Džons Miežagrauds jeb Memuāri par alkoholu

VIII NODAĻA

Kā jau norunāts, pirmdien mēs agri no rīta sastapā­mies Džonija Heinholda krodziņā «Pēdējā šanse», kas bija īsti piemērota vieta vīriem, lai noslēgtu darījumus. Es samaksāju naudu, saņēmu pirkšanas-pārdošanas lī­gumu, un Franču Frenks izmaksāja. To es uzņēmu kā acīm redzamu, loģiski saprotamu paradumu — pārdevējs, kas nu ticis pie naudas žūkšņa, apslapina kādu monētu tai pašā iestādē, kur darījums noslēgts. Bet, man par pārsteigumu, Franču Frenks izmaksāja visam lokālam. Ka iedzeram mēs abi, tas man šķita saprotams; bet kā­lab piedāvāt glāzi arī Džonijam Heinholdam, krodziņa saimniekam, kas stāv aiz letes un apkalpo viesus? Tūdaļ aplēsu, ka viņš arī, jādomā, gūst savu peļņas tiesu no tā, ko pats dabū izdzert. Es, protams, atzinu, ka var uzcie­nāt arī draugus un kuģaļaudis, kā, piemēram, Zirnekli un Viskija Bobu, — bet kāda velna pēc jāaicina iemest arī, teiksim, ostas krāvējus Bilu Keliju un Supu Kene- diju?

Vēl tur bija Pets, Karalienes brālis, tā ka kopā iznāca astoņi. Bija agra rīta stunda, un visi pasūtīja viskiju. Ko lai apsāku es šajā vīru sabiedrībā, kas visi grib dzert viskiju?

— Viskiju, — izmetu ar tik nevērīgu izskatu, it kā būtu to teicis jau tūkstoš reižu. Un kas par viskiju! Es iegāzu to rīklē vienā paņemienā. Brrr! Vel šodien jutu tā garšu.

Mani satrieca cena, kādu Franču Frenks par to sa­maksāja, — astoņdesmit centu. Astoņdesmit, centu! Ma­nai taupīgajai dvēselei tas šķita tīrais noziegums. Astoņ­desmit centu — atlīdzinājums par astoņām garām smaga darba stundām pie mašīnas — salija mums rīklēs vienā acumirklī, atstājot mutē tikai nepatīkamu garšu. Nav ne­kādu šaubu — Franču Frenks ir izšķērdīgs cilvēks.

Man kāroties kārojas tikt projām — ārā, saules mir­dzumā, uz ūdeņiem, pie sava brīnišķīgā kuģa. Tomēr ne­viens netaisījās iet projām. Stāvam palika arī mana ko­manda — Zirneklis. Biju tik neaptēsts, ka nekādi ne­spēju apķert, kāpēc visi vilcinās. Vēlākos gados es ne reizi vien pieminēju — sak, diezin ko viņi par mani do­māja: zaļš jaunpienācējs, laipni uzņemts viņu pulciņā, stāv kopā ar visiem pie letes, bet neprotas izmaksāt ne­vienu pašu kārtu viskija!

Franču Frenks, jau kopš vakardienas briedēdams sa­vās krūtīs nīgrumu pret mani, kaut gan man par to ne­bija ne jausmas, tagad, kad nauda par «Plītnieku» bija tam kabatā, kļuva pret mani pavisam modīgs. Es sajutu gan, ka viņa izturēšanās mainījusies, ievēroju drūmo mirgu viņa acīs, bet nekā nesapratu. Jo vairāk man nā­cās saskarties ar vīriem, jo dīvaināki tie man šķita. Džo- nijs Heinholds, pārliecies pār leti, iečukstēja man ausī:

— Viņam uz tevi zpbs. Uzmanies!

Es palocīju galvu par zīmi, ka esmu sapratis un pie­krītu teiktajam, — kā jau vajadzētu izturēties vīram, kas pazīst cilvēkus. Tomēr īstenībā es biju vienkārši apstul­bis. Ak tu debestiņ! Vai man, grūti strādājušam un ne­skaitāmus dēku stāstus izlasījušam piecpadsmit gadu puikam, kurš ne ar domiņu vairs nekavējās pie Austerpi­rātu karalienes un itin nekā nenojauta par Franču Frenka bezprātīgo dienvideiropieša mīlestību, — vai man varēja ienākt prātā, ka esmu viņu apkaunojis? Vai es varēju iedomāties, ka tenkas par to, kā Karaliene pametusi Frenku uz kuģa, tiklīdz ieraudzījusi mani, jau ļaunā priekā tiek laistas no mutes mutē pa visu ostmalu? Uri tā­lab — vai varēju nojaust, ka Karalienes brāļa Peta attu­rība pret mani nav tikai slikta garastāvokļa sekas? * Viskija Bobs pavilka mani uz mirklīti sānis*

— Turi acis vajā, — viņš pačukstēja. — Klausi, ko tev saka! Franču Frenks ir bīstams tips. Es braukšu viņam līdzi augšup pa upi pirkt šoneri austeru zvejai. Kad viņš parādīsies pie sēkļiem, tad nesnaud! Esot teicies tevi nogremdēt. Ja viņš grozās ap sēkļiem, tad pa notumsu maini enkurvietu un izdzēs bortugunis! Saprati?

Nu protama lieta, ka sapratu. Palocīdams galvu, kā vīrs vīram pateicos par norādījumu un atgriezos pie pul­ciņa, kas stāvēja gar leti. Nē, es pat nedomāju izmaksāt. Ne sapņos man nenāca prātā, ka no manis gaida pacie­nāšanu. Paaicināju Zirnekli, un mēs kopā aizgājām, bet vēl tagad man tvīkst ausis, kad iedomājos, ko viņi man aiz muguras varēja būt runājuši.

Es Zirneklim gluži atklāti noprasīju, kāda muša īsti sakodusi Franču Frenku.

— Viņš uz tevi nāvoti greizsirdīgs, — tas atbildēja.

— Ej nu ej? — pabrīnījos un nolēmu, ka par tādiem niekiem nav ko galvu lauzīt.

Tomēr mana piecpadsmitgadīgā vīrestība lepnībā pie­pūtās, kad uzzināju, ka Franču Frenks — pusmūža dē­kainis, kas izbraukājis visas pasaules jūras, ir greizsir­dīgs uz mani, pie tam meitenes dēļ, kurai tik romantiska iesauka — Austerpirātu karaliene. Par tādiem gadīju­miem biju gan lasījis grāmatās, bet iespējamība, ka tas varētu attiekties arī uz mani, šķitās vēl zilās tālēs. Tai rītā, kad mēs pirmoreiz uzvilkām lielo grotburu, pacēlām enkuru un, pilnām burām lavēdami pret vēju, izbraucām trīs jūdzes garo ceļa posmu līdz līcim, es jutos ellišķīgi jauki.

Tā es tiku vaļā no pārvarīgi smagā darba pie mašīnas un kļuvu par austerpirātu. Tiesa gan, mans jaunais dzī­ves posms iesākās ar dzeršanu — un nākotne solīja šīs dzeršanas turpinājumu. Bet vai tālab man no šīs dzīves vajadzētu atteikties? Visur, kur vien dzīve pulsēja brīvi un aizraujoši, vīrieši dzēra. Romantika un dēkainība, šķiet, arvien gāja roku rokā ar Džonu Miežagraudu. Lai ar tām abām iepazītos, gribot negribot biju spiests pieņemt arī trešo. Citādi man jāatgriežas pie bezmaksas bibliotēkas grāmatām un jālasa par brīnumdarbiem, ko paveikuši citi, bet pats neveikšu neko — tikai par desmit centiem stundā vergošu mašīnai konservu fabrikā.

Nē, no pasakainās dzīves uz ūdeņiem mani neaizbaidīs arī fakts, ka jūrniekiem piemīt dīvainā un izšķērdīgā kāre pēc alus, vīna un viskija. Varbūt viņu priekšstatos par laimi ietilpst arī jocīgā vēlēšanās redzēt mani dzeram? Ja viņi par vari pirks šo dziru un uzspiedīs to man, nu, tad es arī dzeršu. Tā būs cena, ko maksāšu par tiesībām atrasties viņu pulkā. Man taču nav jāpiedzeras. Nepiedzē- ros arī to svētdienas pēcpusdienu, kad gatavojos pirkt «Plītnieku», kaut gan pārējie itin visi bija pilnā. Lai no­tiek — tā rīkošos arī turpmāk: dzeršu, lai sagādātu citiem prieku redzēt mani dzeram, bet sargāšos piedzerties,