Džons Miežagrauds jeb Memuāri par alkoholu

XVII NODAĻA

No Bonīnu salām traucāmies uz ziemeļiem, lai uzmek­lētu roņu apmetnes, un tad medīdami virzījāmies pakaļ roņu pulkiem atkal uz ziemeļiem; kādus trīs mēnešus aukstā, drēgnā laikā, arvien slapjas miglas apņemti, brau­cām pa šo miglu, sauli neredzēdami pat nedēļu no vietas. Darbs bija primitīvs un smags, dzerts netika ne piles, un neradās pat ne doma par iedzeršanu. Pēc tam uzņēmām kursu uz dienvidiem — uz Jokohamu, vezdami kravas telpā lielu lēveni roņādu un cerēdami uz varenu izpeļņu.

Ļoti kāroju tikt krastā un apskatīt Japānu, taču pirmā diena visa pagāja kuģa darbos, un tikai vakarā mūs, mat­rožus, palaida malā. Un šeit — tāda nu reiz ir pastāvošā kārtība, tāda ir dzīve, un tā vīri kārto savus darīju­mus — Džons Miežagrauds pastiepa ķepu un sagrāba mani aiz rokas. Mums, apkalpei, paredzēto naudu kap­teinis bija izsniedzis roņu medniekiem, un mednieki noru­nātā vietā — kādā japāņu restorānā — gaidīja, kad nāk­sim šo naudu saņemt. Mēs uz turieni aizbraucām rikšās. Restorānu bija okupējusi mūsu kuģa apkalpe. Dzērieni pludoja. Visiem bija nauda, un visi traucās izmaksāt cits citam. Trīs mēnešus pavadījuši smagā darbā un pilnīgā atturībā, mēs bijām garīgi un miesīgi atkopušies, kūsājo­šas veselības un možuma pilni, kuģa disciplīnu un šau­rību apnikuši un, protama lieta, kārojām iemest glāzīti vai divas. Bet pēc tam mēs gribējām apskatīt pilsētu.

Atkārtojās vecvecais stāsts. Glāzīšu bija jāizdzer daudz, un, kad karstā burvestība sāka strāvot pa dzīslām, at­miekšķējot balsis un prātus, mēs jutām, ka nu nav īstais brīdis izdarīt aizvainojošu izlasi — iedzert ar šo kuģa- biedru, bet atteikties iedzert ar to. Visi bijām no viena kuģa, kopā gājuši caut briesmām un vētrām, kopīgi vil­kuši šotes un tauvas, nomainījuši cits citu pie stūresrata, sānu pie sāna turējušies gar klīverbomi, kad tas, kuģim šūpojoties, nira zem ūdens, bet, kad kuģis atkal atslējās un tas iznira virs ūdens, visi vērojuši, kura no mums trūkst. Tā mēs visi sadzērām ar visiem, ikviens izmaksāja citiem, balsis kļuva skaļākas, atcerējāmies miljoniem ga­dījumu, kad bijām izpalīdzējuši cits citam, pilnīgi aiz­mirsdami kautiņus un ķīviņus, un katram šķita, ka pā­rējie ir lādzīgākie puiši pasaulē.

Restorānā bijām ieradušies paagrā vakara stundā, un tai pirmajā vakarā šis lokāls tad arī bija vienīgais, ko dabūju redzēt no Japānas, — dzertuve, tāda pati kā dzim­tenē vai jebkur citur pasaulē.

Jokohamas ostā mūsu kuģis nogulēja kādas divas ne­dēļas, un pa šo laiku mēs no Japānas iepazinām vienīgi dzertuves, kurās pulcējas jūrnieki. Reizi pa reizei gadījās, ka monotono iesviķošanu kāds variēja ar īpaši trakulīgu orģiju. Vienā šādā gadījumā es pastrādāju tādu kā va­roņdarbu, tumšā pusnakts stundā aizpeldēdams līdz ku­ģim, kur tad mierīgi likos uz auss, kamēr ūdenspolicijas vīri ķemmēja ostu, meklēdami manu līķi, jo bija atraduši manas drēbes un aizstiepuši uz izmeklēšanu personas identifikācijai.

Varbūt tālab vien cilvēki arī dzer, es ieprātojos, lai spētu pastrādāt šitādus jokus. Mūsu sīkajā dzīves ikdienā šis mans veikums kjuva par ievērības cienīgu atgadījumu. Vairākas dienas manu vārdu daudzināja japāņu laivotāji jūrā un matroži pa krogiem. Tas bija izcils notikums. To cildināja un ar lepnumu laida no mutes mutē. Pat šobrīd, pēc divdesmit gadiem, to pieminot, izjūtu slepenu lepnuma tīksmi. Tas man bija spožs atgadījums dzīves pelēcībā — jādomā, gluži tāpat kā Viktoram tējnīcas izdemolēšana Bonīnu salās vai izbēgušajiem jungām manas mantības aptīrīšana.

Tomēr būtībā Džona Miežagrauda valdzinājums man bija un palika nesaprotams. Organiski biju īsts pretalko- holiķis, un pats alkohols man nepavisam nešķita pievilcīgs; ķīmiskās reakcijas, kād'as notika manā ķermenī alkohola ietekmē, mani neapmierināja, jo neizjutu nekādas vaja­dzības pēc šādas ķīmiskas pašapmierināšanās. Dzēru tā­pēc, ka dzēra vīri, ar kuriem turējos kopā, un tāpēc, ka mans raksturs nepieļāva būt mazāk vīrišķīgam nekā pā­rējie, kas cienīja šādu izklaidēšanos. Vēl arvien biju sal­dumu kārumnieks un šad tad, ja tuvumā nemanīja ne­viena no vīriem, atļāvos nopirkt konfektes, lai svētlaimē panašķotos ar tām.

Jautras jūrnieku dziesmas pavadībā pacēlām enkuru un izbraucām no Jokohamas ostas, lai dotos uz Sanfran­cisko. Braucām pa ziemeļu pasātu joslu un, spēcīgam rietumvējam no aizmugures pūšot mūsu burās, veiksmīgi šķērsojām Kluso okeānu trīsdesmit septiņās dienās. Lielā izmaksas diena vēl stāvēja priekšā, un šajās trīsdesmit septiņās dienās, dzīvodami piespiedu atturībā, kas veicināja mūsu gara možumu, mēs jūsmīgi prātojām, kā izlietosim saņemto naudu.

Pirmām kārtām tika izteikts apzvērējums, kāds kopš senseniem laikiem bijis dzirdams matrožu kubrikos, kad kuģi atgriežas mājās: «Ostas jūrnieku patversmju haizi- vīin mūsu naudiņu nedabūt!» Turpinājumā nožēlas uz­plūdā tika nopaļāta pārmērīgā tērēšanās Jokohamā. Un pēc tam katrs cītīgi iztēlojās savu loloto sapņu piepildī­šanos. Viktors, piemēram, bija nolēmis, tiklīdz piestās malā Sanfrancisko, nekavējoties doties cauri kā ostmalas rajonam, tā Bārbarijas krastmalai un ielikt avīzē sludi­nājumu. Ar šo sludinājumu viņš sameklēšot istabiņu ar pansiju kādā vienkāršā strādnieku ģimenē.

— Un tad, — Viktors turpināja, — nedēļu vai divas pamācīšos kādos deju kursos — tāpat vien, lai satiktos un iepazītos ar jaukām meičām un puišiem. Tad pēc kār­tas apstaigāšu dažādus deju klubus, tur dabūšu uzaicinā­jumus apciemot jaunos paziņas viņu mājās, tikšu ielūgts uz viesībām un tamlīdzīgi un ar naudiņu, ko būšu saņē­mis, tādā garā varēšu izdzīvot līdz nākamajam janvārim, kad atkal došos roņu medībās.

Nē, dzert viņš vairs nedzeršot. Šis zinot gan, kas tad notiek — it īpaši ar viņu pašu: vīns galvā, prāts ārā, un nauda pagalam, ka nav ko redzēt. Rūgtas pieredzes mā­cīts, šis zinot, ka pastāv divas iespējas: vai nu trīs die­nas dzīrot ar Bārbarijas krastmalas haizivīm un plēso­ņām, vai arī visu ziemu mitināties patīkamos apstākļos un apgrozīties saviesīgos vakaros; un šis jau nu gan šo­reiz pratīšot izvēlēties, par to nav nekādu šaubu.

Aksels Gundersons, kuru nevilināja dejošana un savie­sīga dzīve, izteicās:

— Man būs krietns ^ūksnis naudas. Tagad varēšu aiz­braukt uz mājām. Nu jau piecpadsmit gadus neesmu re­dzējis ne māmuļu, ne citus radus. Tiklīdz izmaksās, tūdaļ aizsūtīšu visu naudu uz dzimteni, lai tur jau tā būtu man priekšā. Tad es uzmunsturēšu uz laba kuģīša, kas brauc uz Eiropu, un, galā nonākot, man būs jau otrs naudas žūksnis priekšā. Kad salikšu tos kopā, sanāks tik daudz naudas, cik man vēl savu mūžu nav bijis. Mājās dzīvošu kā īsts princis. Jūs nemaz nevarat iedomāties, cik Norvē­ģijā viss ir lēts. Varēšu sapirkties visiem dāvanas un tē­rēties tā, ka viņiem šķitīšu tīrais miljonārs, un tā es dzī­vošu veselu gadu, kamēr atkal vajadzēs doties jūrā.

— Es taisos darīt gluži to pašu, — pievienojās Rudais Džons. — Nu jau trīs gadi, kopš neesmu saņēmis no mā­jām ne rindiņas, un desmit gadu pats neesmu tur bijis. Arī Zviedrijā, Aksel, viss ir tikpat lēts kā Norvēģijā, un manējie visi ir īsti lauku ļaudis un zemnieki. Es ar aizsūtīšu savu aldziņu uz mājām, un tad mēs abi ar to pašu kuģi laidīsim ap Horna ragu. Izraudzīsim tikai krietnu kuģīti!

Aksels Gundersons un Rudais Džons tik gleznaini at­tēloja katrs savas dzimtenes lauku dzīves priekus un svētku svinēšanas paražas, ka abi tīri vai samīlējās viens otra dzimtajā pusē un svinīgi nosolījās ceļot kopā un arī dzīvot kopā — sešus mēnešus viena tēvzemē Zviedrijā, se­šus mēnešus otra dzimtenē Norvēģijā. Mūsu brauciena beigu posmā tie abi bija tikpat kā nešķirami un aizgrābti apsprieda savus nākotnes nodomus.

Garo Džonu dzimtā puse nevilināja. Bet matrožu kub- riks arī viņam bija līdz kaklam apnicis. Protams, ost­malas jūrnieku patversmes haizivis viņš dzirdīt nevēlējās. Sis arī noīrēšot istabu mierīgā ģimenē, iešot jūrskolā un mācīšoties, lai kļūtu par kapteini. Tā tas turpinājās. Ik­viens apzvērēja, ka nu gan viņš reizi par visām reizēm kļūs prātīgs un lieki neizšķiedīs savu naudiņu. Nekādu jūrnieku patversmju vai matrožu mītņu, nekādas dzerša­nas — tāds bija visas pūpes lozungs.

Vīri kļuva īsti skopuļi. Šitāda taupīguma sērga vēl ne­bija pieredzēta. Viņi atsacījās iegādāties pat visniecīgāko sīkumu pie kuģa ekonoma. Vecajām skrandām vajadzēja kalpot līdz galam, puiši lika ielāpu uz ielāpa vistrakāka­jās dimensijās — šādus apģērbus tā arī mēdza dēvēt par «mājupceļa lāpekli». Pat sērkociņi tika taupīti — vīri arvien nogaidīja, kamēr smēķēt sakāros divi vai trīs, lai tad visas pīpes varētu aizdedzināt ar vienu sērkociņu.

Kad piestājām Sanfrancisko ostmalā, tiklīdz ostas ārsts pēc apskates bija atstājis kuģi, bortu tūdaļ aplenca jūr­nieku patversmju aģentu laivas. Veselā barā viņi sabruka uz klāja, skaļi bazūnēdami ikviens par savas patversmes priekšrocībām, un katram svārku kabatā pudele viskija uzcienāšanai. Bet mēs nicīgi un lielīgi atgaiņājām viņus. Mums nevajag ne viņu patversmju, ne viskija. Mēs esam prātīgi, taupīgi jūrnieki un zinām paši, kā savu naudiņu labāk izlietot.

Rēderejas komisionārs izmaksāja mūsu nopeļņu. Iznācām uz trotuāra, un visiem naudas pilnas kabatas. Ap mums kā dunduri riņķoja haizivis un plēsoņas. Bet mēs raudzī- jāmies cits citā. Septiņus mēnešus bijām pavadījuši kopā, nu mūsu takām jāšķiras. Bija jāizpilda pēdējais bied­risku atvadu ceremoniāls. (Nu, tā taču pieņemts, tāds ir paradums!)

— Nāciet, puiši! — šonera stūrmanis uzaicināja. Tepat pretī rēgojās neizbēgamā dzertuve. Riņķī apkārt bija vēl ducis citu krogu. Kad mēs, sekodami stūrmanim, iegājām viņa izraudzītajā krodziņā, aģentu bars palika drūzmē­jamies ārā uz ietves. Daži pat ielavījās iekšā, bet mēs par tiem nelikāmies ne zinis.

Tā mēs rindā stāvējām pie garās letes — kuģa stūrma­nis, bocmanis, seši mednieki, seši laivu stūrētāji un pieci airētāji. Airētāji bija atlikuši tikai pieci, jo vienam no mums pret Džerimo ragu piesēja pie kājām ogļu maisu un starp divām puteņa brāzmām sniega vētras laikā ielaida viņu jūrā. Kopā bijām deviņpadsmit, un nu mēs pēdējo reizi taisījāmies visi kopā iedzert. Aiz mums bija septiņi mēneši, pavadīti smagā vīru darbā gan negaisos, gan rāmā laikā, un nu mēs raudzījāmies cits citā pē­dējo reizi. To mēs labi zinājām, jo jūrnieku ceļi ved uz visām pusēm. Un visi deviņpadsmit iemetām stūrmaņa cie­nastu. Tad bocmanis palūkojās uz mums ar izteiksmīgu skatienu un izsauca savu kārtu. Mums bocmanis bija tik­pat labs biedrs kā stūrmanis, tie abi mums patika. Vai tad var sadzert ar vienu, bet ar otru ne?

Un Pīts Holts, manējās laivas roņmednieks (nākamajā gadā viņš bez vēsts pazuda līdz ar «Mēriju Tomasu» un visu tās apkalpi), arī izsauca savu kārtu. Laiks gāja, dzēriena glāzes tika liktas uz letes citpakaļcitai, mūsu bal­sis kļuva skaļākas, galvas sāka migloties. Mednieki bija seši, un katrs uzstāja, ka svētā biedriskuma vārdā ikvie­nam no apkalpes reizi ar viņu jāsadzer. Laivu stūrmaņi arī bija seši, airētāji pieci, un visi turējās pie tās pašas loģikas. Naudas mums pilnas kabatas — vai tad mūsu nauda sliktāka nekā citiem, vai mūsu sirdis nav tikpat plašas un viesmīlīgas?

Deviņpadsmit reizes uz letes nāca dzērienu kārta. Ko gan Džons Miežagrauds varēja gribēt vairāk, lai dabūtu vīrus savos nagos? Nu jau visi bija gatavi aizmirst dien­dienā lolotos sapņus. Izbiruši no krodziņa, vīri tūdaļ no­kļuva tieši haizivju un plēsoņu ķetnās. Tad jau vairs ilgi nevilkās. Dienas divas, augstākais, nedēļu, un tad viņu naudiņa bija cauri — un jūrnieku mītņu saimnieki viņus ieveda sarakstos, lai norīkotu darbā uz tālbraucēju ku­ģiem. Viktors bija stalti noaudzis vīrs, un gadījuma pazīšanās laimīgi ļāva viņam iekārtoties darbā glābšanas patruļā ostmalā. Deju kursus viņš ne redzēt nedabūja, un sludinājums par istabiņu strādnieku ģimenē avīzē nekad netika ievietots. Garais Džons ari nenokļuva jūrskolā. Ne­dēļas nogalē viņš jau bija pagaidu krāvējs uz upes tvai- konīša. Ne Rudais Džons, ne Aksels nenosūtīja savu algu mājup — uz dzimto zemi. Kā viņi abi, tā arī pārējie ar jūrnieku mītņu saimnieku gādību tika izklīdināti pa da­žādu kuģu klājiem, lai brauktu uz visām četrām debes­pusēm un tādējādi atstrādātu it kā aizlienēto naudu, kādu tie nebija ne saņēmuši, ne tērējuši.

Mani paglāba apstāklis, ka man bija mājas un tuvi­nieki, pie kuriem apmesties. Pārbraucis pāri estuāram uz Oklendu, starp citu, varēju iepazīties ar jaunumiem uz nāves ceļa. Nelsons bija pagalam — nošauts, dzērumā pretojoties polismeņiem. Viņa biedrs šajā avantūrā tupēja cietumā. Viskija Bobs bija pazudis. Vecais Kols, Vecais Smaudžs un Bobs Smits arī bija pagaisuši. Otrais Smits — tas no «Enijas», ar pistolēm aiz jostas — bija noslīcis. Franču Frenks, tā stāstīja, slapstoties pa upes augšgalu un baidoties rādīties lejtecē, jo esot te kaut ko pastrādājis. Vēl citi paziņas valkāja strīpotās jakas San- kventīnā vai Folsomā. Lielais Eleks, Grieķu karalis, kuru labi pazinu senajās Benišijas dienās un ar kuru kopā tiku plostojis augām naktīm, esot nomiedzis divus cilvēkus un aizlaidies uz ārzemēm. Ficsimonss, ar kuru kopā kādreiz braukalēju zvejas pārraudzības patruļā, no mugurpuses sadurts plaušā, dabūjis tuberkulozi un nomiris lēnā, mok­pilnā nāvē. Un tā tas stiepās un stiepās — šis daudz staigātais un visiem labi zināmais ceļš, un, cik es pazinu pa to aizgājušos cilvēkus, par visiem tiem atbildība jānes Džonam Miežagraudam, — izņēmums bija vienīgi Smits no «Enijas».