Džons Miežagrauds jeb Memuāri par alkoholu

XXXIX NODAĻA

Protams, neviens stāstījums ar personisku nokrāsu ne­būs pilnīgs, ja sižeta risinājums par attiecīgo personu netiks novadīts' līdz p'ēdējam momentam. Taču šis mans sacerējums nav atgriezta krogabrāļa grēksūdze. Nekad neesmu bijis krogabrālis, tātad arī no grēkiem neesmu atgriezies.

Pirms kāda laika gadījās, ka es ar burinieku devos simt četrdesmit astoņas dienas ilgā braucienā ap Horna ragu. Manā personiskajā bagāžā nebija nekādu dzērienu, un, kaut gan ikvienā no šīm simt četrdesmit astoņām dienām es būtu brīvi varējis dabūt ko dzeramu no kapteiņa, ne reizi netiku lūdzis kaut vai glāzīti. Neprasīju tālab, ka ne­maz nekāroju dzert. Uz borta neviens cits arī nedzēra. Ne­valdīja dzeršanu veicinoša atmosfēra, bet manas miesas audos nepastāvēja prasība pēc alkohola. Manam organis­mam alkohols nebija vajadzīgs.

Tad man izvirzījās problēma, ļoti skaidra un vienkārša

problēma. Ja tas ir tik viegli, kālab neturpināt tāpat, kad būšu atkal krastā? Es rūpīgi apsvēru šo problēmu. Piecus mēnešus es to apcerēju, atrazdamies apstākļos, kur nav saskares ar alkoholu. Un, agrākās pieredzes mācīts, no­nācu pie zināmiem secinājumiem.

Pirmām kārtām, esmu pilnā pārliecībā, ka no desmit- tūkstoš vai pat simttūkstoš cilvēkiem labi ja atradīsies viens, kas savā būtībā organiski būtu alkoholiķis. Dzer­šana, kādu es to pazīstu, parastajā praksē ir tikai gara ieradums. Tas nav tāpat kā ar tabaku, kokaīnu, morfiju un visiem citiem no garum garā narkotiku saraksta. Kāre pēc alkohola galvenokārt sakņojas tieši prāta darbībā. Tas ir ar prātu apsvērta treniņa un ieaudzināšanas rezultāts un galvenokārt tiek kultivēts sabiedriskā augsnē. No mil­joniem dzērāju neviens pats nav sācis dzeršanu vienatnē. Visi dzērāji sākuši dzert sabiedrībā, un dzeršanu arvien pavada tūkstoš sabiedrisku saikņu, tādas, kā es pēc paša piedzīvojumiem esmu attēlojis šā stāstījuma sākuma daļā. Tieši šīs sabiedriskās saiknes ir pamats, kurā pirmām kārtām sakņojas dzeršanas paradums. Alkoholam pašam te ir ļoti neievērojama nozīme, ja salīdzina ar nozīmi, kāda piemīt sabiedriskajai atmosfērai, kurā šie dzērieni tiek lietoti. Mūsu dienās reti kad piedzimst cilvēks, kas izjustu neatvairāmu ķermenisku tieksmi pēc alkohola, ja vien nav ilgstoši trenējies iedzeršanas sabiedriskajās sais­tībās. Pieļauju, ka tādi reti indivīdi varbūt arī piedzimst, taču man nav gadījies ar tādu tikties.

Sinī garajā piecu mēnešu ceļojumā es atklāju, ka starp visām mana ķermeņa organiskajām prasībām nav jūtama ne niecīgākā pazīme no prasības pēc alkohola. To gan es atklāju, ka šāda prasība man ir vienīgi garīgās un sabied­riskās dzīves jomā. Tiklīdz iedomājos par alkoholu, tūdaļ jaucās klāt domas par biedriem. Kad domāju par draugiem, tūdaļ uzradās domas par iedzeršanu. Vīru draudzēšanās un alkohols ir tikpat kā Siamas dvīņi. Tie allaž ir sa­auguši kopā.

Vienalga, vai sēžu uz jahtas klāja atpūtas krēslā la­sīdams vai risinu sarunas ar citiem, tiklīdz tiek pieminēts kāds man pazīstams pasaules stūrītis, tūdaļ domu sakarība manī izraisa asociācijas par iedzeršanu un biedrošanos ar lāga puišiem. Atmiņā uzpeld lieliski pavadīti vakari, die­nas un pat acumirkļi, satraucoši pārdzīvojumi, dvēseles at­raisītības brīži. No grāmatas lappusēm man pretī rēgojas vārds «Venēcija», un tūdaļ es atceros kafejnīcu galdiņus uz trotuāriem. «Kauja pie Santjāgo,» kāds ieminas, un es atbildu: «Jā, esmu bijis tai apkaimē.» Taču es neredzu vis to apkaimi, ne arī Ķēžu pakalnu vai Miera koku. Es redzu kafejnīcu «Venera» Santjāgo laukumā, kur tveicīgā va­karā es dzēru un tērzēju ar kādu nāvei lemtu diloņslim- nieku.

Lasu par Londonas Istendu — vai arī kāds ieminas par to, un tūdaļ papriekšu visam pārējam zem plakstiem man pavīd spoži apgaismota traktiera aina, bet ausīs ieskanas saucieni: «Divus rūgtos!» un «Trīs viskijus!». Latīņu kvar­tāls — un tūdaļ esmu studentu kabarejā, man apkārt sta­rojošas sejas, jaunieši ar asu prātu, visi sūc vēsu, nostā­dinātu absintu, bet balsis mums salējas Latīņu kvartālam raksturīgā skaņu viļņojumā, kad apspriežam un izšķiram jautājumus par dievu un mākslu, par demokrātiju, kā arī visādas citādas vienkāršas dzīves problēmas.

Pie Platas upes, nokļuvuši aukstā vēja pampero joslā, mēs, baidīdamies avārijas, apsveram, vai neiebraukt Bue- nosairesā — «Amerikas Parīzē», un tūdaļ skatu gaišas kafejnīcu zāles, kur sapulcējušies vīri, kur valda priecīgs noskaņojums, skan glāzes, jautras dziesmas un līksmu balsu dūkoņa. Kad esam iebraukuši Klusā okeāna ziemeļ­rietumu pasātu zonā, mēģinām pierunāt mūsu smagi sa­slimušo kapteini katrā ziņā iebraukt Honolulu ostā, un, vēl runādams pārliecināšanas vārdus, redzu pats sevi dzeram kokteiļus uz vēsajām lanai vai šampanieti tur ārā, Vaikiki pludmalē, kur, šalkdama brāzmo bangotne. Kāds ieminas par īpašo recepti, pēc kādas Sanfrancisko resto­rānos gatavojot mežapīles, un es tūdaļ pārceļos gaismas un šķīvju šķindas pilnā telpā ar daudziem galdiem un pāri garkātainu reinvīna glāžu zeltītajām maliņām raugos senu draugu sejās.

Un tā es apsvēru savu problēmu. Nemaz nekāroju vēl­reiz apmeklēt šīs jaukās vietas pasaulē citādi kā iepriekšējo reizi. Ar glāzi rokā! Šim vārdam ir burvju spēks. Tas no­zīmē vairāk nekā visi pārējie vārdi vārdnīcā. Tas ir prāta ieradums, kurā esmu vingrinājies visu savu mūžu. Nu jau tas pārgājis pilnīgi manā būtībā. Man patīk asprātību dzirk- stīgā spēle, vareno smieklu brāzmas, skaļās vīru balsis, kad — ar glāzi rokā — tie izslēdz pelēko pasauli ārpusē un, asinīm straujāk pulsējot, skurbina savas smadzenes ar jokiem un aušībām.

Nē, esmu izlēmis: reizumis tik un tā iedzeršu savu malciņu. Kaut arī man plaukti pilni ar grāmatām, ar prātnieku domātām dornām, kas izraudzītas saskaņā ar manu temperamentu, es ar vēsu prātu un skaidru apziņu nolēmu neatteikties no tā, pēc kā kārot esmu radināts. Es dzeršu — jā gan, tikai daudz apdomīgāk, daudz piesardzī- gāk nekā agrāk. Nekad vairs nenodzeršos līdz baltajām pelītēm. Nekad vairs neizaicināšu Balto loģiku. Esmu izmācījies, kā jārīkojas, lai neizaicinātu to.

Baltā loģika nu rāmi guļ apglabāta līdzās Ilgajai slimī­bai. Ne viena, ne otra man vairs neuzbruks. Kur tie gadi, kopš atbīdīju Ilgo slimību sānis; lai nu tā saldi dus! Un tāpat saldi lai dus arī Baltā loģika! Un tomēr noslēguma varu tikai apliecināt, ka vēlētos, kaut mani senči būtu Džonu Miežagraudu padzinuši trimdā, pirms es vēl biju piedzimis. Man no sirds žēl, ka Džonam Miežagraudam at­ļauts zelt un plaukt tajā sabiedriskajā iekārtā, kurā esmu dzimis, jo citādi jau es nebūtu varējis ar viņu iepazīties, un ilgi es ar viņu tiku pazinies.

4 — Džeks Londons X sēj,

6 — Džeks Londons X sēj.

[1] flečers horass (1849—1919) — amerikāņu rakstnieks; ierosināja zinātnisku ēšanas metodi, kuras pamatprincips — barības pamatīga sa košļāšana

[2] gārfilds džeimss Ābrams (1831—1881) — asv politisks darbi­nieks, piedalījies 1861.—1865. gada pilsoņu karā zieineju štatu pusē.

[3] vida — xix gs. angļu romānu rakstnieces luizas de la ramē pseidonīms.

[4] «alhambra» — amerikāņu romantiskā rakstnieka vašingtona irvinga (1783—18591 pasaku un noveļu krājums.

[5] «perigrina pikla piedzīvojumi» — angļu rakstnieka t. smoleta (1721—1771romāns.

[6] rail-spliiler — prezidenta a. Linkolna iesauka,

[7] rinda no angļu dzejnieka R. Kiplinga (1865—1936) dzejoļa. Par Džūdiju mēdz apzimet zemas kārtas sievieti «no tautas vidus» (pēc angļu leļļu spēļu personāža).

[8] [9] konts ogists (1798—1857) — filozofs; nodibināja tā saucamo po­zitīvismu — ideālistisku filozofiju, kas bija izplatīta XIX gadsimta beigās.

[10] viljcms džeimss (1842—1910) — amerikaņu psihologs.

[11] ričards hovijs (1864—1900) — amerikāņu dzejnieks un literatūr­kritiķis.

[12] ričarda ilovija vārsmas atdzejojusi Māra Misiņa. 176