Džons Miežagrauds jeb Memuāri par alkoholu

VI NODAĻA

Nu strauji tuvojās laiks, kad man vajadzēs uzsākt otro sēriju mačos ar Džonu Miežagraudu. Kļuvis četrpadsmit gadus vecs, piebāzis galvu ar veco jūras braucēju dēku stāstiem, sapņodams par tropu salām un tālu jūru kras­tiem, biju iegādājies mazu burulaiviņu ar nolaižamu ķīli un mēdzu vizināties tajā pa Sanfrancisko līci un Oklen- dns estuāru. Ilgojos kļūt par jūrnieku. Ilgojos pamest še­jienes vienmuļību un pliekano pelēcību. Biju pašā jau­nieša zaļoksnībā, romantikas un dēku kāres apšalkots, pilns sapņu par aizrautīgu dzīvi brīvo dēkaiņu pasaulē. Ne jausmas man nebija, cik cieši šās dēku pasaules meti un audi savīti kopā ar alkoholu.

Tā nu kādu dienu, kad patlaban uzvilku buru savai laivelei, pie manis pienāca Skotijs. Tas bija kalsnējs jaunek­lis, gadus septiņpadsmit vecs, un stāstīja, ka esot kāda angļu kuģa junga, bet aizbēdzis no tā Austrālijā. Nupat viņš, kalpodams uz cita kuģa, esot iebraucis Sanfrancisko un pašlaik apskatoties, vai nevarētu piemunsturēt uz kāda vaļu mednieku kuģa. Tepat pāri estuāram, netālu no vaļu mednieku enkurvietas, stāvot vienmasta jahta «Dīkdienis». Tās uzraugs esot kāds harpūnists, kas drīzumā došoties jūrā uz vaļu mednieka «Zelta bedre». Vai es nebūtu ar mieru viņu, Skotiju, pārvest savā laivelē pār līča atteku apciemot harpūnistu?

Vai es būtu ar mieru! Vai diezgan nebiju saklausījies nostāstus un baumas, kādas klīda par «Dīkdieni»? Šis lielais vienmastnieks esot atbraucis no Sendviču salām, kur nodarbojies ar opija kontrabandu. Un kur tad vēl harpūnists, kas ostā bija tā uzraugs! Cik bieži tiku viņu novērojis un apskaudis viņa brīvestību! Viņš drīkstēja palikt visu laiku uz ūdeņiem. Viņš ik nakti pārgulēja uz «Dīkdieņa», bet man vajadzēja braukt malā un iet gulēt uz mājām. Harpūnistam bija tikai deviņpadsmit gadu (ka viņš harpūnists, to gan zinu tikai no viņa paša iz­teicieniem, citu pieturas punktu man nav), bet manās acīs viņš bija tik izcila un slavena persona, ka nekad ne­uzdrošinājos viņu pat uzrunāt, airēdamies ap jahtu god­bijīgā attālumā. Vai es būtu ar mieru aizvest dezertējušo jūrnieku Skotiju apciemot harpūnistu uz opija kontra­bandas kuģa «Dīkdienis»? Vai es būtu ar mieru!

Padzirdis mūsu uzsaucienu, harpūnists iznāca uz klāja un aicināja mūs uz borta. Es, tēlodams pieredzē­jušu jūrnieku un pieaugušu vīru, piegriezu laivu kuģa pa­kaļgalā tā, lai nenoskrāpētu jahtas balto krāsojumu, un piestiprināju to pie man pamestās tauvas ar diviem ne­vērīgā žestā sietiem jūrnieku pusmezgliem. Nokāpām ka­jītē. Pirmoreiz skatīju kuģi no iekšpuses. Pie sienas sa­karinātās virsdrēbes dvakoja pēc pelējuma. Bet kas par to? Tie taču bija jūrnieku apģērbi! Ar kordu oderētas ādas jakas, biezi tumšzilas vadmalas mēteļi, zīdvesteri, gari jūrnieku zābaki, vaskadrānas virsvalki… Visās malās dūrās acīs, cik taupīgi izmantota telpa, — šauras kojas, atliecami galdiņi, sienā iebūvēti skapīši. Te nu es ierau­dzīju gan kontrolkompasu, gan griestu lampas piekarbal- stos, gan stūrī nobāztas, pavirši satītas jūras kartes ar zilo mugurpusi uz āru, gan signālkarodziņus, saliktus al­fabēta kārtībā, gan stūrmaņa cirkuli, ar kuru pie koka sienas apšuvuma bija piesprausts kalendārs. Te nu pēdīgi bija īsta dzīve! Es pirmo reizi sēdēju kuģa kajītē — pie tam vēl kontrabandas kuģa! — un ar mani biedriski ru­nājās harpūnists un dezertējis angļu matrozis, kas tei­cās saucoties Skotijs.

Pirmais, ko deviņpadsmitgadīgais harpūnists un septiņ- padsmitgadīgais matrozfs darīja, lai parādītu, ka ir īsti viri, — viņi uzvedās tā, kā to dara vīri. Harpūnists iemi­nējās, ka trakoties gribētos iemest, un Skotijs sagrābāja pa kabatām dažas desmit un piecu centu monētas. Tad harpūnists ar lielisku plakanu blašķi aizgāja uz kādu riteņkrodziņu, jo oficiālas dzertuves šai apkaimē nebija. Mēs strēbām lēto, draņķīgo viskiju no alus glāzēm. Vai es būtu mazāk stiprs, mazāk drosmīgs nekā harpūnists un matrozis? Tie abi bija pieauguši vīri. To viņi pilnā mērā pierādīja ar dzeršanu, kas ir vīrestības emblēma. Es arī līdz ar viņiem dzēru neatšķaidīto viskiju, neizlaizdams ne­vienu glāzi, kaut gan šī riebīgā dzira ne tuvu nevarēja līdzināties īrisa plāksnītei vai garšīgajai «lielgaballodei». Pie katras glāzes iekšēji nodrebinājos un apspiedu rīklē kāpjošo kamolu, tomēr vīrišķīgi neizrādīju nevienu šādu simptomu.

To pēcpusdienu blašķe vairākkārt tika piepildīta par jaunu. Naudas man vairāk nebija kā divdesmit centu, to­mēr es liku tos galdā kā vīrs, klusībā ar nožēlu piemi­nēdams saldumu kaudzi, ko par šo naudu varētu nopirkt. Degvīns kāpa mums visiem galvā, un Skotijs ar harpū- nistu runāja par braucieniem pa austrumu kursu, Horna raga vētrām un pampero — aukstajiem pampu vējiem Platas grīvā, par brīzēm, kurām pūšot var braukt ar apakšējām marsburām, par Austrālijas dienvidu piekrastes brāzmainajām vējsīpām, par Klusā okeāna ziemeļdaļas aukstajiem negaisiem un par sadauzītām vaļu mednieku laivām Arktikas ledājos.

— Tajos ledus ūdeņos tak nav iespējams peldēt, — har­pūnists man biedriski skaidroja. — Pēc minūtes būsi sa­rauts čokurā un noiesi dibenā. Ja valis sadauza laivu, tad pirmām kārtām jāuzmetas ar vēderu šķērsām pār airi, lai varētu turēties virs ūdens, kad aukstums raus čokurā.

— Skaidra lieta, — es atteicu, pateicīgi palocīdams galvu, ar tādu izskatu, it kā es katrā ziņā būtu nolēmis doties vaļu medībās un noteikti atradīšos sadauzītā laivā kaut kur Ziemeļu Ledus okeānā. Un es tik tiešām iegau­mēju viņa padomu kā visvērtīgāko informāciju un nogla­bāju to kādā smadzeņu krociņā, kur tā glabājas vēl līdz šai dienai.

Pats jau no sākuma līdzi runāt nespēju. Debestiņ! Man taču tikai četrpadsmit, un savu mūžu neesmu izbraucis okeānā! Varēju tikai klausīties abu jūras vilku valodās un pierādīt savu vīra dūšu, centīgi dzerot savu porciju līdz ar viņiem — glāzi pēc glāzes.

Reibums lika sevi manīt; Skotija un harpūnista ru­nāšana piepildīja «Dīkdieņa» šauro kajīti un šalkoja caur manām smadzenēm gluži kā brāzmainas brīva vēja sīpas, un es jau iztēlē izdzīvoju nākamos gadus, aijādamies sap­ņos par neskaitāmām dēkām plašajā, trauksmainajā, brī­nišķīgajā pasaulē.

Nu bijām pilnīgi atkusuši. Izzuduši aizspriedumi un biklums. Šķitāmies cits citam pazīstami jau nezin cik ilgi un nosolījāmies nākamībā vēl garus gadus kopīgi kuģot pa jūrām. Harpūnists gaudās par savām neveik­smēm un slepenajiem netikumiem. Skotijs lēja gaužas asaras par savu nabaga māmuļu Edinburgā, — vecā dāma cēlusies no aristokrātiskas dzimtas, viņš apgalvoja, bet tagad nokļuvusi trūcīgos apstākļos un tikai knapinā­damās sagrabinājusi paprāvo summu, kas bijusi maksā­jama rēderim par viņa apmācību uz kuģa; māmuļas dār­gākais sapnis esot bijis redzēt dēlu kļūstam par tirdz­niecības flotes virsnieku un džentlmeni, bet viņš lauzis tās sirdi, Austrālijā aizbēgdams no kuģa un piemunsturē- dams uz cita kuģa par vienkāršu matrozi. Skotijs savus vārdus varēja pierādīt. Viņš izvilka mātes pēdējo — žē­labu pilno vēstuli no kabatas un šņukstēdams nolasīja mums to priekšā. Mēs ar harpūnistu raudājām viņam līdzi un apzvērējāmies, ka visi trīs kopīgi brauksim uz vaļu mednieka «Zelta bedre», sakrāsim krietnu naudas žūksni un tāpat visi kopā dosimies svētceļojumā uz Edin- burgu, lai noliktu mūsu bagātību mīļās māmuļas klēpī.

Tā kā Džons Miežagrauds bija sakaitējis manas sma­dzenes, izkausējis manu atturību, atmiekšķējis manu bik­lumu, runādams caur mani, kopā ar mani un manā vietā — gluži kā kāds dvīņubrālis vai mans otrais «es», tad arī es pacēlu balsi, lai padižotos ar savām vīrišķīga­jām dēkām, un sīki*, plātīgi un ilgi klāstīju, kā tiku brau­cis pāri Sanfrancisko līcim savā vaļējā laivelē, dienvid­rietumu vētrai aurojot, kad pat šoneru matroži apšaubīja, vai es to spēšot. Tālāk es — jeb Džons Miežagrauds, kas ir viens un tas pats, — skaidroju Skotijam, ka viņš gan ir dziļjūras matrozis un, jādomā, smalki pazīst vispēdīgo tauvas galu uz lielajiem tālbraucēju kuģiem, bet, ja runā par burāšanu mazā laiviņā, tad tur es viņam esmu tālu priekšā un, ja mēs sacenstos braukšanā, es savā laivelē varētu mest lokus ap viņa laivu.

īstenībā šī plātīgā un lielīgā runāšana bija tīra patie­sība. Būtu man piemitusi parastā atturība un mērenība, es neuzdrīkstētos atklāt Skotijam, kādās domās esmu par viņa spējām mazlaivu burāšanā. Bet tāds nu reiz ir Džona Miežagrauda paņēmiens — viņš padara cilvēkam mēli vaļīgu un liek izpļāpāt visas slepenās domas.

Skotijs — jeb Džons Miežagrauds vai arī tie abi kopā —, protams, apvainojās par maniem aizrādījumiem. Bet es jau ar neesmu memļa. Varu iekaustīt jebkuru de­zertējušu matrozi, lai arī viņam septiņpadsmit gadu! Mēs ar Skotiju lamājāmies un ārdījāmies kā kauslīgi gailēni, līdz harpūnists salēja glāzēs jaunas degvīna porcijas, lai atvieglotu mums izlīgšanu. To mēs arī izdarījām, cieši apskāvuši viens otram kaklu un dedzīgi apliecinādami mūžīgu draudzību, — nu gluži tāpat kā Melnais Mets ar Tomu Morisiju toreiz Sanmateo rančo virtuvē, man ienāca prātā. To atcerējies, atskārtu, ka nu pēdīgi esmu kļuvis īsts vīrs — kaut arī nieka četrpadsmit gadus vecs —, tik­pat dūšīgs kā tie divi plecīgie tēvaiņi, kas bija ķīvējušies un salīguši mieru tajā ievērības cienīgajā sen pagājušās svētdienas rītā.

Tobrīd mums bija pienācis dziedamais laiks, un es cen­tos piebalsot Skotijam ar harpūnistu, raudams līdzi pa frāzei no viņu uzsāktajām jūrnieku dziesmām. Šeit, «Dīk­dieņa» kajītē, es pirmo reizi dzirdēju tādas dziesmas kā «Lai vēji pūš!», «Lido mākoņi» un «Viskiju, Džonnij, vis­kiju!». Ai, cik tas bija lieliskil Man šķita, ka sāku ap­tvert dzīves jēgu. Te nav vietas pelēcībai, te nav ne Ok- lendas estuāra, ne nogurdinošu reisu ar avīžu saini gar parādes durvīm vai ar ledus izvadātāja vezumu, nav arī nekādas ķegļu statīšanas. Man pieder pasaule, visas ta­kas klājas man zem kājām — tā Džons Miežagrauds mā­nija manu fantāziju, ļaudams jau šobrīd izbaudīt dēkaino dzīvi, pēc kādas ilgojos.

Mēs nebijām ikdienišķi cilvēki. Mēs bijām trīs apskur­busi jauni dievi — neticami viedi, žilbinoši talantīgi un neierobežoti vareni. Ak, — to varu apliecināt arī šodien, pēc daudziem gadiem, — ja Džons Miežagrauds spētu noturēt cilvēku šādās pacilātības augstienēs, es ne brīdi savā mūžā negribētu būt skaidrā. Bet šinī pasaulē nekas netiek dots par velti. Par visu jāsamaksā pēc dzelžainas likmes: ik spēka uzplūdu līdzsvaro vārguma brīdis, pēc entuziasma nāk depresija; ja mirkli esi šķities dieviem līdzīgs, pēc tam tevi nogāzīs dubļos kā rāpuli. Ikviens aiz­raujošas laimes mirklis, ko izdevies sasniegt garum garās dzīves laikā, tev jāatlīdzina ar augļu augļiem, — proti, tas saīsina tavu mūžu.

Sasprindzinājums nekad nevar būt ilgstošs — tāpat kā uguni nevar apvienot ar ūdeni, tas ir dabas likums. Tie iznīcina viens otru, tie nespēj eksistēt kopīgi. Džons Mie­žagrauds — lai kāds pārdabisks mags viņš varētu lik­ties —, tāpat kā mēs, mirstīgie, ir pakļauts dzīvās dabas organiskajiem noteikumiem. Par ikvienu nervu maraton- skrējienu mums ir jāsamaksā, un pat Džons Miežagrauds nav spējīgs atvairīt šo taisnīgo maksājumu. Viņš var novest mūs līdz garīgās pacilātības augstienēm, bet no­turēt mūs tur viņš nespēj, citādi jau mēs visi būtu kļu­vuši viņa pielūdzēji. Bet tie, kas ir pieludzeji, tad arī maksā par trakulīgo deju, kādu spēlē Džons Miežagrauds.

Visas šīs atziņas man nākušas no vēlākās pieredzes, šādas gudrības ne prātā nenāca četrpadsmitgadīgajam puišelim, kas sēdēja «Dīkdieņa» kajītē starp harpūnistu un matrozi, kārīgi ieelpodams jūrnieku virsdrēbju miklo dvaku, un korī dziedāja līdz ar citiem: «Jeņķu kuģis peld pa upi — sarauj, puiši, sarauj!»

Nu jau bijām kļuvuši raudulīgi, visi runājām un bļā­vām reizē. Man ir izturīgs organisms, un mans kuņģis spētu sagremot pat vecus dzelžus, tālab es vēl pilnā sparā tur­pināju savu maratonskrējienu, bet Skotijs jau sāka gurt un sašļukt. Viņa runa kļuva nesakarīga. Puisis minstinā- jās pēc vārdiem, nevarēja tos atķert, bet tos pašus, kurus sameklēja, viņa lūpas nemācēja izrunāt. Alkohola sain­dētā apziņa sāka dzist. Acis kļuva nespodras, un viņa skatiens vērtās tikpat stulbs kā nesakarīgā valoda. Līdz ar apziņas dzišanu gļēvi saļuma arī seja un augums. (Cilvēks taču nespēj nosēdēt taisni bez gribasspēka līdz­dalības.) Skotija apreibušās smadzenes vairs nejaudāja kontrolēt muskuļus. Viņš nevaldīja pār savām kustībām. Mēģināja iedzert vēl malku viskija, bet glāze izšļuka no pirkstiem un nokrita uz grīdas. Tad, man par lielu pār­steigumu, viņš rūgti apraudājās, atmuguriski iegāzās kādā kojā un acumirklī sāka krākt dziļā miegā.

Mēs ar harpūnistu turpinājām iemest, augstprātīgi smīkņādami par Skotija ķibeli. Pēdējo blašķi izsūcām di­vatā, Skotija 'ritmisko gārdzienu pavadībā. Pēc tam no- lūza arī harpūnists un ievēlās savā kojā, un nu es, neuz­varētais, paliku viens kaujas laukā.

Jutos šausmīgi lepns, un Džons Miežagrauds lepojās līdz ar mani. Es spēju panest dzeršanu! Esmu īsts vīrs. Divus vīrus esmu nodzēris no kājas — glāzi pa glāzei, bet pats vēl stalti turos uz abām kājām, dodamies uz kuģa klāja, lai ievilktu svaigu gaisu izsvilinātajās plaušās. Žū­podams uz «Dīkdieņa», es arī atklāju, cik lieliski mans kuņģis un smadzenes spēj panest alkoholu, — ar šo at­klāsmi lepojos vēl daudzus gadus, līdz pēdīgi nācās at­zīt, ka tas ir liels posts. Vislaimīgākais ir cilvēks, kas ne­spēj panest vairāk par dažām glāzītēm alkohola, lai nesaindētos. Visnelaimīgākais — tas, kurš spēj turēt daudzus kausus, neko uz āru neizrādīdams, tas, kuram nepieciešami neskaitāmi kausi, lai sasniegtu attiecīgo rei­buma pakāpi.

Kad vienatnē biju uztrausies uz «Dīkdieņa» klāja, saule patlaban slīga aiz apvāršņa. Lejā, kajītē, guļvietu bija gana. Man nebūtu vajadzības doties mājup. Taču es kā­roju pats sev parādīt, kas es par vīru. Pakaļgalā pie­sieta šūpojās mana laivele. Spēcīgā bēguma pēdējie viļņi strauji plūda ārā pa estuāra izeju pretī okeāna brīzei, kuras ātrums bija četrdesmit jūdžu stundā. Es skaidri saskatīju stāvos, krēpjainos viļņus, to atstarpēs un pat cauri tiem varēja redzēt bēguma straumes plūsmu.

Uzvilku buru, atraisīju tauvu, apsēdos savā vietā pie stūres, saņēmu rokās šotes un stūrēju šķērsām pāri estu- āram. Laiva sasvērās uz sāniem un sāka spēcīgi zvalstī­ties. Šļakatas šķīda uz visām pusēm. Es biju sajūsmas kalngalos. Burādams pilnā rīklē dziedāju «Lai vēji pūš». Vairs nebiju četrpadsmit gadu zeņķis, kas velk vienmuļu dzīvīti nez kādā tur miegainā Oklendas pilsētelē. Es biju īsts vīrs, es biju dievs, man pakļāvās pat elementi, kad es tiem diktēju savu gribu.

Plūdmaiņas bija beigušās. Kādas simt pēdas plata šķidru dūņu josla šķīra laivu piestātni no brīva ūdens. Ievilku laivas ķīli, ar pilnu sparu iebraucu dūņu joslā, tad nolaidu buru un, nostājies priekšgalā, sāku virzīt laivu ar irkli, kā jau to bieži tiku darījis bēguma laikā. Tieši šai momentā es spēcīgi noreibu. Zaudēju līdzsvaru un uz galvas iegāzos dūņu žurgā. Kad atkal biju uzķe- purojies kājās, viscaur nošķiedies ar gļotām, man no ro­kām tecēja asinis, jo biju apdauzījis tās pie gliemežiem apauguša stabiņa, un tikai tad pirmo reizi apjēdzu, ka esmu pamatīgi pilnā. Bet kas par to? Viņpus estuāra divi braši jūrnieki nesamaņā sūt savās kojās — un es tos dzeršanā esmu pārspējis. Nu reiz es esmu vīrs! Vēl ar­vien turos kājās, lai arī līdz ceļgaliem dūņās. Tikt laivā atpakaļ es pat nemēģināju. Bridu pa dūņu ķelsi, stum­dams laivu sev pa priekšu, un ķērcu brašu dziesmu — lai visa pasaule dzird, kas es par vīru!

Par visu to dabūju bargi samaksāt. Vairākas dienas nogulēju slims, gaužām slims, un rokas no gliemežvāku skrāpējumiem bija sāpīgi iekaisušas. Kādu nedēļu it neko nevarēju strādāt ar rokām, apģērbties un noģērbties bija tīrā mocība.

Nozvērējos: «Nekad vairs!» Tas nav to vērts. Maksa ir pārāk barga. Morāli pārmetumi mani nemocīja. Mans riebums bija tīri fizioloģisks. Lai cik jauki ir pacilātā reibuma brīži, tie nav vērts vēlāko sāpju un mocību stundu. Kad atkal atsāku izbraucienus laivā, «Dīkdie­nim» metu līkumu. Braukāju pa estuāra pretējo malu, lai nenāktu tam ne tuvumā. Skotijs bija pazudis. Har­pūnists gan vēl mitinājās turpat, bet no viņa es vairījos. Reiz, kad viņš laivā piebrauca pie piestātnes, es paslēpos šķūnī, lai negadītos viņam acīs. Baidījos, ka tikai atkal neaicina uz iedzeršanu, un, kas zina, varbūt viņam vis­kija blašķe ir pat kabatā.

Un tomēr — te jau izpaužas Džona Miežagrauda ma­ģiskā vara — tās dienas dzīres uz «Dīkdieņa» bija spil­gta epizode manu dienu monotonajā ritējumā. Tā dziji iespiedās atmiņā. Domas nemitīgi rosījās ap šo noti­kumu. Atcerējos katru sīkumu un it kā pārdzīvoju tos vēl un vēlreiz. Galu galā nu reiz biju dabūjis ieskatīties vīru uzvedības sarežģītajā mehānismā. Biju redzējis Sko­tiju raudam par savu mazvērtību un par savas māmu­ļas — augstdzimušas Edinburgas dāmas bēdīgo likteni. Harpūnists tika izstāstījies par sevi zilus brīnumus. Biju saklausījies miljoniem vilinošu, kārdinošu norādījumu uz pasauli, kāda plešas aiz manas sīkās pasaulītes robežām, un tai es jutos ne mazāk piemērots kā abi puiši, ar ku­riem kopā žūpoju. Biju dabūjis ieskatīties cilvēku dvēselēs. Biju dabūjis ieskatījies pats savā dvēselē un atklājis tajā neapjaustas iespējas.

Jā, šī diena pacēlās pāri visām citām. Tā bija īpaša diena. Atmiņas par to bija kā iededzinātas manās sma­dzenēs. Maksa tomēr bija pārāk augsta. Es nevēlējos pie­dalīties šai spēlē un pēc tam maksāt, labāk atgriezties pie «lielgaballodēm» un īrisu plāksnītēm. Veselīgais, nor­mālais ķermenis dzina mani projām no alkohola. Šī manta man nederēja. Tā bija man pretīga. Taču, par spīti visam, apstākļi nemitīgi virzīja mani pretī Džonam Miežagraudam, atkal un atkal tie mani vedināja uz viņa takas, līdz pēdīgi pēc ilgiem gadiem pienāks laiks, kad es pats meklēšu Džonu Miežagraudu, kur tik vien sanāks kopā vairāki cilvēki, — meklēšu un līksmi apsveikšu viņu kā labdari un draugu. Un tomēr nepārtraukti nīdīšu un neieredzēšu viņu. Jā, Džons Miežagrauds ir dīvains draugs.