Džons Miežagrauds jeb Memuāri par alkoholu

XXXVII NODAĻA

«Pietiek,» Baltā loģika man saka, «aizmirsti šos sen­laiku Āzijas sapņotājus! Piepildi glāzi, un palūkosimies uz pergamenta ruļļiem, kur ierakstīti vakardienas sapņo­tāji, kas sapņojuši tepat tavos siltajos pauguros.»

Es sāku pārskatīt dokumentus, kuros uzskaitīti cilvēki, kas strādājuši Petalumas rančo par Tokaju dēvētajā vī- nadārzā. Tas ir garš, drūms cilvēkvārdu saraksts, sākot ar Manuelu Miheltoreno, Meksikas «abu Kaliforniju de­partamenta gubernatoru, virspavēlnieku un inspektoru», kurš desmit kvadrātjūdžu indiāņiem nozagtas zemes ar aktu nodevis pulkveža dona Mariano Gvadalupes Vaļeho rīcībā par pakalpojumiem viņa dzimtenei un par naudu, ko tas desmit gadus maksājis viņa kara algotņiem.

Tūdaļ šim appelējušam protokolam par cilvēku zemes kāri pievienojas nežēlīga cīniņa hronika — te attēlots, kā dzīvais karo ar pišļiem. Tur ir pilnvaras, ķīlu zīmes, mantojuma novēlējumi un atņemšanas akti, parāda atlai­šanas un tiesību nodošanas akcepti, pārdošanas līgumi, orderi arestam par nodokļu nemaksāšanu, lūgumi pēc ieteikuma vēstulēm administrācijai un tiesas spriedumu noraksti par īpašuma sadali. Sī stūrgalvīgā zeme, kas rāmi snauduļo atvasaras tveicē, kā mūžam nepārvarēts nezvērs pārdzīvo viņus visus — cilvēkus, kuri paskrāpē tās virsmu un tad pazūd nebūtībā.

Kas bijis šis Džeimss Kings no Viljemas — ar tādu dī­vainu vārdu? Visvecākais Mēness ielejas iemītnieks, kas .vēl dzīvs, nekā par tādu nezina. Bet tikai pirms sešdes­mit gadiem viņš aizdeva Mariano G. Vaļeho astoņpa­dsmit tūkstošus dolāru, par ķīlu pievākdams dažus zemes gabalus, kas ietvēra arī nākamo vīnadārzu, ko sauks par Tokaju. No kurienes nāca Pīters O'Konors, un kur viņš atkal pazuda pēc tam, kad bija kādu dienu parakstījis savu niecīgo vārdiņu uz dokumenta par īpašuma tiesībām uz mežaino zemes gabalu, kam reiz jākļūst par vīnadārzu? Parādās Luiss Ksomartanji — uzvārds nu gluži kā bur­vim. Šis vārds lasāms vairākās pacietīgā zemes gabala annāļu lappusēs.

Nu nāk pirmie amerikāņu pārceļotāji, kas, slāpēs tvīk­dami, brien caur Lielo Amerikas tuksnesi, uz mūļu mu­gurām ierodas pa Istmusa zemesšauruinu, ar buruku­ģiem brauc ap Horna ragu, lai ierakstītu īsus un drīz arī aizmirstus vārdus turpat, kur savā laikā jau tūkstoš pa­audžu pirmatnīgo indiāņu ir dzīvojušas un tāpat aizmir­stas, — tādus vārdus kā Haleks, Hastingss, Svēts, Taits, Denmens, Treisijs, Grimvūds, Kārltons, Tempis. Neviena vārda, kas līdzinātos Mēness ielejas šodienas apdzīvotāju vārdiem.

Vārdi nomaina cits citu arvien ašāk, arvien straujāk, tie rit no vienas dokumenta lapas uz otru un jau nākamā mirklī ir pazuduši. Bet nemainīgā zeme paliek, lai atkal citi varētu rušināt uz tās savus vārdus. Nu jau seko tādi vārdi, par kuriem esmu šo to dzirdējis, tomēr nekad ne­esmu šos cilvēkus pazinis. Kolers un Frolings — viņi uz­cēla lielo akmensmūru vīna rūpnīcu par Tokaju sauktajā vīnalaukā, taču uzbūvēja to pakalnā, un pārējie vīn- dārznieki atteicās stiept tur augšā savu vīnogu ražu. Tā Kolers un Frolings zemes gabalu zaudēja. 1906. gada zemestrīce sagrāva vīna rūpnīcas mūrus, un tagad šajās drupās dzīvoju es.

Lamots — viņš uzplēsa augsni, iedēstīja vīnogājus un augļu dārzus, uzsāka rūpniecisku zivju audzēšanu, uz­cēla savam laikam greznu dzīvojamo ēku, tad zeme viņu pievārēja un viņš nomira. Nu kādu dienu parādās mans vārds. Nokalnēs ap viņa augļu un vīnogāju dārziem, viņa lepno namu un zivju dīķiem es ieskrāpēju arī savu vārdu, iedēstīdams kādus piecdesmit tūkstošus eikaliptu.

Kūpers un Grīnlovs — vietā, ko dēvē par Pakalna rančo, viņi atstājuši divus no saviem mirušajiem, «Mazo Liliju» un «Mazo Deividu», kas šodien atdusas nelielā kvadrātveida laukumiņā ar rupju pāļu žogu. Kūpers un Grīnlovs savā laikā nolīduši pirmatnējo mežu no trim tīrumiem ap četrdesmit akru platībā. Šoruden man šie trīs tīrumi ir apsēti ar Kanādas zirņiem, un pavasarī tos iears zemē zaļmēslojumam.

Haska — kādas aizgājušas paaudzes miglaini leģen­dārs tēls, pirms vienas paaudzes viņš esot nolīdis sešus akrus briksnāja aiz kalna nelielajā ielejiņā, kas tagad nes viņa vārdu, Viņš uzplēsa zemi, uzcēla māju ar ak­mens valni un sadēstlja ābeles. Bet jau vairs nav uz­ejama vieta, kur atradusies māja, akmens vaļņu izvieto­jumu iespējams konstatēt vienīgi pēc ainavas reljefa, bet cīņu esmu uzsācis par jaunu — esmu ieviesīs angoras kazas, lai tās nograuž krūmājus, kas pārauguši visu Maskas līdumu un nomākuši Haskas dēstītās ābeles, līdz tās pavisam iznīkušas. Tā arī es savā īsajā pūliņu laikā paskrāpēju zemes virsmu un ļauju savam vārdam pazi­bēt īpašumu grāmatas lapās, pirms aizeju es pats un la­pas appelē.

«Fantasti un rēgi,» Baltā loģika zobojas.

«Bet cīniņš visā kopumā taču nav bijis veltīgs,» es iebilstu.

«Tas balstījās uz ilūzijām, tātad viss ir meli.»

«Meli dzīvības vārdā,» es attraucu.

«Bet, lūdzu, pasaki — vai meli dzīvības vārdā tāpat nav meli?» Baltā loģika izaicinoši noprasa. «Pietiks! Piepildi glāzi, un paeksaminēsim tos dzīves melu sludinātājus, ar kuriem pildīts tavs grāmatu plaukts. Pašķirstīsim mazliet Viljemu Džeimsu.[10]»

«Veselīgu uzskatu cilvēks,» es saku. «Gudrības akmens atklāšanu no viņa nav ko gaidīt, taču atradīsim dažu labu vienkāršu domu, kura uzmundrina un pie kuras var saistīt sirdi.»

«Racionālisms, 'kas apgraizīts par sentimentu,» vīpsnā Baltā loģika. «Visu savu pārdomu beigās viņš tik un tā sāk sentimentāli apjūsmot nemirstību. Caur cerību prizmu pārveido faktus reliģiskos terminos. Saprāta visgatavā­kais auglis ir saprāta stulbums. No saprāta visaugstākās virsotnes Džeimss sludina izbeigt prātošanu un paļauties ticībai, ka viss ir labi un būs labi, — tas pats vecvecais akrobātiskais metafiziku paņēmiens, ar ko tie izprātoja, ka saprāts nav vajadzīgs, lai tādā veidā izbēgtu no pe­simisma, kas ir neizbēgams, ja centīgi un godīgi nododas saprāta vingrināšanai.

Vai šī tava miesa — tas esi tu? Jeb vai tā ir kaut kas svešs, tikai tev piederīgs? Tavs ķermenis — kas tas ir?

Mašīna, kas ierosas pārvērš darbībās, ierosas un darbī­bas paliek atmiņā. Tas veido pieredzi. Tātad tu esi šās pieredzes apziņa. Ik brīdi tu esi tas, par ko tu šai brīdī domā. Tavs «es» reizē ir subjekts un objekts; tas ap­galvo kaut ko un reizē ir tas, ko apgalvo. Domātājs ir doma, zinātājs ir tas, ko viņš zina, īpašnieks — tās ir lietas, kas viņam pieder.

Galu galā, kā tu labi zini, cilvēks ir apziņas stāvokļu saplūdums, gaistošu domu strāva, kur katra doma pa­šam par sevi arī ir persona pati par sevi, miriādes domu, miriādes personu, nebeidzama tapšana, kas nekad netop par paliekošu esamību, rēgu zemes rēgu nemitīga pārvie­tošanās — tikpat kā malduguņu lāktīšana. Bet pats par sevi cilvēks šādu versiju negrib atzīt. Viņš atsakās atzīt, ka pats ir pārejoša parādība. Viņš negrib izgaist. Viņš grib dzīvot no jauna, kaut arī būtu jāmirst, lai to pa­nāktu.

Viņš sajauc kopā gaismas atomus un gaismas starus, vistālākos miglājus, ūdens lāsošanu, sajūtu sprieguma brīžus, pirmatnējās dūņas un kosmiskās masas, samaisa to visu ar ticības pērlēm, ar sievietes mīlestību, iedomātu cienību, bikliem minējumiem un uzpūtīgu augstprātību — un no šā materiāla izveido pats sev nemirstību, lai debe­sīm liktu trūkties un samulsinātu bezgalību. Viņš lokās kā tārps uz mēslu kaudzes un, gluži kā bērns, kas apmaldī­jies tumsā, kur mājo rūķīši, sauc pret dieviem, ka esot to jaunākais brālis, savas miesas gūsteknis, kam lemts būt tikpat brīvam kā viņi, — pašcildināšanas monuments, ko uzcēlušas patoloģiskas iedomas; sapņi un sapņu putekļi, kuri izgaist, kad izgaisis pats sapņotājs, un kuru vairs nav, kad viņš izzudis.

Tas nav nekas jauns, šie dzīvības meli, ko cilvēki stāsta paši sev, murminādami un dudinādami buramdzies- mas un spēka vārdus pret Nakts varu. Senlaiku burvji, šamaņi, pūšļotāji, velnu izdzinēji ir bijuši metafiziķu tēvi. Visvarenā Nakts un Bezdegune arvien šķitusi kā cilvēk­ēdāji milži, kas apsēduši ceļu un nelaiž cilvēkus uz gaismu un dzīvi. Un metafiziķi apgalvo, ka spētu izvest cilvēkus pa šo ceļu, tikai jāprot attiecīgi samelot. Viņus uztraucot Ekleziasta nekaunīgais izdomājums, ka cilvēki mirst tāpat kā zvēri laukā un viņu gals ir vienāds. Viņu ticības apliecība kļūst par intrigu, viņu reliģija — tukši solījumi, viņu filozofija — viltīga izdoma, un viņi paši pa pusei tic, ka ar šādiem meliem varētu izsprukt no Bez- degunes un no Nakts.

Tavus grāmatplauktus pilda cerības maldu tēli — purva spīgaņi, misticisma miasmi, psihiski virstoņi, dvēseļu or­ģijas, spoku vaimanas, ērmots gnosticisms, aizplīvurotas domas, buldurējošs subjektīvisms, gausa taustīšanās, on- toloģiskas fantāzijas, grandiozas halucinācijas. Nu pa­skaties uz tiem — te ir šo drūmo bezprāšu un kaismīgo dumpinieku drūmie dvēseles izvirdumi, tavi šopenhaueri, tavi strindbergi, tavi tolstoji, tavi nīčes.

Lai paliekl Tava glāze ir tukša. Piepildi to un aizmir­sties!»

Es paklausu, jo manās smadzenēs jau virmo alkohola murgi, un, uzdzerdams drūmajiem domātājiem manos grāmatplauktos, es pieminu Ričardu Hoviju[11]:

Beidz gavēt! Dzive, Mīlestība — tās Pēc sava prāta ar mums spēlējas. Ņem tādēļ balvas, dzīves dāvātās, — Kad tārpi grauzis, nelīdzēs nekas.

«Es pabeigšu tavā vietā!» Baltā loģika piedāvājas.

«Nē!» es attraucu, jo dzērums jau sakāpis man galvā. «Es zinu gan, kas tu īstenībā esi, un nebaidos. Zem hedo­nisma maskas tu esi pati Bezdegune, un tava taka ved uz Nakti. Hedonismam nav nekādas nozīmes. Arī tas ir meli, labākajā gadījumā gļēvuļa sagudrots kompro­miss …»

«Bet es tomēr pabeigtu tavā vietā,» Baltā loģika jau­cas vidū.

Bet, ja tu nevēlies šo dzīvi paciest dzīvs, Tad izbeidz pats to! Esi taču brīvs. Nav jābaidās pēc nāves pamosties.

Es izaicinoši pasmejos, jo tagad, šinī momentā, es zinu, ka Baltā loģika ir vislielākā melkule, murdēdama man ausīs par nāvi. Pati vainīga — pati atmaskojusies, ar savu pārmērīgi uzbāzīgo laipnību atklājusi sevi, ar pašas rosinātiem murgiem atdzīvinājusi senās ilūzijas, kas at­kal liek dūkt un skanēt tālajām manas jaunības balsīm, nemitīgi atgādinot, ka man pieder vēl visas iespējas un vi­sas varas, par kurām dzīve un grāmatas ir mācījušas, ka tadas neeksistē.

Kad nodun gongs, aicinot vakariņās, vēl pagūstu iz­tukšot savu glāzi līdz dibenam. Zobgalīgi uzsmaidījis Baltajai loģikai, eju pie galda, lai pievienotos saviem viesiem, un ar tēlo.tu nopietnību apspriežu jaunākos žur­nālus un muļķīgos notikumus pasaulē; es pārspēju visus runas izveicībā un polemikas viltībās, bārstos ar para­doksiem un asprātībām. Un, kad uznāk untums, labpatikā sāku mulsināt savus viesus, rotaļājoties ar visu godātās un gļēvulīgās buržuāzijas fetišiem, izsmejot un apmētā­jot kodīgām replikām viņas mūžam mainīgos elkudievus, viņas izvirtību un pārgudro muļķību.

Klaunam vajag būt! Klaunam! Ja kādam jākļūst par filozofu, lai tad viņš ir vismaz Aristofans. Un nevienam pašam pie galda ne prātā neienāk, ka esmu iereibis. Esmu tikai možā garastāvoklī. Taču saspriegtais domāšanas darbs mani nogurdina, un, kad mielasts beidzies, es pār­eju uz parupjām anekdotēm un ierosinu kopīgas rotaļas, kurām visi nododamies bukoliskā nebēdnībā.

Un, kad vakars pēdīgi pagājis, arlabvakari pateikti, es cauri savam grāmatu sienu kambarim dodos uz guļam- telpu verandā, eju būt vienatnē ar sevi un ar Balto lo­ģiku, kas visu šo laiku nav no manis atkāpusies, jo pār­varēt to nespēju. Un, slīgdams skurbuma miegā, dzirdu vēl jaunību vaimanājam, kā to savā laikā dzirdējis Ha­rijs Kemps: