Džons Miežagrauds jeb Memuāri par alkoholu

XXIV NODAĻA

Sāku strādāt ārā aiz pilsētas, pie Belmonta akadēmijas, mazā, priekšzīmīgi iekārtotā veļas mazgātavā ar tvaika dzinēju. Divatā ar otru puisi mēs veicām visus darbus — šķirojām un mazgājām veļu, cietinājām un gludinājām baltos kreklus, apkaklītes un manšetes, un pat profesoru lauleņu grezno veļu. Rāvāmies kā zvēri, īpaši, vasarai sā­koties, kad akadēmijas audzēkņi pārgāja uz audekla bikšu valkāšanu. Kamēr izgludina tikai vienu pāri šādu bikšu, paiet šausmīgi daudz laika. Bet cik šādu pāru nebija! Sviedros mirkdami, strādājām augām nedēļām tropiskā tveicē, veikdami darbu, kas nekad nav paveicams, un dažu labu nakti, kad studenti saldi krāca savās gultās, mēs ar pārinieku elektriskās spuldzes gaismā darbojāmies gar tvaika vangali vai gludināmo dēli.

Stundas bija garas, darbs spriegs, kaut gan visai pa­matīgi bijām apguvuši prasmi izvairīties no liekām kus­tībām. Bet es saņēmu trīsdesmit dolārus mēnesī līdz ar pilnu uzturu — neliels kāpums salīdzinājumā ar ogļu lāpstošanas un konservu fabrikas dienām, vismaz tas jā­saka par uzturu, kas darba devējiem gan izmaksāja maz (mēs ēdām kopējā virtuvē), bet man tas bija līdzvērtīgs divdesmit dolāriem mēnesī. Brieduma gados pieaugušais fiziskais spēks, klāt nākušās iemaņas un viss, ko biju mācījies no grāmatām, — tam arī varu pateikties par šiem papildu divdesmit dolāriem. Ja spriež pēc manas izvirzī­šanās tempa, varēju lolot cerību pirms nāves vēl kļūt par naktssargu ar sešdesmit dolāriem mēnesī vai pat par po- lismeni, kurš skaidrā naudā saņem savus simt dolārus un piedevām vēl kukuļus.

Augu nedēļu strādājuši kā negudri, sestdienas vakarā abi ar pārinieku jutāmies izvārguši līdz pēdējam. Atkal biju nonācis jau pazīstamajā darbalopa kondīcijā, jo strā­dāju ilgākas, stundas, nekā mēdz nodarbināt zirgus, un nezin vai domāju arī ko vairāk, nekā domā zirgs. Grā­matām pat nepieskāros. Biju gan atstiepis uz mazgātavu pilnu lādi ar grāmatām, tomēr lasīt nejutos spējīgs. Tik­līdz paņēmu grāmatu rokā, tūdaļ aizmigu; ja arī piespie­dos turēt acis vaļā kaut vai dažas lappuses, tik un tā neatcerējos šo lappušu saturu. Pārtraucu mēģinājumus mācīties grūtākus priekšmetus — tādus kā jurisprudence, politiskā ekonomija vai bioloģija, lūkodams piesavināties kaut ko vieglāku, piemēram, vēsturi. Tik un tā aizmigu. Izmēģinājos lasīt daiļliteratūru — un aizmigu kā likts. Pēdīgi, kad iegrimu miegā, lasīdams pat vieglus stāsti­ņus, vispār atteicos no mācīšanās. Pa visu laiku, ko no­strādāju mazgātavā, pat vienu grāmatu netiku izlasījis līdz beigām.

Bet, kad pienāca sestdienas vakars un nedēļas darbs bija galā līdz nākamās pirmdienas rītam, man bija tikai viena kāre — ja neskaita vēlēšanos izgulēties —, un tā bija kāre piedzerties. Šī nu bija otrā reize manā mūžā, kad saklausīju Džona Miežagrauda nepārprotamo aicinā­jumu. Pirmo reizi tas notika smadzeņu pārguruma dēļ. Taču tagad manas smadzenes netika gurdinātas. Gluži otrādi — tās netika darbinātas nemaz, tās bija trulas un tukšas. Tur jau tā nelaime. Manas smadzenes bija kļu­vušas tik alksmīgas un prasīgas, grāmatu atklātās pa­saules brīnumi tās bija darījuši tik uzņēmīgi možas, ka tagad tās mocījās aiz kūtruma un bezdarbības.

Bet es, ilgāku laiku draudzējies ar Džonu Miežagraudu, labi zināju, ko viņš var solīt — šalcošu reibumu, sapņus par varenību, aizmirstību, vārdu sakot, itin visu ko citu, kam nav sakara ar burbuļojošiem veļas katliem, rotējo­šām vangalēm, dūcošiem veļas susinātājiem, ar cietinā­tiem dāmu krekliņiem un bezgalīgām audekla bikšu pro­cesijām, kas, tvaikos kūpēdamas, cita pēc citas aizslīd zem mana žiglā gludekļa. Tā tas nu ir. Džons Miežagrauds raida savu aicinājumu vārgajiem un nevarīgajiem, gur­dajiem un izmocītajiem. Viņš sola visvieglāko atraisīša­nos no grūtībām. Bet viņš nemitīgi melo. Viņš piesola ķermenim spēku, kura īstenībā nernaz nav, garam viņš piedāvā neīstu mundrumu, liek visam pasaulē izskatīties citādam nekā īstenībā, — pie tam nesalīdzināmi jaukā­kam.

Tomēr nedrīkst aizmirst Džona Miežagrauda daudzvei­dību, Ne tikai vārgajiem un pārgurušajiem — viņš raida savu aicinājumu arī tiem, kuri nezina, kur likties aiz spēka pārpilnības, kuru vitalitāte kūsā pār malām, kuriem aiz bezdarbības viss apnicis. Džons Miežagrauds prot sa­grābt savās ķetnās ikviena cilvēka roku, lai kāds būtu viņa garastāvoklis. Savu vilinājumu tīklu Džons Mieža­grauds prot uzmest jebkuram. Viņš rāda jaunus gais­mekļus veco vietā, piedāvā ilūziju vizuļus pret realitā­tes pelēcību un galu galā apkrāpj visus, kas devušies vi­ņam līdzi.

Es tomēr nepiedzēros aiz tā vienkāršā iemesla, ka līdz tuvākajam krogam bija pusotras jūdzes. Bez tam arī aicinājums piedzerties manās ausīs neskanēja pārāk skaļi. Bijis tas skaļāks, gan jau es būtu nostaigājis desmitreiz lielāku attālumu, lai tikai tiktu krogā. No otras puses, atradies šis krogs turpat aiz stūra, es noteikti būtu pie­dzēries. Bet šādos apstākļos es savā vienīgajā atpūtas dienā omulīgi atlaidos paēnā un sāku niekodamies šķir­stīt svētdienas laikrakstus. Tomēr pat avīžu tukšajai mul­dēšanai es biju par gurdenu. Humora pielikums tikai ievilka vieglu vīpsnu man sejā, un tad es jau gulēju aiz­midzis.

Kaut ari nepadevos Džona Miežagrauda kārdinājumam, kamēr strādāju veļas mazgātavā, tomēr šo to viņš bija sasniedzis. Viņa saucienu es biju saklausījis, izjutis tvīk- smīgo kāri, ilgojies pēc remdinājuma. Tā bija mana sa­gatavošana vēlāko gadu spēcīgākajām alkām.

Galvenais, ka šī alksmīgā kāre veidojās tieši smadze­nēs. Organisms pēc alkohola neprasīja. Kā allaž, alkohols man fiziski bija pretīgs. Kad mans ķermenis bija par- gurdināts no ogļu šķūrēšanas, apziņā ne reizi neatplaik- snīja doma, ka derētu iedzert. Kad pārgurdinātas bija smadzenes pēc universitātes iestāju eksāmeniem, es tū­daļ gāju un piedzēros. Mazgātavā es atkal noguru fiziski, taču ne jau tik pārmērīgi kā pie ogļu grābšanas. Tomēr te bija arī atšķirība. Kad strādāju pie ogļu kaudzēm, mans prāts vēl nebija pamodināts. Laikā starp darbu katlu telpā līdz darbam veļas mazgātavā mans prāts bija at­klājis garīgo vērtību karalisti. Kamēr bēru ogles, prāts man vēl snauda. Kad pūlējos gar veļas baļļām, mans prāts, nu jau izskolots, alkdams darboties un sevi aplie­cināt, cieta elles mokas.

Vai nu es padevos dzeršanai, kā tas notika Benišijā, vai arī atturējos no tās, kā šeit veļas mazgātavā, vienalga, manās smadzenēs jau dīga un dzietoja alkoholisma sēk­las.