Džons Miežagrauds jeb Memuāri par alkoholu

XXV NODAĻA

Kad biju aizgājis no darba veļas mazgātavā, māsa ar vīru apgādāja man pārtiku un citu, kas nepieciešams ce­ļojumam uz Klondaiku. Tas bija pirmā zelta drudža laiks šajā novadā — 1897. gada agrīnā rudens brāzmainā dzī­šanās pēc zelta. Biju divdesmit vienu gadu vecs un pilnā spēku briedumā. Atceros vēl, ka divdesmit astoņu jūdžu garajā Cilkutas kalnu pārejā, ceļa posmā no Daijabīčas līdz Lindermena ezeram, kur bagāžu vajadzēja stiept pāri pa daļām, es mantu pārnešanā sacentos ar indiāņu nesē­jiem un pat pārspēju dažu labu indiāni. Pēdējais posms lidz Lindermenam bija trīs jūdzes garš. Es nosoļoju to abos virzienos četri lāgi dienā, turpceļā ikreiz stiepdams simt piecdesmit mārciņu smagu nastu. Tas nozīmē, ka es dienā veicu divdesmit četras jūdzes pa visgrūtākajām ta­kām, pie tam divpadsmit no tām soļoju, salīcis zem simt piecdesmit mārciņu svara.

Jā gan, savu rakstnieka karjeru es biju pasūtījis pie velna un atkal aizgājis pa dēku taku — šoreiz laimi mek­lēt. Protama lieta, uz dēku takas es tūdaļ sastapu Džonu Miežagraudu. Te jau atkal pulcējās man zināmie brašuļi klaidoņi un dēkaiņi, kuri neņēma galvā, ja nebija ko likt uz zoba, toties bez viskija iztikt nevarēja. Viskijs lepni aizsoļoja pa taku viņiem līdzi, bet miltu saiņi palika no­glabāti ceļmalā.

Man laimējās — manas grupas trīs pārējie vīri bija nedzērāji. Tālab nedzēru arī es, ja nu atsevišķās reizēs, bet allaž kritu grēkā tikai kopā ar citiem. Manā ceļo­juma aptiekas kastītē atradās arī kvartas lieluma viskija pudele. Tās aizbāzni izvilku tikai pēc pusgada vientuļā apmetnē, kur kāds ārsts bija spiests operēt cilvēku bez jebkādiem anestēzijas līdzekļiem. Ārsts ar pacientu par abiem iztukšoja manu viskija pudeli, un tad sākās ope­rācija.

Gadu vēlāk, kaut cik atkopies pēc skorbuta, atgriezos Kalifornijā un uzzināju, ka mans tēvs ir miris, ka esmu kļuvis ģimenes galva un vienīgais maizes pelnītājs. Ja atzīšos, ka no Beringa jūras līdz Britu Kolumbijai es tri- mēju ogles uz tvaikoņa, bet no turienes līdz Sanfran­cisko ceļoju vislētākajās vietās uz klāja, katram kļūs skaidrs, ka no Klondaikas es neatvedu līdzi neko citu kā vien skorbutu.

Laiki bija grūti. Darbu dabūt tikpat kā neiespējami. Un jebkāds darbs bija tieši tas, kas man jādabū, jo vēl ar­vien biju neapmācīts 'melnstrādnieks. Par karjeru jau vairs pat nesapņoju. Tas nu ir garām, ar to viss galā. Man vajadzēja gādāt pārtiku vēl divām mutēm bez sa­vējās, kā arī rūpēties, lai būtu jumts virs galvas, — jā, un jānopērk ziemas drēbes, jo mans vienīgais uzvalks bija piemērots tikai vasarai. Man nekavējoties vajadzēja da­būt darbu, lai vai kādu. Pēc tam kad jau būšu kaut cik atvilcis elpu, varēšu arī padomāt par nākamību.

Melnstrādnieka darbā vispirms izjūtama grūto laiku ietekme, un es nepratu nekādu amatu, ja neskaita mat­roža un veļas mazgātāja nodarbošanos. Ar jauno atbildī­bas nastu plecos es jūrā braukt nedrīkstēju, un veļas mazgātavā vietu atrast nelaimējās. Vispār nelaimējās at­rast nekādu vietu. Pieteicos piecos darba apgādes biro­jos. Liku sludinājumus trīs laikrakstos. Sameklēju nedau­dzos draugus, par kuriem zināju, ka tiem varētu būt iespēja pagādāt man darbu, taču tiem trūka vai nu inte­reses, vai iespējas, un nekas man piemērots neatradās.

Biju izmisumā. Ieķīlāju rokas pulksteni, velosipēdu un no tēva mantoto lietusmēteli, ar ko viņš mēdza ļoti lepo­jies. Tas bija un vēl šobrīd ir vienīgais mantojums, ko esmu saņēmis šinī pasaulē. Pērkot tas bija maksājis piec­padsmit dolāru, bet augļotājs man par to deva divus do­lārus. Un kādu dienu — ak vai — kāds ostmalas laiku biedrs ieklīda pie manis ar avīzēs ievīstītu fraku padusē. Viņš nevarēja sniegt nekāda jēdzīga paskaidrojuma, kā pie tās ticis, un es arī netaujāju. Man šī fraka bija va­jadzīga. Nē, ne jau valkāšanai. Es viņam pret to iemai­nīju veselu lērumu dažādu mājas iekārtas priekšmetu, kas man nederēja, jo tos nevarēja ieķīlāt. Viņš par dažiem dolāriem tos izpārdeva pa mājām, bet es savukārt ieķī­lāju fraku augļotājam par pieciem dolāriem. Cik zinu, pie augļotāja šī fraka atrodas vēl tagad. Nekad neesmu pat mēģinājis to izpirkt.

Darbu sameklēt tā arī neizdevās. Bet darba tirgū es taču biju ejoša prece. Divdesmit divus gadus vecs, bez drēbēm svēru simt sešdesmit piecas mārciņas, muskuļots un darbā rūdīts, no skorbuta vairs ne miņas, jo ļoti iedarbīga izrādījās kartupeļu kūre — es tos grauzu za­ļus. Ķēru katru iespēju, kur tikai radās cerība tikt pie darba. Mēģināju pieteikties par modeli gleznotāju stu­dijā, tomēr pārāk daudz labi noaugušu jaunekļu bija bez­darbnieki. Pieteicos uz sludinājumiem, kuros pavecāki in­valīdi meklēja kopēju. Gandrīz vai kļuvu par šujmašīnu tirdzniecības firmas aģentu, tikai par komisijas naudām, bez ciešas algas. Tomēr krīzes laikos nabaga ļaudis šuj­mašīnas nepērk, tā ka biju spiests atteikties no šīs no­darbošanās.

Protams, man nav pat jāatgādina, ka bez šādiem viegl­prātīgiem nodarbošanās veidiem es izmēģinājos tikt arī kārtīgā darbā — par krāvēju, ostas strādnieku un tam­līdzīgi. Taču ziema tuvojās un pilsētā saplūda papildu bezdarba armijas no laukstrādniekiem. Bet es, bezrūpīgi klaiņodams pa visām pasaules malām un staigādams pa gara dzīves karaļvalsti, nebiju pat padomājis iestāties kādā arodbiedrībā.

Meklēju gadījuma darbus. Strādāju uz dienām, uz stundām — kur tik vien varēju ko sagrabināt. Pļāvu mauriņu tenisa kortos, apcirpu dzīvžogus, nesu pagalmā paklājus izdauzīt un stiepu atkal atpakaļ izklāt. Kā vis- labakais es nokārtoju eksāmenu pastnieka amatam. Bet ak vai! Brīvu vietu nebija, un mani pierakstīja rindā. Ka­mēr gaidīju, pa starplaiku ķerdamies pie visādiem gadī­juma darbiem, kādus vien izdevās sagramstīt, sadomāju, ka varēšu nopelnīt desmit dolārus, sacerēdams avīzei ap­rakstu par ceļojumu laivā lejup pa Jukonu, — biju reiz nobraucis tūkstoš deviņsimt jūdžu deviņpadsmit dienās. Ne jēgas man nebija, kā laikraksti maksā saviem līdz­strādniekiem, bet nezin kāpēc biju pārliecināts, ka par savu rakstu dabūšu desmit dolārus.

Tomēr nesaņēmu nekā. Pirmais Sanfrancisko laikraksts, kuram savu rakstu nosūtīju pa pastu, neapliecināja, ka saņēmis to, bet atpakaļ arī nesūtīja. Jo ilgāk raksts pa­lika avīzes redakcijā, jo vairāk biju pārliecināts, ka tas pieņemts.

Jocīgi gan. Daži jau piedzimst laimes krekliņā, un da­žiem laime iekrīt klēpī negaidot. Bet man gadījās tā, ka mani vajadzēja iekaustīt ar rungu, lai iedzītu laimē, un šo rungu cilāja rūgta nepieciešamība. Sen jau biju atmetis domu par rakstnieka karjeru. Savu apcerējumu rakstī­dams, godīgi cerēju nopelnīt desmit dolārus, citu vēlēša­nos man nebija. Tie man palīdzētu noturēties virs ūdens, kamēr dabūšu pastāvīgu nodarbošanos. Ja pasta kantorī tobrīd būtu gadījusies brīva vieta, es tajā būtu vai lēkšus ielēcis.

Taču brīvas vietas nebija, negadījās arī pastāvīga no­darbošanās, un tā es, šad tad šo to pastrādādams, pa­starpām sacerēju divdesmit vienu tūkstoti vārdu garu rakstu turpinājumos žurnālam «Jaunatnes Draugs». Es to sarakstīju un pārrakstīju uz mašīnas septiņās dienās. Jādomā, tieši šā iemesla dēļ tas arī atceļoja atpakaļ.

Pagāja jau savs laiciņš, kamēr raksts ceļoja turp un atpakaļ, un pa vidām es izmēģināju roku, rakstot īsus stāstiņus. Vienu pārdevu «Overlendas Mēnešrakstam» par pieciem dolāriem. «Melnais Kaķis» par kādu citu stāstu samaksāja pat četrdesmit dolāru. «Overlendas Mē­nešraksts» piedāvāja man septiņarpus dolāra par katru stāstiņu, ko tam piegādāšu, — protams, maksājot pēc publicēšanas. Es izpirku savu velosipēdu, pulksteni un tēva lietusmēteli, bez tam varēju noīrēt rakstāmmašīnu. Nomaksāju arī parādus visos sīkpreču veikaliņos, kas man bija devuši nelielu kredītu. Atceros, kāds portugāļu bodnieks nekad neļāva manam parādam pārsniegt četrus dolārus. Kāds cits bodnieks Hopkinss palika nepielūdzams, ja summa pārsniedza piecus dolārus.

Un tieši tad no pasta kantora pienāca uzaicinājums stā­ties darbā. Tas visai sarežģīja manu stāvokli. Sešdesmit pieci dolāri, ko ik mēnesi varētu regulāri nopelnīt, bija milzīgs kārdinājums. Nespēju izšķirties, ko darīt. Bet nekad es nespēšu piedot Oklendas pastmēistaram. Pēc uzaicinājuma aizgāju ar viņu vaļsirdīgi izrunāties. Atklāti attēloju situāciju, kādā atrodos. Sak, izskatās, ka man būtu iespēja pelnīties ar rakstīšanu. Tā būtu lieliska iz­devība, tomēr tas nav nekas pastāvīgs. Ja nu viņš būtu ar mieru mani sarakstā pagaidām izlaist un darbā aicināt nākamo pēc kārtas, bet mani uzaicinātu, kad atbrīvosies aiznākamā vieta .»,

Taču viņš mani pārtrauca?

— Tad jūs negribat šo vietu?

— Gribu gan! — es protestēju. — Bet saprotiet taču, ja jūs mani šoreiz palaistu garām…

— Ja jūs šo vietu gribētu, jūs to pieņemtu, — viņš vēsi attrauca.

Par laimi, viņa rupjā neiecietība mani nokaitināja.

— Nu tad labi, — es atcirtu. — Es neņemšu šo vietu.