Džons Miežagrauds jeb Memuāri par alkoholu

xxvii nodaĻa

Tiklīdz ar rakstīšanu man sāka paveikties, tūdaļ cēlās arī mans dzīves līmenis un paplašinājās sabiedriskais ap­vārsnis. Nu jau es ierobežojos, uzrakstīdams un pārrak­stīdams tūkstoš vārdu dienā, ieskaitot svētdienas un svētku dienas; vēl arvien nopietni mācījos, tikai ne vairs tik pārmērīgi kā agrāk. Miegam atļāvos piecarpus stun­das, So pusstundu vienkārši biju spiests pielikt, Materiālā stāvokļa uzlabošanās ļāva man vairāk laika ziedot fizis­kiem vingrinājumiem. Es daudz braukāju ar velosipēdu — kaut vai tāpēc vien, ka nu tas vairs nekad nebija ieķīlāts; nodarbojos ar boksu un paukošanu, staigāju uz rokām, trenējos augstlēkšanā un tāllēkšanā, loka šaušanā, lodes grūšanā un gāju peldēt. Tā drīz vien atskārtu, ka pēc fiziskiem vingrinājumiem nepieciešams vairāk miega nekā pēc garīgiem. Bija arī tādas naktis, kad es, savu ķermenī nogurdinājis, nogulēju sešas stundas un, kad biju sevišķi piepūlējies vingrodams, pat visas septiņas. Tomēr šādas miega orģijas negadījās bieži. Tik daudz vajadzēja mācī­ties, tik daudz padarīt, ka pēc septiņu stundu nogulēša­nas jutos kā ļaundaris. Nevarēju vien noslavēt cilvēku, kurš izgudrojis modinātājpulksteni.

Bet visu laiku ne mazākās kāres pēc dzeršanas. Manī mājoja tik daudz gaišas ticības labajam, un es nepār­traukti lidinājos intelektuālos augstumos. Biju sociālists, kas nolēmis glābt pasauli, un nekāds alkohols nespētu man sagādāt to aizrautības kvēli, kādu izbaudīju, prāto­dams par savām idejām un ideāliem. Mana balss bija kļuvusi nozīmīgāka, jo biju taču atzīts rakstnieks, vismaz es tā iedomājos. Katrā ziņā rakstnieka slava man sapulci­nāja tik plašu auditoriju, uz kādu pat nevarēju cerēt kā orators. Dažādi klubi un organizācijas aicināja mani uz­stāties un izklāstīt savas idejas. Es cīnījos labo cīnī­šanu, turpināju mācības un rakstīšanu un vispār biju ļoti aizņemts.

Līdz šim mans draugu un paziņu loks bija ļoti ierobe­žots. Toties tagad sāku apgrozīties sabiedrībā. Mani bieži ielūdza viesos, galvenokārt uz pusdienām; tā es iepazinos un arī iedraudzējos ar daudziem cilvēkiem, kuru dzīve ekonomiskā ziņā bija ritējusi vieglāk nekā manējā. Bet daudzi no tiem dzēra. Viņi dzēra paši savās mājās un pie­dāvāja arī man. Viņi nebija hroniski dzērāji, nē, neviens pats. Viņi mēreni iedzēra, un līdz ar viņiem arī es mē­reni iedzēru — tas bija biedriskas draudzības akts, vies­mīlības atzīšana. Es to vispār neuzskatīju par dzeršanu — ne es kāroju pēc tās, ne arī to atraidīju, un tā mani ietek­mēja tik niecīgā mērā, ka pat neatceros, kādos apstākļos iebaudīju savu pirmo kokteili vai arī pirmo glāzi skotu viskija ar sodas ūdeni.

Jā, man taču bija dzīvoklis, kur uzņemt viesus. Ja citi kādu lūdz ciemos savās mājās, tad pats par sevi saprotams, ka viņš savukārt aicina citus paciemoties pie sevis. Neaizmirstiet manu pieaugošo dzīves standartu. Tā kā man citās mājās piedāvāja dažādus dzērienus, no manis, dabiski, gaidīja to pašu. Tālab pārpilnam biju apgādājies ar alu, viskiju un galda vīniem. Kopš tā laika manā mājā arvien bijusi dzērienu pārpilnība.

Tomēr pats es šajā periodā nemaz neinteresējos par Džonu Miežagraudu. Kad dzēra citi, arī es iedzēru — tas bija sabiedrisks akts. Man bija tik vienaldzīgi, ko dzert, ka arvien izvēlējos to, ko tobrīd dzēra citi. Ja viņi pasū­tīja viskiju — lūdzu, arī man to pašu. Ja viņi dzēra muskatalu vai sarsaparillu — es kompānijas pēc arī dzēru muskatalu un sarsaparillu. Bet, ja mājās pašlaik nebija neviena drauga, tad es nedzēru neko. Viskija karafes visu laiku stāvēja manā rakstāmajā istabā, bet mēnešiem un pat gadiem es, viens būdams, tām nepieskāros.

Būdams uzaicināts uz pusdienām, es ievēroju gan, cik mīlīgu un patīkamu kvēli lej asinīs pirms maltītes bau­dītais kokteilis. Tas šķita ļoti tīkams un elegants dzē­riens. Taču vajadzības pēc tā nejutu, mani pildīja paša vitalitāte un rosīgums, un, kad ēdu pusdienas vienatnē, neuzskatīju par vajadzīgu tērēt laiku, pirms maltītes iebaudot kokteili.

Labi atmiņā man palicis kāds lielisks cilvēks, mazlie­tiņ vecāks par mani, kurš šad un tad mēdza mani apcie­mot. Viņam garšoja viskijs, un atceros, kā mēs augām pievakarēm sēdējām manā darbistabā un es kārtīgi tu­rēju viņam līdzi — glāzīti pa glāzītei, līdz viņš bija pus- līdz apskurbis, bet es manīju, ka esmu gan dzēris ne­daudz viskija. Bet kālab es to darīju? Nezinu, acīmredzot sīksti turējās sen iesakņojies paradums — seno dienu un nakšu treniņš, kad ar glāzi rokā sēdēju citu vīru pulkā, — kā arī iedzeršanas tradīcijas un dzērāju paražas.

Starp citu, es vairs nebaidījos no Džona Miežagrauda. Atrados tajā visbīstamākajā stadijā, kad cilvēks tic, ka viņš ir kungs un ķeizars pār Džonu Miežagraudu. Pats sev par apmierinājumu biju to vairākkārt pārbaudījis ga­rajos darba un studiju gados. Ja gribēju, es spēju dzert, ja gribēju, atteicos, varēju dzert un tomēr nepiedzerties; un visu vainagoja apziņa, ka es alkoholu neciešu. Sajā laikā es dzēru vienīgi tā paša iemesla dēļ, kālab tiku dzē­ris kopā ar Skotiju, ar harpūnistu un ar austerpirātiem,— tāpēc, ka tas bija sabiedrisks rituāls, ko izpildīja cilvēki, kuriem es visādā ziņā gribēju līdzināties. Sie lieliskie ļau­dis — gara pasaules dēkaiņi arī labprāt iedzer. Nu, jauki! Nav nekāda iemesla, kāpēc es nevarētu ar viņiem kopā sadzert, — kur es taču biju svēti pārliecināts, ka no Džona Miežagrauda man nav ko baidities.

Sāds noskaņojums man pieturējās gadiem ilgi. Reižu reizēm gadījās arī krietni pielillāties, tomēr reti gan. Dzeršana traucētu manu darbu, bet savu darbu traucēt es nepieļāvu nekam. Atceros, toreiz, kad vairākus mēnešus pavadīju Londonas Istendā, jo šajā laikā rakstīju par to grāmatu, un daudz klaiņoju starp vissliktākajām padibe­nēm, vairākkārt dabūju piedzerties un pēc tam pats biju ļoti nikns uz sevi, jo tas taču traucēja man rakstīt. Un šīs atsevišķās reizes arī varēja gadīties tikai tālab, ka biju atkal reiz izgājis uz dēku takas, kur Džons Miežagrauds allaž ir priekšā.

Gadījās arī reizes, kad es, apzinādamies savu rūdījumu un ciešo saskari ar nolādēto Džonu Miežagraudu, ielai- dos īstās dzeršanas sacīkstēs. Protams, tas varēja notikt tikai uz dēku takām dažādās pasaules malās, un ik­reiz runa bija par vīra lepnumu. Kāds bezjēdzīgs vīra lepnums, kas cilvēkam liek dzert, lai tikai pierādītu, ka viņa galva spēj turēt ne mazāk kā pārējiem! Taču šis dī­vainais vīra lepnums nav nekāda teorija. Tas ir fakts.

Reiz, piemēram, diezgan neorganizēta revolucionāri no­skaņotu jauniešu grupa mani kā goda viesi uzaicināja uz alus vakaru. Tas ir vienīgais alus vakars, kurā vispār esmu piedalījies. Kad, pieņēmu uzaicinājumu, nemaz nezi­nāju šā pasākuma īsto jēgu. Iztēlojos, ka tiks dedzīgi de­batēts par augstiem tematiem, ka dažs labs jaunietis pie­sūksies vairāk, nekā viņam tas nāktu par labu, bet es gan dzeršu ar apdomu. Taču izrādījās, ka alus vakari acīm­redzot ir jautru jauniešu uzbrukumi ikdienībai, ka viņi cenšas izkliedēt dzīves garlaicību, mēģinādami šādā veidā izāzēt ievērojamus cilvēkus. Vēlāk dzirdēju, ka viņu iepriekšējais goda viesis — kāds lielisks jauns radikālis, kas nebija radis dzert, ticis tā piedzirdīts, ka novēlies pagaldē.

Kad nu sēdēju šo jauniešu vidū un man pamazām no­skaidrojās situācijas jēga, manī saslējās bezjēdzīgais vīra lepnums. Nu gan es viņiem parādīšu, šiem jaunajiem bez­gožiem! Parādīšu, kurš te īsti ir tas spēcīgākais un iz­turīgākais, kuram vairāk vitalitātes un sīkstuma, izturīgs vēders un arī galva, tad nu redzēsim, kurš nodzer­sies kā cūka, bet kurš paliks pēdējais. Sitie kucēni, kam vēl slapjš aiz ausīm, iedomājušies, ka varēs dzeršanā pār­spēt mani

Jūs nu saprotat — tā bija sava veida izturības pār­baude, un neviens vīrs negribēs ļaut, ka cits viņu pār­spētu. Pēl Pie tam tika dzerts lētais alus. Es jau biju ra­dis pie dārgākiem dzērieniem. Gadiem vairs nebiju mutē ņēmis lēto alu un, ja kādreiz tiku to dzēris, tad gan kopā ar vīriem, un es nolēmu parādīt šiem zaļknābjiem, ko no­zīmē prast alu dzert. Dzeršana sākās, un man nācās dzert pret visizturīgākajiem. Viens otrs no viņiem drīk­stēja arī atstāt kausu pustukšu, taču goda viesim nekā­das atlaides netika pieļautas.

Un visas lampas gaismā vadītās nomoda naktis, visas izlasītās grāmatas, visas uzkrātās gudrības sašķīda drus­kās mērkaķa un tīģera priekšā; šie zvēri izrausās no ma­nas būtības dziļākajām dzīlēm, es kļuvu atavistiski bru­tāls, mežonīgi spēcīgs un kāroju būt cūcīgāks par citiem cūkām.

Kad pēdīgi izklīdām, es ne tikai turējos kājās, bet gāju stalti un bez grīļošanās, ko vis nevar sacīt par maniem cienātājiem. Atceros, viens no tiem uz ielas stūra aiz dusmām apraudājās — viņam bira skaudības asaras, re­dzot mani puslīdz skaidrā. Jausmas viņam nebija, ar kādu dzelžainu, ilgstošās mācībās trenētu gribasspēku es turēju kopā savu apziņu, kad smadzenes miglojās, kon­trolēju muskuļus un apspiedu nelabuma spazmas, uzma­nīju, lai balss neaizmetas un neķērc, lai domas paliek sa­karīgas un loģiskas. Jā, un piedevām tam visam es klu­sībā līksmoju. Mani viņi savā dzeršanas sacīkstē nebija varējuši izāzēt. Ar šo sasniegumu es ļoti lepojos. Nolā­dēts ar ārā — es arvien vēl lepojos ar to, tik dīvaina būtne ir vīrietis!

Taču nākamajā rītā es savus tūkstoš vārdus neuzrak­stīju. Jutos vārgs, gluži kā saindēts. Tā bija mokoša pa­ģiru diena. Pēcpusdienā man bija paredzēta publiska uz­stāšanās. Es savu runu norunāju, tomēr esmu pārlieci­nāts, ka tā bija tieši tikpat slikta, cik nelāgi jutos es pats. Daži mani iepriekšējā vakara cienātāji sēdēja pirmajās rindās, lai vērotu un censtos pamanīt kādas pazīmes no vakardienas dzīrēm. Nezinu gan, kādas pazīmes viņi pa­manīja, taču viņiem šīs pazīmes es saskatīju nepārpro­tami un jutos gandarīts, ka viņi ir tikpat paģiraini kā es.

Nekad vairs — tā es nozvērējos. Nekad arī vairs ne­esmu piedalījies kādā alus vakarā. Tā vispār bija mana pēdējā dzeršanas orģija — lai vai kādā veidā. Nu jā, dzēris kopš tā laika esmu daudz, tomēr ar saprašanu, ar apdomu un nekad vairs neesmu ļāvis sevi ievilkt sacīk­stēs. Tā jau pieredzējuši dzērāji gūst arvien vairāk pie­redzes.

Lai pierādītu, ka šajā mana mūža posmā dzeršana no­tika vienīgi biedrošanās pēc, pieminēšu savu braucienu pār Atlantijas okeānu vecajā «Titanikā». Izbraukšanas laikā sadraudzējos ar angli — telegrāfistu un kādu spāņu kuģniecības firmas jaunāko līdzdalībnieku. Bet šie abi ne­dzēra neko citu kā vien «zirga skaustu» — maigu, vēsu bezalkoholisku dzērienu augstā glāzē, kurai pa virsu pel­dēja apelsīna vai ābola miziņa. Tā arī visu ceļojuma laiku mēs ar abiem ceļabiedriem dzērām tikai «zirga skaustus». Bet, ja viņi būtu dzēruši viskiju, es līdz ar viņiem butu dzēris viskiju. No tā nav jāsecina, ka es būtu pakļāvīgs vārgulis. Man vienkārši bija vienalga. Es šim faktam ne­piešķīru nekādu nozīmi. Biju pašā jaunības briedumā, ne no kā nebaidījos, un manās acīs alkohols bija galīgi ne­nozīmīgs sīkums.