Džons Miežagrauds jeb Memuāri par alkoholu

XXXV NODAĻA

Tomēr rēķinu nācās samaksāt. Džons Miežagrauds stā­jās pie iekasēšanas, un viņš plēsa atmaksu ne tik daudz no miesas, kā no gara. Mana vecā ilgā slimība, kas īste­nībā bija intelekta sasirgšana, atkārtojās no jauna. Atkal sacēla galvu jau pazīstamie rēgi, sen kopš noguluši aiz­mirstībā. Tomēr šie rēgi nu bija citādi — daudz negan­tāki. Agrāko rēgu izcelsme bija tīri intelektuāla, un tos varēja atvairīt ar veselīgu un normālu loģiku. Tagad tos kājās bija sacēlis Džons Miežagrauds ar savu Balto lo­ģiku, un Džons Miežagrauds nekad neļauj aizgainīt rēgus, kurus pats uzsūtījis. Lai pretotos alkohola izraisītajam pe­simismam, cilvēks dzer vēl jo vairāk, tiekdamies pēc rem- dējuma, taču Džons Miežagrauds to gan sola, bet nekad nesniedz.

Kā lai šo Balto loģiku attēlo tiem, kas to nekad nav iepazinuši! Varbūt labāk sākt ar pierādījumu, cik šāds attēlojums neiespējams. Nu, piemēram, ņemsim kaut ha­šiša reibumu — to varētu nosaukt par Hašiša zemi, kas sniedzas neizmērojamās vienībās gan laikā, gan telpā. Agrākajos gados es divi lāgi esmu devies neaizmirsta­mos ceļojumos uz šo plašo zemi. Pārdzīvojumi šajā zemē līdz vissmalkākajām detaļām iededzināti manu smadzeņu krokās. Taču velti es, šķiezdams bezgaldaudz vārdu, esmu pūlējies attēlot kaut visniecīgāko pārdzīvojumu krik- sīti personām, kas uz turieni nekad nav ceļojušas.

Izmantodams vishiperboliskākos salīdzinājumus, es cenšos iztēlot, cik daudz gadsimtiem ilgu sāpju, cik daudz neiedomājamu sāpju un šausmu cilvēks var pār­dzīvot ikvienā no neskaitāmajām starpnošu pauzītēm straujā žīgas dejā, ko kāds veikli spēlē uz klavierēm. Es runāju veselu stundu, pūlēdamies izgaismot šo vienu vie­nīgo Hašiša zemes stūrīti, bet galu galā neesmu klausī­tājam pateicis itin neko. Bet, ja nespēju citiem pastāstīt šo vienu sīko detaļu no visas šaušalu un brīnumu pār­bagātības, tad zinu, ka nespēju sniegt tiem ne vismazāko nojausmu par Hašiša zemi.

Bet ļaujiet man parunāt ar kādu, kurš pats ir ceļojis pa šo burvju novadu, un mani uz vietas sapratīs. Viens teikums, viens vārds tūdaļ izraisa viņa smadzenēs tēlus, ko stundām ilgi vārstīti vārdi un teikumi nespēj parādīt tādiem, kas paši nav turp ceļojuši. Tieši tāpat tas ir ar Džona Miežagrauda karalisti, kurā valda Baltā loģika. Kas paši nav to apceļojuši, tiem ceļotāja atstāsts allaž šķiet neaptverams un fantastisks. Vislabākajā gadījumā varu tikai lūgt šos neceļojušos, lai piespiežas noticēt ma­niem stāstījumiem.

Jo patiesības uztvere dzērājiem ir liktenīgi atšķirīga. Nedzērušajam nav ko strīdēties ar dzērušo. Pasaulē, šķiet, ir dažādu kategoriju patiesības. Dažas patiesības ir patiesākas par citām. Dažas patiesības ir meli, un tieši šīs patiesības praktiskajā sadzīvē kotējas visaugstāk, jo katrs vēlas dzīvot un kaut ko sasniegt. Te nu tu redzi, ak, neceļojušais lasītāj, cik vājprātīgu zaimu pilna ir valstība, ko cenšos tev attēlot Džona Miežagrauda ciltij piederīgo valodā! Tā nav tavas cilts valoda, jo tavas cilts piederīgie itin visi strikti vairās no ceļiem, kas ved uz nāvi, un min vienīgi tās takas, kas ved uz dzīvi. Jo takas ir daudzas un dažādās, un arī patiesību kategori­jas ir daudzas un dažādas. Pacieties! Kas zina, pēdīgi var­būt cauri vārdu birumam, kas šķiet tikai tukša žvadzoņa, tev izdosies uztvert kaut tālas ainavas atblāzmu no ci­tām zemēm un citām ciltīm.

Alkohols runā patiesību, tikai tā nav patiesība, kas iekļaujas pierastajās normās. Viss normālais ir veselīgs. Viss, kas ir veselīgs, tiecas dzīvot. Normālā patiesība ir tikai viena patiesības kategorija, pie tam zemākā katego­rija. Ņemsim, piemēram, darba zirgu. Kaut gan viņa mūžs ir pakļauts kļūmīgām pārmaiņām no pirmās līdz pēdējai dienai, ar kaut kādu netveramu, neskaidru ap­jautu viņš, jādomā, ir pārliecināts, ka dzīve ir laba; ka jūga vilkšana ir laba; ka nāve — nav svarīgi, ar kādu aklu instinktu viņš to atskārš, — ir kaut kas drausmīgs; ka dzīve ir patīkama un ir vērts to dzīvot; ka mūža galā, kad spēki sāks zust, viņu nelamās, nedauzīs un netrenks. pāri spēkiem locīt sastieptās un klibās kājas; ka pat ve­cuma dienas būs jaukas, ka viņu cienīs un turēs godā, kaut gan vecums nozīmē vienīgi kaulainu kraķi, kas, iejūgts ielu tirgoņa rateļos, ik uz soļa dauzīts, lēni sa- brukdams, pusneatmaņā klupdams klumburo cauri nežē­līgajai kalpībai līdz pat galam — līdz galam, kad zirga ķermenis (mīkstā miesa, sārtie, elastīgie kauli, sulas un fermenti, un viss taustāmais, no kā tas sastāv) tiek sa­dalīts gan uz cāļu fermu, gan ādu miecētavu, gan līmes vārītavu, gan uz kaulu miltu dzirnavām mēslojuma izga­tavošanai. Līdz pat sava mūža pēdējam solim, ko grīļo­damies sper izkāmējušais zirģelis, viņam vajag ticēt šīs zemākās kategorijas patiesībai, jo tā ir dzīves patiesība un dara dzīvi tik panesamu, ka to iespējams izturēt.

Sis kārnais zirģelis, tāpat kā visi citi zirgi, kā visi citi dzīvie radījumi, ieskaitot cilvēku, ir sists ar aklumu un trulumu. Viņš grib izdzīvot — vienalga, par kādu cenu. Dzīvošana ir laba, kaut arī visa dzīve ir vienas vienīgas ciešanas un kaut arī galā viss dzīvais savu dzīvību zaudē. Šās kategorijas patifesība ir valdošā — ne jau pasaulei visumā, bet visam dzīvajam, kas tajā, ja dzīvie pirms aiz­iešanas nebūtībā mazu laika sprīdi grib palikt pie dzīvī­bas. Šās kategorijas patiesība, lai cik tā aplama, ir sa­prātīga un normāla patiesība — racionāla patiesība: ja gribi dzīvot, tici dzīvei.

No visām dzīvām būtnēm vienīgi cilvēkam ir dota bries­mīgā privilēģija — saprāts. Cilvēks ar savu prātu spēj iespiesties galvu reibinošajās pašas lietu būtības dzīlēs un saskatīt pār sevi visumu, tik stindzinoši vienaldzīgu pret viņu un viņa sapņiem. Viņš spēj to, bet labāk gan būtu to nedarīt. Lai cilvēks dzīvotu pilnasinīgu, trauk­smainu dzīvi, lai izbaudītu to visā tās bagātībā, lai dzī­votu šā vārda tiešajā nozīmē, tad ir labāk, ja cilvēks sists ar aklumu un trulumu. Viņam jāpieņem: kas ir labs, tas ir patiess. Un tikai šās kategorijas patiesība — kaut arī

tā būtu zemākā — cilvēkam ir jāpieņem, pēc tās viņam jāvirza visa sava rīcība ar nešaubīgu pārliecību, ka šī ir vienīgā un absolūtā patiesība un pasaulē nekādas citas kategorijas patiesība nevar pastāvēt. Ir labi, ja cilvēks var ņemt par pilnu savu jūtu apmānu, miesas kārdinā­jumus un ar apmiglotu uztveri traukties pakaļ maldīgo kaislību vilinājumiem. Ir labi, ka viņš nesaskata, cik tas viss neīsts un tukšs, ir labi, ka viņu neatbaida ne paša netikumi, ne kārības.

Un cilvēks parasti tā arī rīkojas. Neskaitāmi cilvēki ir saskatījuši pavīdam to otro — augstākās kategorijas pa­tiesību un šausmās novērsušies no tās. Neskaitāmi cilvēki ir izslimojuši šo ilgo slimību un palikuši dzīvi, lai pastās­tītu par to un pacenstos to aizmirst uz visu atlikušo mūžu. Viņi dzīvo. Viņi sapratuši dzīves jēgu: dzīve ir viņos pa­šos. Un pareizi dara.

Bet tad ierodas Džons Miežagrauds un uzkrauj savu lāstu ar iztēli apveltītajam cilvēkam, kas kvēli mīl dzīvi un kāro to dzīvot. Džons Miežagrauds uzsūta viņam savu Balto loģiku, neatlaidīgo kūdītāju, kas nes vēsti par pa­tiesību vēl aiz patiesības, uzsūta šo dzīves pretmetu, kas ir bezjūtīgs un tukšs kā starpzvaigžņu telpa, nedzīvs un sastindzis kā absolūtā nulle, žilbinoši auksts savā nesa­tricināmajā loģiskumā un neatspēkojams faktu varenībā. Džons Miežagrauds negrib, ka sapņotājs sapņotu un dzī­vais dzīvotu. Viņš iznīcina dzimšanu un nāvi, viņš iz­kliedē par miglu esamības paradoksu, līdz kamēr viņa upuris sāk vaimanāt: «Mūsu dzīve ir apmāns, mūsu nāve — melns bezdibenis!» Un upuris, ko sagrābusi šī šausminošā apziņa, jau sper kāju uz nāves takas.