Džons Miežagrauds jeb Memuāri par alkoholu

XXI NODAĻA

Bet lieciet vērā! Tiklīdz izgāju uz dēku takas, atkal sastapu Džonu Miežagraudu. Pasaule, pa kuru klaidoju, ir pilna svešinieku, un tikai kopīga iedzeršana ļauj cilvē­kiem iepazīties citam ar citu un paver ceļu uz piedzīvo­jumiem. Vienalga, vai i tas notiek kādā krodziņā kopā ar ieskurbušiem pilsētiņas iemītniekiem vai ar laipnīgu dzelz­ceļnieku, kas pats jau krietni ieķēris, bet vēl apgādājies ar blašķīti katrā kabatā, vai arī ar pulciņu «drogistu», kas salasījušies savā iemīļotajā kabakā. Jā, un arī «sausajos» štatos, kur alkohola lietošana aizliegta, dzerts tiek tik un tā — piemēram, tādos kā Aijova 1894. gadā, kad es savā nodabā soļoju pa Demoinas galveno ielu un mani ik pa laiciņam viens vai otrs pilnīgi svešs cilvēks paai­cināja iegriezties kādā slepenā krodziņā; atceros, iedzer­šanas notika gan frizētavā, gan atslēdznieka darbnīcā, gan mēbeļu veikalā.

Kur tik sper kāju, visur Džons Miežagrauds. Pat na­baga klaidonim tajās mierpilnajās dienās nereti laimējās iemest pa lāsei. Atceros, pat Bufalo cietumā dažs labs no mums prata iedzīvoties pamatīgā skurbulī, un vēlāk, kad pēc izlaišanas klīdām pa Bufalo ielām, finansējām šādu skurbuli ar penijiem, ko izdiedelējām no garāmgājējiem.

Nejutu vajadzību pēc alkohola, bet, būdams kopā ar cil­vēkiem, kas iedzer, dzēru viņiem līdzi. Ceļodams vai klai­ņodams allaž tiecos sameklēt sev biedros enerģiskākos un pārgalvīgākos no sastaptajiem puišiem, bet tieši šie ener­ģiskākie un pārgalvīgākie visvairāk mīlēja iemest. Tie mē­dza būt labi biedri, ļoti uzņēmīgi, reizumis visai lieli īpatņi. Varbūt šādiem cilvēkiem piemīt pārāk daudz tem­peramenta, kas spiež viņus novērsties no vispārpieņemtā, ikdienišķā un meklēt izklaidēšanos melīgajos, fantastis­kajos Džona Miežagrauda apgalvojumos. Lai būtu kā bū­dams, cilvēki, kuri man patika, ar kuriem es vēlējos būt kopā, nemaldīgi bija atrodami tikai Džona Miežagrauda sabiedrībā.

Klaidu gaitās ceļodams cauri visām Savienotajām Val­stīm, es apguvu pavisam jaunus uzskatus par dzīves pa­rādībām. Būdams klaidonis, atrados ārpus sabiedrības, varētu teikt, pašos tās pagrabos. Varēju no ārienes novē­rot, kā darbojas sabiedrības mašinērija. Redzēju grieža­mies sociālās iekārtas spararatus un uzzināju, ka melnais darbs nepavisam netiek turēts tādā cieņā, kā man centās iegalvot skolotāji, sprediķotāji un politikāņi. Cilvēki bez noteiktas profesijas īstenībā ir bezpalīdzīgs darbalopu bars. Ja kāds iemācās amatu, viņš ir spiests iestāties arodbiedrībā, lai varētu dabūt darbu savā profesijā. Un viņa arodbiedrība ir spiesta ar vārdiem un darbiem cīnī­ties pret darba devēju apvienībām, cenšoties paaugstināt algas vai samazināt darba stundu skaitu. Uzņēmēju ap­vienības savukārt pūlas to nepieļaut, cīnoties pretī ar zo­biem un nagiem. Nekādu cieņu pret darbu un tā darītāju es nekur nevarēju saskatīt. Un, ja kāds darba cilvēks kļūst vecs vai cieš nelaimes gadījumā, viņš tiek izmests atkritumu kaudzē gluži kā jebkura nolietota mašīna. Tiku redzējis daudzus tādus izspiestus strādniekus, kuru mūžs beidzās bez jebkādas cieņas un goda.

Tā nu mans jaunais dzīves uzskats veidojās šāds: fizis­kais darbs nav nekas cienījams un galīgi neatmaksājas. Man nevajag nekāda amata — tāds bija mans lēmums — un nekādu direktora meitu. Bet noziegumos arī neielai­dīšos — tas bija otrs lēmums. Likumpārkāpēju gaida tāds pats nelaimīgs liktenis kā strādnieku. Vērtība ir tikai smadzeņu spējām, nevis fiziskajam spēkam, un es apņēmos nekad vairs nepiedāvāt savus muskuļus darba­spēka tirgū. Pārdošu tikai savas smadzenes — un citu neko.

Kaiifornijā atgriezos ar ciešu nodomu — attīstīt sma­dzenes. Tas nozīmēja — iegūt izglītību. Pamatskolu biju pabeidzis jau sen, tāpēc tagad iestājos augstākā — Ok­lendas vidusskolā. Lai nopelnītu iztikas naudu, strādāju par sētnieku. Bez tam man palīdzēja arī māsa; un man nebija iebildumu nopļaut kādam mauriņu vai nonest pa­galmā un izdauzīt paklājus, ja tikai atradās dienā kāda brīvāka stunda. Strādāju, lai tiktu vaļā no darba, — labi atskārtu šo nežēlīgo paradoksu, bet, apstākļu spiests, pa- kļāvos tam.

Zēnu un meiteņu iemīlēšanās spēlītes palika pagājībā, līdz ar tām arī Heidija, Lūiss Satūks un senākās vakar- stundu pastaigas. Man trūka tam laika. Iestājos Henrija Kleja Diskusiju biedrībā. Tiku ielūgts arī paviesoties dažu tās locekļu mājās, tur es iepazinos ar jaukām meitenēm, kuru svārku mala jau sniedzās līdz pat grīdai. Apmek­lēju dažus nelielus pašdarbnieku pulciņus, kur aizrautīgi diskutējām par dzeju, mākslu un gramatikas finesēm. Iestājos sociālistu partijas Oklendas organizācijā, kur mēs studējām un apspriedām politisko ekonomiju, filozo­fijas un politikas jautājumus. Pastrādāju arī brīvbiblio- tēkā, reizē izlasīdams milzum daudz grāmatu par visādām blakusproblēmām, bet tādējādi es ieguvu tiesības uz biedra karti vai veselā pusducī dažādu citu organizāciju.

Vairāk nekā pusotra gada es degvīnu neņēmu ne mutē, pat domās tam nepieskāros. Man nebija laika un, pro­tams, trūka arī vēlēšanās. Blakus sētnieka darbam, stu­dijām un nevainīgām izklaidēm, kā, piemēram, šahs, man nebija iespējams ne mirklīti ziedot kam citam. Pamazām rnan atklājās jauna pasaule, un es tik kaismīgi centos iz­mantot visu, ko tā var sniegt, ka vecā Džona Mieža­grauda pasaule mani vairs nespēja ietekmēt.

Jā, kā nu ne, es iegāju arī krogā. Devos apciemot Džoniju Heinholdu «Pēdējā šansē», bez tam gribēju no viņa aizņemties naudu. Un te nu atklājās vēl cits pavērsiens satiksmē ar Džonū Miežagraudu. Sen zināma patiesība, ka krodzinieki mēdz būt lāga cilvēki. Salīdzinājumā ar tā saucamajiem biznesmeņiem viņi ir daudz augstsirdīgāki. Kad man reiz šausmīgi ievajadzējās desmit dolāru un nebija kur tos raut, es itin vienkārši devos pie Džonija

Heinholda. Jau vairākus gadus nebiju pārkāpis viņa dzer­tuves slieksni, ne arī izdevis kādu centu pie viņa letes. Un arī toreiz, kad iegāju aizņemties desmit dolārus, nepasū­tīju neko dzeramu. Bet Džonijs Heinholds man iedeva desmit dolārus bez kādas ķīlas, neprasīdams pat pro« centus.

Tajā ne visai garajā laikposmā, kad visiem spēkiem cen­tos iegūt izglītību, es ne vienreiz vien dabūju iegriezties pie Džonija Heinholda, lai aizņemtos naudu. Gatavodamies iestāties universitātē, aizlienēju no viņa pat četrdesmit dolārus — bez ķīlas, bez procentiem, bez kādas iedzerša­nas. Un tomēr — te, lūk, ir tas āķis, to var saukt par tradīciju vai par nerakstītu likumu — savās labklājības dienās, jau pēc ilgākiem gadiem, es bieži metu krietnu līkumu, braukdams cauri vairākiem kvartāliem, lai iedzertu tieši pie Džonija Heinholda letes, tādējādi atlīdzinot da­žādo aizņēmumu novilcinātos procentus. Ne jau tāpēc, ka Džonijs Heinholds man to būtu lūdzis vai ka viņš ce­rētu uz to. Kā jau teicu, darīju to, pak|audamies nerak­stītajam likumam, ko biju iegaumējis tāpat kā citas tra­dīcijas, kādas ieviesis Džons Miežagrauds. Bezcerīgi grū­tos apstākļos, kad cilvēkam nav citas vietas, kur meklēt palīdzību, kad viņam nepieder nekas tik vērtīgs, ko cietsir­dīgais augļotājs būtu ar mieru pieņemt ķīlām, cilvēks var doties pie kāda pazīstama krodzinieka. Pateicības jūtas taču ir cilvēka neatņemama īpašība. Kad cilvēks, kuram izlīdzēts, atkal tiek pie naudas, pats par sevi saprotams, ka daļa no tās jāizdod pie draudzīgā krodzinieka letes.

Atceros, kā man klājās rakstnieka karjeras sākumos, kad nelielās honorāru summiņas no žurnāliem pienāca ar traģisku neregularitāti, bet tai pašā laikā man bija jā­lauza galva, kā uzturēt arvien pieaugošo ģimeni — sievu, bērnus, māti, māsasdēlu, kā arī nēģeru auklīti mammiņu Dženniju līdz ar viņas vecīgo vīru, kuriem bija pienāku­šas grūtas dienas. Man bija divas vietas, kur varēju aiz­ņemties naudu: frizētava un krogs. Frizieris pieprasīja piecus procentus mēnesī, atvelkot tos jau iepriekš. Tas nozīmē: ja es aizņēmos simt dolārus, viņš man izsniedza tikai deviņdesmit piecus. Atlikušos piecus viņš paturēja kā procentu avansu par pirmo mēnesi. Nākamajā mēnesī es viņam atkal maksāju piecus dolārus, un tā turpinājās ik mēnesi, līdz izplēsu prāvāku honorāru no izdevējiem un varēju nokārtot parādu,

Otra vieta, kurp varēju doties grūtā brīdī, bija krogs. Šo krodzinieku pēc skata pazinu kādus pāris gadus. Ne­kad netiku dzēris viņa krogā un arī aizņemšanās reizē nepasūtīju nevienu glāzīti. Taču viņš nekad man neatteica, lai kādu summu es prasīju. Nelaimīgā kārtā viņš pārcē­lās uz citu pilsētu, kamēr es vēl nebiju ticis pie turības. Līdz šai dienai man žēl, ka viņš aizceļojis. Tāds nu reiz ir likums, ko esmu iegaumējis. Saskaņā ar to man būtu vajadzējis — un to es darītu vēl šobrīd, ja vien zinājis, kur šis krodzinieks atrodas, — šad un tad iegriezties viņa krogā un izdot dažus dolārus pie viņa letes, ar pateicību pieminot agrākos laikus.

Uzrakstītais nav domāts kā slavas dziesma krodzinie­kiem. Drīzāk tas ir Džona Miežagrauda visvarenības ap- dziesmojums, lai ilustrētu vēl vienu no tiem miljoniem paņēmienu, ar kādiem Džons Miežagrauds velk cilvēku savos apkampienos, līdz pēdīgi cilvēks spiests atzīt, ka bez Džona Miežagrauda vairs nejaudā spert ne soli.

Tomēr atgriezīsimies pie mana stāstījuma. Pametis dē­kaiņa taku, es dzīvoju, pāri galvai ieracies studijās, ik mirkli aizņemts un nodarbināts, un nelikos ne zinis par Džona Miežagrauda eksistenci. Nedzēra arī neviens no cilvēkiem, starp kuriem mēdzu uzturēties. Ja kāds būtu dzēris un man piedāvājis, es, protams, neatteiktos. Bet tā tas nenotika, un, kad man gadījās brīvs brīdis, es to izman­toju šaha spēlei, pastaigām ar jaukām meitenēm, šoreiz jau studentēm, vai izbraucieniem ar velosipēdu, ja vien man laimējās un-tas tobrīd neatradās augļotāja pārval­dīšanā.

Visu laiku cenšos lasītājam norādīt uz vienu: manī ne­bija ne mazākās sliecības uz alkoholu, par spīti ilgajai un grūtajai vergošanai Džona Miežagrauda jūgā. Biju at­griezies no dzīves viņas malas un sajūsmināts baudīju studējošo jauniešu dzīves veida arkādisko vienkāršību. Biju atradis ceļu uz gara dzīves karaļvalsti un apskurbi- nājos tīri intelektuāli. (Ak vai! Vēlāk dabūju izjust, ka arī intelektuālam reibumam seko briesmīgas paģiras.)