Džons Miežagrauds jeb Memuāri par alkoholu

XXIII NODAĻA

Mans burājums lašu laivā ilga veselu nedēļu, un mā­jās es atgriezos pilnā gatavībā iestāties universitātē. Visu šo nedēļu uz ūdeņiem atkal dzēris netiku. Šinī sakarībā biju pat spiests izvairīties no vecu draugu apmeklēšanas, jo dēkaiņu taku arvien aplenkumā tur Džons Miežagrauds. Piedzerties man kārojās tikai tai pirmajā dienā, bet nāka­majās vairs nemaz. Novārdzinātās smadzenes bija atžir­gušas. Morālu aizspriedumu man šinī ziņā nebija itin ne­kādu. Par to pirmo orģiju dienu Benišijā neizjutu ne kaunu, ne nožēlu un vairs pat nedomāju par to, kad lai­mes pilns atgriezos pie grāmatām un studijām.

Pagāja ilgi gadi, līdz es atkal paraudzījos atpakaļ uz to dienu un sapratu, cik tā bijusi nozīmīga. Tolaik un vēl ilgi pēc tam pieminēju to vienīgi kā jautru dzīru reizi. Tikai krietni vēlāk, mocīdamies smadzeņu truluma un intelekta gurduma jūgā, es to atcerējos, jo atkal izjutu alkas pēc remdinājuma, kādu sniedz alkohols.

Bet visā šai laikposmā, ja neskaita vienīgo klupšanas gadījumu Benišijā, turpināju atturībnieka dzīvi — galve- nokārt tieši tāpēc, ka nevēlējos dzert. Otrkārt, atturībnieks biju tāpēc, ka mans ceļš veda cauri grāmatu ailēm un studenti dzert nemēdza. Bijis es ārā, uz dēku takas, pats par sevi saprotams, ka es būtu dzēris. Tā jau ir dēkaiņu dzīves nožēlojamā puse, jo dēku takas ir Džona Mieža­grauda iemīļotais medību lauks,

Pabeidzu pirmo semestri un 1897. gada janvārī pārgāju uz otro. Tomēr mani mocīja naudas trūkums, kā arī at­ziņa, ka universitāte man nedod visu, ko vēlos, tai laika sprīdī, ko varu tai atlicināt, un es biju spiests izstāties. Pārāk vīlies tomēr nebiju. Divus gadus tiku studējis un šajos divos gados — kas bija daudz vērtīgāk — biju pa­guvis izlasīt ļoti daudz. Gramatikas zināšanas arī bija nostiprinājušās. Tiesa gan, vēl nebiju atradinājies un ru­nāju «esu», nevis «esmu», tomēr rakstīdams vairs negrē­koju ar dubultām negācijām nevietā, kaut gan dzīvā sa­runā šī kļūda man vēl bieži paspruka.

Izšķīros, ka nu nekavējoties jāuzsāk rakstnieka karjera. Nevarēju izvēlēties, kurai no četrām nozarēm pievērsties: vispirms man patika mūzika, otrkārt, dzeja, treškārt, filo­zofisku, ekonomisku un politisku eseju rakstīšana un, ce­turtkārt un pēdīgi, — stāstu rakstīšana. Apņēmīgi izsvīt­roju mūziku kā nepieņemamu, iekārtojos savā guļamistabā un sāku vienādā mērā nodoties visām trim pārējām no­zarēm. Ak kungs, kādā .aizrautībā es rakstīju! Tāda radīša­nas drudža vēl neviens nebūs pazinis, un man pašam jābrī­nās, kā nesāku jukt prātā. Mans strādāšanas veids bija pietiekami negudrs, lai es dabūtu smadzeņu atmiekšķēša- nos un nonāktu trako namā. Es rakstīju, rakstīju itin visu ko — pārblīvētas esejas, īsus zinātniskus un socioloģis­kus apcerējumus, humoristiskus pantus, visdažādākās for­mas dzejoļus, sākot ar trioletiem un sonetiem līdz traģē­dijai baltajā pantā un neveikliem eposiem Spensera1 stan- cēs. Bija gadījums, kad es nepārtraukti sacerēju dienu no dienas pa piecpadsmit stundām no vietas. Reizēm aizmirsu pat paēst vai arī atteicos ēšanas dēļ atrauties no saviem kaismīgajiem literārajiem izvirdumiem.

' Spensers Edmunds (1552—1599) — pazīstams angļu dzejnieks, bruņinieku romānu garā sacerētas poēmas «Karaliene Feja» autors.

Un tad vēl ķibeles ar pārrakstīšanu. Manam māsasvī­ram bija rakstāmmašīna, ko viņš pa dienu lietoja pats. Nakti man bija atļauts to izmantot. Šī mašīna bija tīrais brīnumzvērs. Vēl šodien varu vai apraudāties, kad atceros savas mocības ap to. Jādomā, tas būs bijis rakstāmmašīnu ēras sākuma gada pats pirmais modelis. Tās alfabētā bija vienīgi lielie burti. Mašīnu šķita apsēdis kāds ļauns gars. Tas nepakļāvās nekādiem pazīstamiem fizikas likumiem un šķita apgāžam visiem zināmo aksiomu: ja vienādus priekšmetus vienādi pārveido, radīsies vienādi rezultāti. Es varu apzvērēt, ka šī mašīna, vienādi darbināta, nekad div­reiz nedeva vienu un to pašu rezultātu. Atkal un atkal tā nodemonstrēja, ka vienādus rezultātus var sasniegt tikai ar visdažādākajām darbībām.

Kā man sāpēja mugura, kad biju pastrādājis ar šo ma­šīnu! Pirms šā eksperimenta mana mugura bija nevaino­jami pārcietusi visnegantākās piepūles, kādas tai tika uz­krautas manas ne visai vieglās karjeras laikā. Tomēr šī rakstāmmašīna pierādīja, ka mugurkaula vietā man ir pīpeskāts. Sāku arī baidīties par saviem pleciem. Pēc katra rakstīšanas seansa tie smeldza kā reimatisma lēkmē. Taus­tiņus nācās sist tik spēcīgi, ka ārā uz ielas likās: tur dār­dina attāls pērkons vai arī kāds lauž mēbeles. Sparīgi dauzot taustiņus, es sasprindzināju pirkstu cīpslas līdz pat elkoņiem, bet pirkstu gali bija vienās čulgās, kas trūka pušu un čūlāja. Bijusi tā mana personiskā mašīna, es to būtu darbinājis ar namdara veseri.

Ļaunākais tas, ka man taču vienlaikus vajadzēja kā pārrakstīt manuskriptu, tā arī lūkot savaldīt mašīnu. Tās bija fiziskas ciešanas un reizē smadzeņu brāzmojums, lai varētu uzrakstīt tūkstoš vārdu, bet es taču ik dienas uz­rakstīju pat tūkstošiem vārdu, ko tad arī vajadzēja pār­rakstīt, jo es loloju pārliecību, ka izdevēji redakcijās tos nevar vien sagaidīt.

Ak vai — gan rakstīšana, gan pārrakstīšana mani pamatīgi nomocīja! Man bija smadzeņu un nervu pārgu­rums un ķermeņa pārgurums arī, tomēr ne reizi neradās doma par dzeršanu. Es mitinājos pārāk augstās sfērās, lai man vēl vajadzētu kādu remdinātāju. Visas savas no­moda stundas — izņemot tās, ko ziedoju velnišķīgajai rakstāmmašīnai, — es pavadīju radīšanas jūsmas debe­sīs. Bez tam dzeršanas tieksmi nejutu arī tālab, ka vēl arvien ticēju daudz kam cildenam — ka visi cilvēki mīl cits citu tāpat, kā mīl vīrieši un sievietes, ka vecāki uzti­cīgi gādā par bērniem, ka cilvēku starpā valda taisnī­gums, ka viņiem vajadzīga māksla, vārdu sakot, loloju veselu lēveni gaišu ilūziju, pārliecināts, ka tās vienīgās uztur zemeslodes griešanos.

Taču gaidošie izdevēji labāk vēlējās gaidīt arī turpmāk. Mani manuskripti kursēja plašā rajonā starp Kluso un Atlantijas okeānu turp un atpakaļ. Laikam jau tā bija rakstāmmašīnas velnišķīgā burvestība, kas neļāva izde­vējiem pieņemt no manis ne vissīkāko raksta galiņu. Vilks viņu zina — es nezinu, taču, jādomā, manu sacerējumu saturs bija tikpat traks kā rakstījuma veids. Par smiekla naudu pārdevu savas sūri grūti iegādātās skolas grāma­tas bukinistam. Aizlienējos nelielas naudas summiņas, kur vien varēju, un pieļāvu pat, ka mans sirmais tēvs mani uztur ar savu zūdošo spēku pēdējām paliekām.

Necik ilgi — tikai dažas nedēļas, un tad man vaja­dzēja padoties un iet strādāt. Tomēr arī tad nejutu nekā­das vajadzības pēc alkohola. Nemaz nebiju vīlies. Mana karjera tikai mazliet aizkavēsies, vairāk nekā. Varbūt man derētu vēl rūpīgāka sagatavošanās. Biju pietiekami sala­sījies grāmatas, lai saprastu, ka īstenībā esmu pieskāries tikai zinātnes mantijas vīlītei. Tomēr arvien es vēl miti­nājos augstajās sfērās. Visas nomoda stundas, kā arī daudzas no tām, ko būtu vajadzējis ziedot miegam, es aizvadīju pie grāmatām.