Džons Miežagrauds jeb Memuāri par alkoholu

III NODAĻA

Man bija pieci gadi, kad es pirmo reizi piedzēros. Tvei­cīgā dienā man- tēvs ara tīrumā kādu pusjūdzi no mājas. Mājinieki maru sūtīja aiznest tēvam spainīti ar alu.

— Tikai pieraugi, neizšļakstini! — šķiroties viņi man piekodināja.

Cik atceros, tas bija tauku glabājamais spainītis — ar platāku augšdaļu un bez vāka. Man steberējot pa ceļu, alus šļācās pār malu un lija man uz kājām. Tā klinkādams, sāku prātot. Alu visi dikti augstu vērtē. Jādomā, ka brī- num garšīgs. Vai gan citādi mājās man nekad neļautu to nobaudīt? Ja lielie man neļauj ko darīt, tad vēlāk ar­vien izrādās, ka tas ir bijis kas ļoti patīkams. Tātad alus arī būs patīkams. Lielajiem var ticēt. Tie jau nu zina. Bez tam spainelis ir pārāk pilns. Alus šļakstās man uz kājām un izlaistās pa zemi. Kam laist mantu zudumā? Neviens jau nezinās, vai -es to ešmu izdzēris vai izlaistījis.

Biju vēl tik maziņš, ka man vajadzēja apsēsties un ievilkt spainīti sev klēpī, citādi netiku tam klāt. Vispirms es palūkoju putas. Jutos gaužām vīlies. Nekā patīkama nesagaršoju. Acīmredzot putas nav tās labās. Starp citu, garša tām bija pretīga. Tad atminējos redzējis, ka lielie pirms dzeršanas putas kausā atpūš nost. Es iegrūdu seju putās un iestrēbu pabiezo šķidrumu zem tām. Tas nu ne­pavisam nebija garšīgs. Es tomēr padzēros krietni. Tak jau lielie zina, citādi nedzertu. Cik daudz īsti izdzeru, par to grūti spriest, jo pats es biju sīciņš, spainis man klēpī liels un es strēbu no tā, elpu aizturējis un seju līdz ausīm iebāzis putās. Steigšus guldzināju alu tikpat kā riebīgas zāles — šķebinādamies un cenzdamies ātrāk tikt galā.

Atkal dodamies ceļā, es kratījos drebuļos un nospriedu, ka patīkamā garša laikam būs jūtama vēlāk. Garās pus- jūdzes laikā es vēl dažas reizes nobaudīju no spainīša, tiek­damies izjust cerēto labumu. Tad ar šausmām pamanīju, cik daudz alus trūkst spainītī, bet atcerējos redzējis, kā novadējušos alu atkal dabū putainu, paņēmu žagariņu un kūlu atlikumu tikām, kamēr putas pildīja spaineli līdz malām.

Tēvs nekā nepamanīja. Ardams izsviedrējies un izslāpis, viņš iztukšoja spaineli vienā rāvienā, atdeva man tukšo trauku un turpināja aršanu. Es centos klumhurot zirgiem līdzās. Atceros, ka pastreipuļoju un pakritu zirgiem zem pakaļkājām tieši spožo lemešu priekšā, bet tēvs tik spa­rīgi sarāva grožus, ka zirgi gandrīz vai uzsēdās man virsū. Vēlāk tēvs stāstīja, ka trūcis vēl kādas collas — un lemeši būtu uzšķērduši man vēderu. Kā pa miglu atmi­nos, ka tēvs mani nesa uz rokām un noguldīja zem ko­kiem laukmalē, bet visa pasaule ap mani griezās un šūpo­jās, mani mocīja smags nelabums, kam klāt jaucās ap­ziņa par šausmīgu apgrēkošanos.

Visu pēcpusdienu aizmidzis nogulēju zem kokiem, un, kad tēvs ap saules rietu mani pamodināja, tad, ar mo­kām pietrausies kājās, mājup gausi vilkās galīgi savār­dzis puišelis. Mani māca gurdenums, smagās rokas un kājas vilka pie zemes, bet vēderā nemitīgi vibrēja tādas kā stīgas, kas sniedzās līdz pat rīklei un smadzenēm. Tā vajadzētu justies cilvēkam, kas ieņēmis indi. Un es jau arī biju saindējies.

Turpmākās nedēļas un mēnešus es alum vairs negāju ne tuvumā — tāpat kā virtuves pavardam, pēc tam kad reiz biju pie tā apsvilinājies. Lielajiem tomēr taisnība. Alus neder maziem bērniem. Lielie gan neko neiztaisa, bet viņi jau prot iedzert arī rīcineļļu un visādas tabletes. Es no savas puses lieliski iztiku bez alus. Jā, un līdz pat nāves stundai es mierīgi būtu varējis iztikt bez alus. Taču apstākļi noteica citādi. Pasaulē, kurā es dzīvoju, ik aiz stūra aicinoši māja Džons Miežagrauds. No viņa nekur nevarēja paglābties. Visas takas veda pie viņa. Bet pagāja vēl divdesmit gadu, kuru laikā pastāvīgi tikos ar Džonu Miežagraudu, garām ejot, apsveicinājos un liekulīgi pa­slavēju viņu, un tikai tad man pēdīgi šis nelietis sāka iepa­tikties.