Džons Miežagrauds jeb Memuāri par alkoholu

VII NODAĻA

Man bija tikko apritējuši piecpadsmit gadi, bet es jau garas stundas strādāju konservu fabrikā. Mēnesi pēc mē­neša mana visīsākā darbadiena ilga desmit stundu. Ja tiešā darbā pie mašīnas pavadītām desmit stundām pie­skaita stundu pusdienas pārtraukuma, kājošanu uz darbu un nākšanu mājup no tā, rītos piecelšanos, apģērbšanos un brokastis, vakaros paēšanu, noģērbšanos un došanos gulēt, tad no divdesmit četrām vairāk arī neatliek kā tieši tās deviņas stundas, kas veselam pusaudzim nepie­ciešamas miegam. Kad biju jau ielīdis gultā, bet acis vēl neslēdza miegs, no šīm deviņām stundām pamanījos no­čiept kādu brītiņu lasīšanai.

Tomēr dažu labu vakaru no darba netiku vaļā agrāk kā pusnaktī. Bija gadījumi, kad strādāju astoņpadsmit un divdesmit stundu bez pārtraukuma. Vienreiz dabūju nostrādāt pie mašīnas trīsdesmit sešas stundas pēc kār­tas. Un bija bezgala ilgas nedēļas, kad darbs man bei­dzās ap vienpadsmitiem, mājās un gultā tiku pusvienos naktī, bet pussēšos mani modināja — celties, paēst, steigties uz darbu un jau stāvēt pie mašīnas, kad septi­ņos pūtīs fabrikas svilpe.

Te nu ne brītiņa nevarēju nočiept savu mīļoto grāmatu lasīšanai. Jāprasa, kāds gan Džonam Miežagraudam va­rētu būt sakars ar piecpadsmitgadīga zēna saspringto, stoicisko pārpūli. Bet sakars bija visciešākais un tiešā­kais. Tūlīt paskaidrošu. Es toreiz vaicāju pats sev: vai tad tā ir dzīves jēga — būt darbalopam? Oklendā nevie­nam zirgam nebija jāstrādā tik garas stundas kā man. Ja to sauc par dzīvi, tad tādu nav iespējams mīlēt. Atce­rējos savu laiviņu, kas tagad bezdarbīgi gulēja piestātnē un pamazām apauga ar gliemežiem; atcerējos vēju, kas ik dienas pūš pār līci, saullēktus un saulrietus, ko nu vairs nedabūju pat redzēt; atcerējos, kā sāļais gaiss dzel- dina nāsis un kā sāļais ūdens dzeldina miesu, kad tu pārlec pār laivas bortu; atcerējos, cik pasaulē daudz skaistuma, brīnumu un aizrautīgu pārdzīvojumu, kas man tagad liegti. Zināju tikai vienu vienīgu iespēju, kā izbēgt no nāvējošā, trulā darba pūliņa. Jādodas ārā uz jūras. Jāpelna savs maizes rieciens uz ūdeņiem. Taču ūdeņu ceļš neatvairāmi ved pie Džona Miežagrauda, ti­kai es to vēl nezināju. Kad pēdīgi uzzināju, man tomēr pietika dūšas negriezties vairs atpakaļ pie mašinas dar- balopa jūgā.

Kāroju būt tur, kur pūš dēku pilni vēji. Bet dēku pilnie vēji pūta austerpirātu vienmastnieku burās un dzina tos pāri Sanfrancisko licim — uz naksnīgiem sirojumiem aus­teru sēkļos un rītausmā atpakaļ uz pilsētas tirgus vietu aiz laivu piestātnēm, kur saradās iepirkties sīktirgotāji un krodzinieki. Ikviens šāds reiss uz austeru sēkļiem skaitās krimināls pārkāpums. Sods — Valsts cietums, strī­painais kamzolis, soļošana arestantu ierindā. Bet kas par to? Tie, kas valkā strīpainos kamzoļus, strādā īsāku dar­badienu nekā es pie savas mašīnas. Pie tam nesalīdzi­nāmi romantiskāk man šķita būt austerpirātam vai cie­tumniekam nekā mašīnas vergam. Bet pāri visam un cauri visam manā kūsājošās jaunības trauksmē šalkoja alkas pēc romantikas un piedzīvojumiem.

Tālab es devos pie mammiņas Džennijas — savas zīdītā­jas, kas mani maziņu bija barojusi no savas melnās krūts. Viņa dzīvoja pārtikušāk nekā manējie. Kopa slim­niekus, salīgdama- uz nedēļām, un labi nopelnīja. Vai viņa nebūtu ar mieru aizdot naudu savam «baltajam dē­lēnam»? Vai būtu ar mieru! «Ņem kaut visu, cik man ir!»

Tad es sameklēju austerpirātu Franču Frenku, kurš, kā biju dzirdējis, taisoties pārdot savu vienmastnieku «Plīt­nieks». Burinieks gulēja uz enkura estuāra Alamedas pusē, netālu no Vebsterstrītas tilta, un kajītē es atradu sēžam viesus, kurus Frenks cienāja ar vīnu. Lai pārru­nātu darījumus, viņš iļznāca uz klāja. Jā, šis esot gatavs pārdot kuģi. Bet šodien svētdiena. Bez tam šim esot cie­miņi. Rīt viņš izrakstīšot pirkšanas-pārdošanas līgumu, un es tūdaļ varēšot pārņemt savu pirkumu. Bet tagad lai kāpjot lejā un iepazīstoties ar šā draugiem. Kajītē sēdēja divas māsas — Meimija un Tesa līdz ar savu godadāmu misis Hedliju, tad vēl austerpirāts Viskija Bobs, seš­padsmit gadu jauneklis, un Zirneklis Hīlijs — gadus divdesmit vecs melnūsainis, īsts ostasžurka. Meimija, kas Zirneklim iznāca brāļameita, tika dēvēta par Austerpi­rātu karalieni un pirātu dzīrēs sēdināta goda vietā. Franču Frenks bija Meimijā iemīlējies — to gan es to­reiz vēl nezināju —, bet šī kategoriski atteicās precēties ar viņu.

Lai atzīmētu mūsu darījumu, Franču Frenks no lielas, appītas pudeles ielēja man tējglāzi sarkanvīna. Tūdaļ man prātā iešāvās sarkanvīns, ko toreiz dzēru itāliešu rančo, un es iekšēji nodrebinājos. Viskijs vai alus gluži tik pretīgi neliktos. Bet uz mani raudzījās Austerpirātu karaliene, turēdama rokā pusizdzertu glāzi. Man arī bija savs lepnums. Kaut tikai piecpadsmitgadīgs, nevaru taču izrādīties mazāk vīra vērts kā viņa! Bez tam te vēl sēdēja viņas māsa un misis Hedlija, un jaunais austerpirāts, un ūsainais ostasžurka — un visiem bija glāzes rokā. Vai es kāds pienapuika? Nē, tūkstoškārt nē — un kaut vai tūkstoš glāžu būtu jāizdzer! Iztukšoju lielo glāzi ar vīra cienīgu metienu. Franču Frenks bija sajūsmināts par mūsu tirdzniecisko darījumu, ko es biju jau nostiprinājis ar rokasnaudu — zelta divdesmit dolāru monētu. Viņš atkal ielēja visiem vīnu. Biju jau izmēģinājis, cik spēj turēt mana galva un kuņģis, un nospriedu, ka mērena iedzeršana mani uz nedēļu nesaindēs. Varu panest ne ma­zāk kā viņi, kas pie tam jau labu laiku metuši.

Sākām dziedāt. Zirneklis nodziedāja «Bostonas kramp­laužus» un «Melno Lulū», Karaliene — «Putniņš būt vēlē­jos», bet viņas māsa Tesa — «Jel nedari pāri manai mei­tiņai». Jautrība aši pieņēmās un kļuva vētraina. Es atklāju, ka var arī neizdzert katru glāzi, jo neviens neko nevēroja un neuzmanīja. Tāpēc, stāvēdams uz trapa, tā ka galva un pleci rēgojās ārpusē,'un turēdams glāzi rokā, es vīnu varēju vienkārši izliet pār bortu.

Pie sevis spriedu apmēram šādi: tāda nu reiz ir šo cil­vēku dīvainība — viņiem garšo šitāds riebīgs vīns. Lai būtu tā! Par viņu gaumi neiešu stridēties. Saskaņā ar viņu dīvainajiem uzskatiem esmu spiests pierādīt savu vīrestību, izliekoties, ka man arī garšo vīns. Labi. Izlik- šos. Tomēr dzeršu tik maz, cik vien varēšu.

Karaliene sāka ap mani lakstoties — kā nekā jauns re­krūtis austerpirātu flotē, pie tam nevis vienkāršs matro­zis, bet saimnieks un kuģa īpašnieks. Viņa uzkāpa uz klāja paelpot svaigu gaisu un mani aizvilka sev līdzi. Viņa, protams, zināja to, par ko man nebija ne jaus­mas, — kā Franču Frenks lejā kajītē ārdās greizsirdības lēkmē. Iznāca arī Tesa un atsēdās uz kajītes virsbūves jumta, tad izlīda Zirneklis ar Bobu, vispēdīgi misis Hed­lija un Franču Frenks. Tā mēs sēdējām uz klāja, turē­dami glāzes rokā, un tik dziedājām, kamēr milzīgā pī- teņa pudele ceļoja apkārt. Es biju vienīgais tiešām skaid­rais cilvēks šai kompānijā.

Par visu notiekošo biju tādā sajūsmā, kādu gan nespēja izbaudīt neviens no viņiem. Šajā bohēmiskajā at­mosfērā pats no sevis radās salīdzinājums starp manu šodienu un vakardienu, kad es stāvēju pie mašīnas sa­smakušajā, pieelpotajā gaisā, atkal un atkal visātrākajā tempā bez gala atkārtodams mehānisku kustību sēriju. Bet šobrīd es te sēdēju ar glāzi rokā, draudzīgi biedriskās attiecībās ar austeru pirātiem — dēkaiņiem, kas negri­bēja būt sīkmanīgās ikdienas vergi, kas kāpa pari visiem aizžogiem un uzšķaudīja likumiem, jo savu dzīvību un brīvību viņi turēja paši savās rokās. Tomēr vienīgi Džona Miežagrauda starpniecība man bija Jāvusi bez bikluma un bažām piebiedroties šim atbrīvoto dvēseļu pulciņam.

Pievakara brīze ievējoja sāļo jūras dvesmu manās plaušās un savirmoja viļņus estuāra vidū. Brīzei pa priekšu, gluži kā ierindā, rāju pie rājas traucās vairāki plakanķīļa šoneri, dobji svilpdami, lai paceļ nolaižamo tiltu. Mums garām tusnīja velkoņi ar sarkaniem skur­steņiem, sašūpodami «Plītnieku» savos ķīļūdens viļņos. No ostas noliktavām tauvā vilka uz jūru baržu ar cukura kravu. Saules stari mirguļoja virmainajos vilnīšos, un dzīve bija lieliska. Zirneklis dziedāja:

Eijā, Lulū, melnā Lulū, mīļotā,

Kur tik ilgi pazudusi neziņā?

Cietumā sēdēju,

Draudziņu gaidīju:

Atnāks vai neatnāks, izpirks vai ne?

Pati dumpīguma, dēkainības, romantikas esence visā krāšņumā pludoja pār mani — tā slēpa sevī visu, kas aizliegts un tālab kļuvis izaicinoši lielisks. Nu es skaidri zināju, ka rītu vairs neatgriezīšos pie mašīnas konservu fabrikā. Rītu es jau būšu austerpirāts — brīvs jūras lau­pītājs, cik nu tas iespējams mūsu gadsimtā un Sanfran­cisko līča ūdeņos. Zirneklis jau bija devis savu piekri­šanu braukt man līdzi — viņš vienā personā pārstāvēs visu komandu un izpildīs pat koka pienākumus, kamēr es rīkošos uz klāja. No rītiem mēs apgādāsim pārtiku un ūdeni, uzvilksim lielo grotburu (zem tik milzīga audekla gabala man nekad vairs nav gadījies braukt pa jūrām), tad līdz ar pirmo jūras brīzi un pēdējo bēguma vilni iz­brauksim no estuāra. Pēc tam atlaidīsim šotes un, sāko­ties paisumam, pa Sanfrancisko līci laidīsim pāri uz

Asparagu salām, kur izmetīsim enkuru vairākas jūdzes no krasta. Un pēdīgi piepildīsies mans sapnis: es varēšu nakšņot uz ūdeņiem. Un nākamajā rītā es pamodīšos uz ūdeņiem, un visas manas turpmākās dienas un naktis pa­ies uz ūdeņiem .. „

Kad ap saulrietu Franču Frenks gatavojās vest savus viesus mājās, Karaliene palūdza, lai aizvedu viņu krastā savā laiviņā. Es pat neaptvēru, ko īsti varētu nozīmēt Frenka pēkšņā nodomu maiņa; viņš uzdeva viesu laivu airēt Viskija Bobam, bet pats palika uz vienmastnieka klāja. Un nepavisam nesapratu Zirnekļa izsmējīgo pie­zīmi: «Hoplā! Tu gan esi varen nadzīgs!» Kā manā puikas galvā varētu ataust doma, ka piecdesmitgadīgs pasirms vīrs kļuvis uz mani greizsirdīgs?