Džons Miežagrauds jeb Memuāri par alkoholu

XII NODAĻA

Nekad neesmu nožēlojis vistrakāko ēverģēlību pilnos mēnešus, ko pavadīju pie Nelsona. Viņš tad nu prata va­dīt burinieku, kaut gan ikviens, kam gadījās braukt kopā ar viņu, bailēs klabināja zobus. Viņa izprieca bija stūrēt kuģi par mata platumu vai acumirkša tiesu no bojāejas. Viņa lepnums bija — darīt tieši to, par ko neviens neuz­drīkstētos pat iedomāties. Buras ievilkt viņš kategoriski atteicās, un visu laiku, ko nobraucu uz «Ziemeļbrieža», vienalga, spēcīgs pūtiens vai viegla brīze, buras ne reizi netika icrēvētas. Šonera klājs nekad nenožuva. Mēs brau­cām kā negudri un tikai pilnās burās. Drīz vien pametām Oklendas ostmalu un -devāmies tālākos ceļojumos meklēt piedzīvojumus.

Un iespēju piedzīvot šo brīnišķo laiku man atkal deva Džons Miežagrauds. Tieši tāpēc arī apsūdzu Džonu Mieža- graudu. Es alku pēc satraucošu dēku pilnas dzīves, bet to iegūt citas iespējas nebija kā vien ar Džona Miežagrauda starpniecību. Tā nu reiz bija paraduši cilvēki, kas dzī­voja manis kāroto dzīvi. Ja es arī vēlējos tā dzīvot, man vajadzēja pieņemt viņu paražas. Tikai dzeršana man pa­līdzēja iegūt Nelsona draudzību un kļūt viņa pāriniekam. Ja toreiz būtu izdzēris vienīgi tos alus kausus, ko viņš man izmaksāja, vai vispār būtu atteicies dzert, viņš ne­kad neizraudzītos mani par partneri. Viņš vēlējās pāri­nieku, kas atbilst viņa gaumei gan sabiedriskajā dzīvē, gan darbā.

Es pilnībā nodevos šim dzīves veidam, iemantojis ap­lamo pārliecību, ka Džona Miežagrauda ietekmes noslē­pums ir vienīgi traka žūpošana, izejot cauri visām rei­buma pakāpēm, kādas spēj panest tikai dzelžains orga­nisms, līdz pēdējai pakāpei — galīgam dullumam un lopiskai jēgas zaudēšanai. Dzeramais man negaršoja, es dzēru vienīgi nolūkā piedzerties, bezcerīgi, bezjēdzīgi pie­dzerties. Un es, kādreiz tik taupīgs un skops, jo tiku kau­lējies kā Šeiloks un novedis krāmu uzpircējus līdz asarām, es, kurš reiz šausmās sastinga, kad Franču Frenks vienā rāvienā izgrūda astoņdesmit centus par viskiju astoņiem cilvēkiem, — es tagad biju kļuvis izšķērdīgs un šķiedos ar naudu vēl nevērīgāk nekā viņi.

Atceros, kā mēs ar Nelsonu kādu vakaru devāmies krastā. Kabatā man atradās simt astoņdesmit dolāru. Biju nolēmis vispirms nopirkt sev apģērbu un pēc tam mazliet uztaisīt dūšu. Drēbes man bija nepieciešamas. Cik ap­ģērba gabalu man piederēja, tik visi bija mugurā — un proti: pāris jūrnieka zābaku, pa kuru caurumiem ūdens laimīgā kārtā tecēja ārā tikpat ātri, kā iešļācies, kombine­zons par pusdolāru, katūna krekls par četrdesmit centiem un zīdvesters. Cepures man nebija, tā ka atlika tikai dien­dienā valkāt zīdvesteru, un lieciet vērā, ka neesmu šai sarakstā iekļāvis ne apakšveļu, ne zeķes. Gluži vienkārši man to nebija.

Ceļā uz apģērbu veikaliem mums vajadzēja iet garām kādiem desmit krogiem. Tālab vispirms iegājām iedzert. Tā arī nenokļuvu līdz apģērbu veikaliem. No rīta apdullis un pārdzēries, bet apmierināts atgriezos uz kuģa, un mēs pacēlām buras. Mugurā man bija tās pašas drēbes, ar kurām izgāju malā, un kabatā ne centa no tiem simt as­toņdesmit dolāriem. Tiem, kas nekad nav izmēģinājuši, var likties neiespējami, ka puisis divpadsmit stundās var no­triekt dzērienos visus simt astoņdesmit dolārus. Es zinu, ka ir iespējams.

Žēluma nejutu ne druskas. Gluži otrādi, es lepojos. Biju parādījis visiem, ka protu tērēt naudu ne sliktāk kā viņi. Spēkavīru vidū biju apliecinājis arī sevi par spēkavīru. Vēl kārtējo reizi biju apstiprinājis savas tiesības uz iesauku «Princis». Bez tam manu nostāju daļēji var iz­skaidrot kā reakciju pret bērna dienās ciesto nabadzību un pārmērīgajiem pūliņiem. Iespējams, ka sākotnējā doma bija šāda: labāk būt princim krogabrāļu un dauzoņu vidū nekā divpadsmit stundas dienā mocīties pie mašīnas par desmit centiem stundā. Vienmuļo pūliņu dienas pie mašī­nas nedeva nekādu iespēju satraucošiem piedzīvojumiem. Bet, ja aizlaist simt astoņdesmit dolārus vienā naktī nav satraucošs piedzīvojums, — jā, kas tad ir satraucošs piedzī­voju ms?

Nu, nepārstāstīšu visos sīkumos, kā norisa mana sadar­bošanās ar Džonu Miežagraudu šajā periodā, pieminēšu tikai gadījumus, kas spilgtāk apgaismo Džona Mieža­grauda paņēmienus. Trīs apstākļi ļāva man izturēt trako dzeršanu: pirmkārt, neparasti spēcīgais organisms; otr­kārt, veselīgais dzīves veids svaigā gaisā uz ūdeņiem un, treškārt, fakts, ka nedzēru regulāri. Būdami uz ūdeņiem, mēs nekad neņēmām līdzi dzērienus.

Manām acīm pavērās pasaule. Es jau pazinu daudz ko no tās — zināju simtiem jūdžu ūdensceļu, daudzas pilsē­tas, pilsētiņas un zvejniekciemus piekrastēs. Radās alkas pabraukāt vēl tālāk. Viss taču vēl nav atklāts. Vēl jābūt daudz kam citam. Tomēr pat šis nelielais pasaules iecir- knītis Nelsonam šķita pārāk tāls. Viņš ilgojās pēc savas iemīļotās Oklendas ostmalas, un, kad viņš izlēma tur at­kal atgriezties, mēs izšķīrāmies mierā un saskaņā.

Nu es izraudzījos par savu galveno mītni senatnīgo Benišijas pilsētiņu pie Kārkineza šauruma. Šeit vecu, krastmalas niedrājos pietauvotu zvejnieku barkasu pudurā mitinājās lādzīgu žūpu un klaidoņu pūlītis, un tiem pie­vienojos arī es. Tagad pavadīju krastā ilgākus laikposmus, šad tad paniekojos ar lašu zveju, darbodamies par zvejas pārrauga izpalīgu, paklaiņoju reidos šurp un turp pa līci un upītēm, bet galvenokārt noņēmos ar dzeršanu, mācī­damies daudz jauna šajā jomā. Es nepalaidos nevienam, plencēšanā turēju līdzi jebkuram, bieži vien ieraudams vairāk, nekā pienāktos, lai tikai pierādītu savas vīrestības stiprumu. Kad reiz no rīta mani galīgi bez samaņas bija izpiņķerējuši no krastā žāvēšanai izkārtajiem tīkliem, kur iepriekšējo nakti dzēruma dullumā biju sapinies, un kad ļaudis visā piekrastē par to tērgāja, smēja un jokoja, iemezdami pa kraukšķini man par godu, es no tiesas le­pojos ar saviem sasniegumiem. Tas bija varoņdarbs.

Bet, kad reiz noplostoju trīs nedēļas no vietas, nenāk­dams pie sajēgas, tad pēdīgi atskārtu, ka nu esmu sa­sniedzis kalngalus. Pa šo ceļu tālāk vairs nav kur iet. Laiks uzsākt ko citu. Jo vienmēr un allaž, vienalga, vai biju skaidrā vai pilnā, zemapziņas dziļumos jautu kādu balsi čukstam, ka šī tempšana un braukāšana pa līčiem vēl nevar būt visa dzīve. Šie čuksti bija mana laime. Man

G2 bija paveicies, ka spēju saklausīt tās balsi, — tā aicināja arvien un sauca mani doties projām plašā pasaulē. Tā nebija apdoma iedvesta piesardzība. Tā bija gan ziņkāre, gan zinātkāre, gan nemierpilna tieksme uziet ko jaunu, brīnumainu, ko domājos manījis kur pavīdam, bet varbūt tikai ar nojautu iztēlojies. Kāda gan jēga dzīvei, es prā­toju, ja šis te jau būtu viss, ko tā spēj sniegt? Nē, ir jābūt kaut kam vairāk, kas sniedzas pāri šim un tālāk par šo. (Jāpiezīmē, ka arī vēlāk, kad, gadiem ritot, izvērtos par īstu alkoholiķi, šie čuksti, šie zemapziņā jaustie solījumi, ka dzīve spēj sniegt ko vairāk, izšķirīgi ietekmēja manus cīniņus ar Džonu Miežagraudu.)

Bet pēdējo grūdienu, kas pasteidzināja manu apņem­šanos doties projām, deva nekrietnais joks, ko Džons Mie­žagrauds ar mani izspēlēja, — neticami šausmīgā blēdība skaidri parādīja man, kādos līdz šim nejaustos bezdibe­ņos cilvēku var iegāzt indēšanās ar alkoholu. Kādu rītu pašā agrumā — ap pulksten vieniem naktī — es pēc pa­matīgas plītēšanas tenterēju pa burinieka klāju piestātnes viņā galā, nolēmis likties uz auss. Plūdmaiņu laikā strau­mes gāžas cauri Kārkineza šaurumam kā caur dzirnavu slūžām, patlaban bija visdziļākais bēgums, un es ģeņģe- rēdams pārvēlos pār bortu. Ne piestātnēs, ne uz kuģa ne­manīja nevienas dzīvas dvēseles. Straume mani rāva ārā uz līci. Tomēr es nemaz nenobijos. Gluži otrādi, šī liksta mani uzjautrināja. Peldētājs esmu labs, un ūdens patīkami veldzēja manu pārkaitēto ādu gluži kā vēsa komprese.

Un tad Džons. Miežagrauds lika lietā savu velnišķīgo triku. Mani pēkšņi pārņēma gurdi sapņaina tīksme, ro­sīdama vēlēšanos ļauties, lai bēguma viļņi mani nes un aiznes sev līdzi. Nekad mani nav mocījuši slimīgi murgi. Doma par pašnāvību ne prātā nav iešāvusies. Bet tagad iešāvās: man sāka likties, ka tā būtu varena kulminācija un lielisks noslēgums manai īsajai, bet trauksmainajai karjerai. Es vēl nebiju iepazinis ne meitenes, ne sievietes, ne bērnu mīlestību; nebiju staigājis plašajos, līksmes pil­najos mākslas tālumos, ne arī kāpis zvaigžņu dzestruma apmirdzētajās filozofijas augstienēs; manas paša acis no krāšņās pasaules nebija skatījušas vairāk kā adatas dū­riena plankumiņa tiesu, un tomēr es izlēmu, ka tas nu ir viss: esmu redzējis visu, izdzīvojis visu, izbaudījis visu, kas ir tā vērts, un nu ir laiks dzīvi izbeigt. Tā, lūk, bija Džona Miežagrauda šausmīgā viltība — aizvilināt manu iztēli līdz vispēdējām robežām un tad alkohola skurbuli ievilkt mani nāvē.

Jā, pārliecināt viņš prata. Tik tiešām — ko vien dzīve man piedāvājusi, izbaudījis esmu visu, un nekā daudz jau tur nav bijis. Lopiskā dzeršana iepriekšējos mēnešos bija pēdējais un labākais devums (visu laiku tomēr apjaušot, ka slīgstu lejup, un apzinoties, ka grēkoju), un, pie kā tas var novest, tas redzams acu priekšā. Te jau klimst apkārt tie dzīves salauztie klaidoņi un dienaszagļi, kurus esmu pats arī dzirdījis. Tas, lūk, paliek pāri no dzīves. Vai vēlos kļūt tāds kā tie? Nē un tūkstoškārt nē! Un es riti­nāju saldsāpīgas asaras, apcerēdams, kā manu krāšņo jaunību bēguma straumes aiznes jūrā. (Kurš gan nav re­dzējis dzēruma asaras, pašnožēlas asaras? Tādi rauduļi sastopami visos krogos; ja nevar sameklēt cita klausītāja, tie klāsta savas žēlabas bufetniekam, kuram taču maksā par to, lai viņš klausītos.)

Ūdens šķita tik patīkams. Tāds ir īsta vīra ceļš uz nāvi. Bet nu Džons Miežagrauds uzsāka citu meldiņu dziesmi­ņai, ko visu laiku žūžoja manās dzērumā apdullušajās smadzenēs. Prom asaras un nožēlas! Tā iet nāvē varo­nis — ar paša roku un paša gribu. Tālab sāku aizrau­tīgi dziedāt pirmsnāves dziesmu, līdz straumes ņirbu vil­nīšu čaloņa un plunkšķēšana ausīs man atgādināja, kur patlaban atrodos.

Lejpus Benišijas pie jūrā izvirzītās Solano piestātnes šaurums kļūst platāks un izveido līcīti, ko laivinieki dēvē par Tārnera doku līkumu. Mani nesa piekrastes straume, kas Solano piestātnes laipām pa apakšu ietek Tārnera doku līkumā. Jau agrāk zināju, cik spēcīgas virpuļstrāvas bēguma straume veido, griežoties ap Miroņa salas galu, lai pēc tam taisnā līnijā brāztos uz piestātni. Man nepavi­sam negribējās tikt rautam cauri piestātnes pāļiem. Tā nebūtu nekāda izprieca, un bez tam paietu vēl kāda stunda, līdz straume no līkuma iznestu mani atklātā jūrā.

Es ūdenī novilku virsdrēbes un, spēcīgi sviezdams ro­kas virs ūdens, sāku peldēt šķērsām straumei. Strauji peldēju tikām, līdz pēc piestātnes ugunīm vēroju, ka esmu līkumam garām. Tad apgriezos uz muguras un atpūtos. Peldot biju stipri aizkusis un tagad nevarēju vien atel­sties.

Nopriecājos, ka izdevies izvairīties no virpuļstrāvām. Jau grasījos atkal uzsākt savu pirmsnāves dziesmu — paša improvizētu dažādu meldiju mudžekli, kāds var ras­ties tikai piedzēruša jaunekļa galvā. «Nedziedi vis, pa­gaidi,» Džons Miežagrauds man pačukstēja, «Solano pie­stātnē strādā augu nakti. Tur var gadīties dzelzceļnieki. Tie uzdzirdīs dziedāšanu, izbrauks laivā un izglābs tevi, bet tu taču negribi, ka tevi izglābj?» Es tiešām negribēju. Ko vēl ne! Lai nolaupa manu varoņa nāvi! Nekad! Tālab gulēju rāmi uz muguras zem naksnīgām zvaigznēm, vērodams, kā garām slīd pazīstamo piestātņu ugunis — sarkanas, zaļas un baltas, un sērīgā jūsmā raidīju tām sentimentālus atvadu sveicienus — gan katrai atsevišķi, gan visām kopā.

Izpeldējis plašākos ūdeņos un atrazdamies jau šauruma vidū, atkal atsāku dziesmu. Pa reizei papeldēju pāris vē­zienu, bet lielākoties ļāvu straumei sevi nest un sapņoju ilgus, murgainus reibuma sapņus. Pirms rītausmas ūdens kļuva vēsāks, un, stundām aizritot, biju atžirdzis tiktāl, ka sāku gudrot, kurā šauruma daļā īsti atrodos, bez tam atģidos, ka atplūdiem drīz jāmainās, — ka tikai straume neaizdzen mani atpakaļ, pirms vēl būšu sasniedzis San- pavlo līča ūdeņus!

Pēc tam atskārtu, ka esmu ļoti noguris un ļoti nosalis, reibums bija izkūpējis, un man vairs nemaz negribējās noslīkt. Jau varēju saskatīt Selbija metāllietuves aprises Kontrakostas krastā un Ķēves salas bāku. Lūkoju peldēt uz Solano krastu, tomēr biju pārāk izvārdzis un pārsalis, uz priekšu virzījos gausi, no kustībām sāpēja viss ķerme­nis, tāpēc atmetu pņliņus un atkal ļāvos straumei, tikai šad un tad pakustinādams rokas, lai noturētos virs līmeņa, jo, sākoties paisumam, viļņi kļuva arvien nemierīgāki. Nu mani sagrāba bailes. Skurbums bija izgaisis, un es vairs negribēju mirt. Izdomājos desmitiem ieganstu, kālab man jādzīvo. Bet, jo vairāk iemeslu atklājās, jo vairāk palieli­nājās iespēja, ka man tomēr būs vien jānoslīkst.

Ūdenī biju pavadījis jau četras stundas, un gaisma uz­ausa, kad es atrados plūdmaiņu viļņotnē aiz Ķēves salas bākas, un mans stāvoklis bija draudīgs, jo šeit, nikni bangodamas, sastapās straujās bēguma strāvas gan no Vaļeho šauruma, gan Kārkineza šauruma, tai pašā laikā cīnoties ar paisuma straumi, kas plūda tām pretī no San- pavlo līča. Bija sacēlusies spēcīga brīze, un sprogotie vir­smas vilnīši nemitīgi šļācās man mutē, tā ka pastāvīgi aizrijos ar sāļo ūdeni. Būdams pieredzējis peldētājs, atskārtu, ka gals Jau ir tuvu. Un tai brīdī tuvojās laiva — kāds grieķu zvejnieks brauca uz Vaļeho šaurumu; un tā es vēlreiz paglābos no Džona Miežagrauda — paglābos sava spēcīgā organisma un izturības pēc.

Starp citu, vēl piebildīšu, ka neģēlīgais joks, ko Džons Miežagrauds izstrādāja ar mani, visumā nav nekas ne­parasts. Pilnīgs statistisks procentuāls uzskaits par pašnā­vībām, kurās vainojams Džons Miežagrauds, būtu satrie­cošs. Manā konkrētajā gadījumā, tā kā biju vesels, nor­māls, dzīvesprieka pilns jauneklis, vēlēšanās nogalināties, protams, ir neparasta, bet jāņem vērā, ka šī vēlēšanās uzmācās pēc ilgstoši turpinātas žūpošanas, kad smadze­nes un nervi bīstami saindēti, kad aiz pārdzeršanās jau tuvojos delīrijam, un tālab manī ņēma pārsvaru šā gadī­juma dramatiskā, romantiskā puse. Arī vecie, iesīkstējušie alkoholiķi, dzīves nomocīti un ilūzijas zaudējuši, parasti dodas pašnāvībā tieši pēc ilgstošām orģijām, kad viņu nervi un smadzenes ir galīgi piesūkušies ar indi.