenes līdz pēdējai iespēju robežai, es netiku dzēris, ne ari iedomājies par dzeršanu. No mana torei­zējā viedokļa alkohols vispār neeksistēja. Reizēm galva bija tīri dulna, bet doma par reibinošo kā uzmundrinātāju man pat prātā neienāca. Dieviņ augstais! Vienīgais uz- mundrinātājs, pēc kāda kāroju, bija izdevniecību akcepti un čeki. Plāna aploksnīte no kāda izdevēja, saņemta ar rīta pastu, mani stimulēja vairāk, nekā to būtu panākuši pusducis kokteiļu. Un, ja no aploksnītes vēl izvilku čeku par pieklājīgu summiņu, šāds notikums atsvēra veselu orģiju.

Starp citu, tajā mūža posmā es nemaz nezināju, kas ir kokteilis. Atceros, pēc tam kad bija iznākusi mana pirmā grāmata, vairāki Aļaskas laiku paziņas, Bohēmiešu kluba locekļi, kādu vakaru pacienāja mani savā klubā Sanfran­cisko. Apsēdāmies brīnum skaistos ādas klubkrēslos, un tika pasūtīti dzērieni. Pat dzirdējis nebiju, kā pasūta liķie­rus un īpaša dedzinājuma skotu viskiju ar sodu. Nemaz nezināju, kas ir liķieris, nezināju, ka viskiju atšķaida ar sodas ūdeni un pasniedz augstās glāzēs, un nesapratu, ka ar vārdu «skotu» apzīmē viskiju. Pazinu vienīgi nabaga ļaužu dzērienus — pierobežas un jūrnieku priekš­pilsētu dzeramos: lēto alu un vēl lētāko viskiju, ko sauca vienkārši par viskiju un nekā citādi. Galīgi samulsu, kad man vajadzēja izvēlēties, un viesmīlis gandrīz vai trieku dabūja, kad es pēc pusdienu maltītes pasūtīju sarkanvīnu.