Džons Miežagrauds jeb Memuāri par alkoholu

XXXIV NODAĻA

Atgriezies savā rančo Mēness ielejā, es nedaudz ierobe­žoju ikdienas dzeramā normu. Sastādīju programmu: no rī­tiem nedzert nemaz, un pirmais iemešanas brīdis lai būtu tikai pēc tūkstoš vārdu uzrakstīšanas. Starplaikā līdz pus­dienas maltītei tika iedzerts pietiekami daudz, lai iegūtu tīkamu reibulīti. Stundā pirms vakariņām es pagādāju jau otro tīkamo reibulīti. Neviens mani netika redzējis pie­dzērušu — gluži vienkārši tāpēc, ka es.nekad nebiju pie­dzēries. Taču reibulī es iedzīvojos divreiz dienā; un alko­hola es ik dienas salēju sevī tik daudz, ka dzeršanā ne- radinājies cilvēks no tāda kvantuma sen būtu nolicis karoti.

Atkal tā pati agrākā problēma. Jo vairāk dzēru, jo vai­rāk man vajadzēja izdzert, lai sasniegtu vēlamo efektu. Pienāca laiks, kad ar kokteiļiem vairs nepietika. Man ne­bija tik daudz vaļas, lai lēnām sūktu neskaitāmus koktei­ļus un pēc tam gaidītu to iedarbību. Viskijam bija spēcī­gāks efekts. Daudz mazāk iedzerts, tas iedarbojās daudz ašāk. Tātad priekšpusdienās es cienājos ar kukurūzas vis­kiju — burbonu, ar graudu degvīnu vai dažādiem nostāvē­jušos vīnu maisījumiem. Pievakarēs kārta pienāca skotu viskijam ar sodas ūdeni.

Arvien nevainojami ciešais miegs nu jau vairs man ne­bija tik ciešs. Agrāk, ja gadījās naktī pamosties, biju ra­dis paņemt grāmatu un lasīdams no jauna laisties miegā. Tagad man tas vairs neizdevās. Kad divas trīs no skopi ierēķinātajām nakts miega stundām biju lasījis un tomēr no snaudas vēl ne vēsts, atklāju, ka glāzīte lieliski aiz­stāj miega zāles. Dažreiz gan vajadzēja divas vai trīs glāzītes.

Tādās reizēs miega periods līdz celšanās stundai agrā rītā bija pārāk īss un mans organisms vēl nebija paspē­jis alkoholu pārstrādāt. Pamodos ar izkaltušu muti, pa­smagu galvu un vieglām graizēm vēderā. Pašsajūta bija nelāga. īstenībā tās bija hroniska dzērāja rīta paģiras. Nu bija nepieciešams tonizētājs uzmundrinājums. Tici nu Džonam Miežagraudam, tā viņš lauž cilvēku nodomus! Tātad tika izdzerta' arī glāzīte pirms brokastīm apetītes uzlabošanai — vecais piegājiens: čūskas sakostais jāār­stē ar tās pašas čūskas indi. Šai laikā man izveidojās vēl viens paradums — nolikt pie gultas ūdens krūzi, lai va­rētu atveldzēt kalstošās un kaistošās smaganas.

Bija nonācis tiktāl, ka mans ķermenis vairs ne brīdi nebija brīvs no alkohola. Es nemaz nepieļāvu alkohola trūkumu savā organismā. Ja laidos ceļā uz nomaļākām vietām, jau priekšlaikus nodrošinājos pret risku, ka tās varētu gadīties «sausas». Ceļasomā man allaž bija līdzi kvartas lieluma pudele vai pat vairākas. Savā laikā šausminājos, redzēdams citus šādā veidā apgādājamies. Tagad darīju to pats — un nemaz nenosarku. Bet, kad izgāju kur kopā ar citiem vīriem, tad visus likumus metu pār bortu. Ja citi dzēra, dzēru es arī — to pašu, ko citi, un tikpat, cik viņi.

Nepārtraukti manī kā gruzdošs ugunskurs kaita kāre pēc alkohola. Tas uzpūta liesmas pats no savas kvēles un dega arvien niknāk. Visu laiku, ko pavadīju nomodā, nebija tāda brīža, kad es nekārotu pēc dzeršanas. Nu jau es aizsteidzos priekšā saviem tūkstoš diendienas vārdiem tādējādi, ka ieņēmu pa malciņam, tikai piecsimt vārdus uzrakstījis. Necik ilgi — un es jau izmetu savu glāzīti kārtējo tūkstoš vārdu ievadījumā.

Labi apzinājos, cik šāda palaišanās bīstama. Noteicu par jaunu sev- likumus. Cieši apņēmos atturēties no dzer­šanas, pirms nebūšu kārtējo normu paveicis. Bet nu ra­dās jauni — gluži velnišķīgi sarežģījumi. Bez dzeršanas darbs vairs neveicās. Vienkārši nejaudāju neko uzrakstīt. Nācās vien iedzert, citādi galā netiku. Sāku pats ar sevi cīnīties. Tātad pēdīgi mani būtu pievārējusi iekāre, kādu agrāk nepazinu! Apņēmīgi sēdos pie galda, grozīju spal­vaskātu, stumdīju lapas, bet vārdi kā neritēja, tā neri­tēja. Smadzenes atteicās darboties ar kārtējām problē­mām, jo tās nemitīgi aizņēma viena doma — proti, ka turpat pāri istabai bāra galdiņā stāv Džons Miežagrauds. Kad pēdīgi, izmisuma dzīts, iztukšoju savu glāzīti, sma­dzenes tūdaļ atslāba un paklausīgi sāka risināt nepiecie­šamos tūkstoš vārdus.

Savā pilsētas namā Oklendā biju izlietojis agrāko dzē­rienu krājumu un tīšuprāt jaunu negādāju. Jēgas tam to­mēr nekādas nebija, jo nelaimīgā kārtā bāra plaukta di­benā atradu patvērušos kasti alus. Veltīgi pūlējos ko uz­rakstīt. Alus ir vājš aizstājējs grādīgiem šķidrumiem, bez tam alus man negaršo, tomēr nespēju domāt itin neko citu kā vien to, ka plaukta dziļumā atrodas alus — vie­nīgais patlaban pieejamais dzēriens. Tikai pēc tam, kad biju izdzēris alus pinti, vārdi sāka plūst no spalvas, un tūkstoš vārdu izplūdināšanai vajadzēja ļoti daudz pintu. Ļaunākais tas, ka alus izraisīja nejaukas grēmas, taču šīs neērtības mani netraucēja drīz vien tikt galā ar visu alus kasti.

Nu dzērienu plaukts bija tukšs. Nesteidzos to piepildīt. Tik tiešām varonīgā neatlaidībā es piespiedos uzrakstīt savus tūkstoš vārdus arī bez Džona Miežagrauda sti­mula. Taču visu laiku rakstīdams skaudri apjautu, ka alkstu pēc degvīna. Un, tiklīdz rīta norma bija paveikta, tūdaļ es metos ārā no mājas un lejup uz pilsētu, lai tiktu pie pirmās glāzītes. Žēlīgā debess! Ja jau Džons Mieža­grauds spēja tā pakļaut mani, pēc būtības antialkoholiķi, cik daudz ciešanu viņš sagādā īstajiem alkoholiķiem, kuri gan cenšas karot pret organisko kāri pēc viņa brūvē­juma, taču pat vistuvākie cilvēki neizrāda viņiem nekādu līdzjūtību, tie viņus nesaprot, tikai niecina un izzobo!