Džons Miežagrauds jeb Memuāri par alkoholu

XVI NODAĻA

Uz «Sofijas Sezerlendas» borta nebija nekādu dzeramo, un piecdesmit vienu dienu mēs pavadījām brīnišķīgā bu- rājumā, braukdami pa ziemeļaustrumu pasātu dienvidma- las joslu uz Bonīnu salām. Šī atstatu no Japānas galve­najām salām izvietotā salu grupa bija izraudzīta par tik­šanās vietu Kanādas un Amerikas roņu mednieku flotilēm. Šeit tās piepildīja ūdens tvertnes un salaboja kuģus pirms došanās simt dienu ilgajā ceļojumā uz roņu apmetnēm gar Japānas ziemeļu krastiem līdz Beringa jūrai.

Šī piecdesmit viena diena, ko pavadīju jaukā jūras brau­cienā un bez lāsītes reibinošu dzērienu, lieliski uzlaboja manu miesas un gara stāvokli. Alkohols pilnīgi tika izvadīts no organisma, un kopš brīža, kad uzsākām ceļo­jumu, man ne mirkli neradās kāre pēc iedzeršanas. Šau­bos, vai es jel reizīti par to iedomājos. Protams, sarunas priekšgala pūpē bieži skāra iemešanu, un matroži savus satraucošos un jocīgos dzērāju piedzīvojumus pieminēja daudz sajūsmīgāk nekā citus notikumus viņu dēkainajā jūrnieku dzīvē.

Pūpē visvecākais bija Lūiss — izplūdis piecdesmitgad- nieks, nodzēries škiperis. Džons Miežagrauds bija viņu nogāzis, un nu viņa karjera beidzās turpat, kur kādreiz sākusies, — matrožu kubrikā. Viņa liktenis mani dziji sa­viļņoja. Džons Miežagrauds izrīkojas ar cilvēkiem da­žādi — ne tikai nobeidz tos. Lūisu tas nebija nobeidzis. Tas bija pastrādājis ko daudz ļaunāku. Tas bija laupījis viņam varu, stāvokli un ērtības dzīvē, sitis krustā viņa lepnumu un nolādējis viņu uz vienkārša matroža smago jūgu, ko viņam vajadzēs nest līdz pēdējam elpas vilcie­nam, — un miesās veselīgajam Lūisam mūža gals solījās būt vēl tālu.

Ceļojums šķērsām pār Kluso okeānu beidzās, mēs ierau­dzījām Bonīnu salu džungļiem klātās vulkānisko kalnu smailes paceļamies virs jūras līmeņa, šoneris, starp rifiem līkumodams, iestūrēja ostā un ar žvadzoņu izmeta enkuru sauszemes ieslēgtajā līcītī, kur jau stāvēja kādi divdesmit jūras čigāni — tādi paši roņmednieku kuģi kā mūsējais. No tropu piekrastes plūda svešādu augu smaržas. Ieze­mieši dīvainās vienkoča laivās ar līdzsvarbalstu un japāņi vēl dīvainākos sampunos īrās pa līci un sakāpa uz klāja. Ši bija pirmā svešā zeme, ko skatīju: biju nokļuvis otrā pasaules malā, un nu es redzēšu piepildāmies dzīvē visu, par ko tiku lasījis grāmatās. Nevarēju vien nociesties āt­rāk tikt krastā.

Mēs ar zviedru Viktoru un norvēģi Akselu bijām noru­nājuši turēties kopā. (To mēs arī tik cītīgi darījām, ka līdz pat ceļojuma beigām mūs saukāja par «trejpuisī- šiern».) Viktors no kuģa bija noskatījis stidziņu, kas no­zuda dziļā aizā, iznira no tās pie kailas lavas kraujas un tad, te paslēpdamās, te atkal parādīdamās, vijās augšup starp palmām un ziedošām nogāzēm. Mums jāizstaigā šī stidziņa, viņš ierosināja, un mēs piekritām, jūsmodami, ka skatīsim krāšņas ainavas, neparastus iezemiešu ciema­tus un galā vēl piedzīvosim, kas zina, kādas dēkas. Ak­sels savukārt bija iekārojis pamakšķerēt. Visi trīs vieno­

jāmies izmēģināt arī to. Nolīgsim kādu sampunu, pāris japāņu zvejnieku, kas zina labākās zivju vietas, un jauki pavadīsim laiku. Es no savas puses biju gatavs darīt visu ko.

Tā nosprauduši turpmākos plānus, mēs pāri dzīvu ko­raļļu sēkļiem aizairējām krastā un izvilkām laivu baltās koraļļu smiltīs. Zem kokospalmu lapotnēm šķērsojuši pie­krastes joslu, iegājām mazajā pilsētiņā, bet tur ieraudzī­jām vairākus simtus trokšņainu jūrnieku no visām pasau­les malām — tie dzēra kā negudri, dziedāja kā negudri, dancoja kā negudri, un tas viss notika galvenajā ieliņā, par šausmām nedaudzajiem japāņu policistiem, kuri ne­zināja, ko iesākt.

Viktors ar Akselu nolēma, ka pirms došanās garajā ceļā jāuzņem uz krūti. Vai tad es varēju atteikties iedzert kopā ar šiem abiem dūšīgajiem kuģa biedriem? Kopēja iemešana, turot glāzi rokā, apzīmogo vīru draudzību. Tā nu reiz dzīvē ir pieņemts. Par mūsu kuģa īpašnieku un kapteini — nedzērāju visi smējās un ņirdza tikai tā­lab, ka viņš atturībnieks. Man itin nemaz negribējās dzert, bet es gribēju būt lāga puisis un labs biedrs. Arī Lūisa piemērs nespēja mani atturēt liet rīklē šejienes kodīgo, i šķebīgo dziru. Džons Miežagrauds bija gan iegāzis Lūisu peļķē, bet es taču esmu jauns. Asinis man straujas un karstas, veselība kā no dzelzs, un… nu jā, jaunība jau allaž nicīgi pavīpsnā par vecumdienu nevarību.

Mēs dzērām nez kādu dīvainu, nejēdzīgu dziru. Neviens neteica, kur vai kā tā tecināta, — droši vien kāds ieze­miešu brūvējums. Tā dedzināja kā uguns, bija bālgana kā ūdens un strauji sakāpa galvā. Dzēriens bija saliets iz­tukšotās četršķautņu pudelēs, kur kādreiz bijis iepildīts Holandes džins, — uz etiķetes vēl rēgojās maldinošs uz­raksts: «Enkura degvīns.» Mūs tas tik tiešām noenkuroja. No pilsētiņas mēs tā arī netikām ārā. Neaizbraucām šam­pūnā pamakšķerēt. Un, kaut gan uzturējāmies krastā des­mit dienas, mēs netikām spēruši ne soli pa krāšņo sti- dziņu, kas aizvijās gar lavas kraujām un starp ziedu klātām nogāzēm.

Sastapām vecus paziņas no citiem šoneriem — puišus, ar kuriem kopā pirms aizbraukšanas bijām sēdējuši San­francisko krogos. Ikviena sastapšanās nozīmēja jaunu Iedzeršanu; bija tik daudz ko pārrunāt, vajadzēja iedzert atkal un atkal; bija dziesmas, ko vajadzēja izdziedāt, un blēņas un palaidnības, ko vajadzēja pastrādāt, līdz dzē­ruma dullums sakāpa galvā tā, ka viss man te šķita cil­deni un brīnumaini, — būt kopā ar šiem visos vējos rūdī­tajiem jūras vagotājiem, būt vienam no viņiem, piedalī­ties viņu dzīrēs koraļļradžu krastā. Atmiņā atausa senas dziesmas par bruņiniekiem pie apaļā galda milzīgās dzīru zālēs, par tiem, kas peld pār sāļajiem ūdeņiem un kas gul to dzīlēs, par vikingiem, kuri dzīro, tikko nokāpuši no kuģa un jau gatavi jaunam cīniņam, — un es sajutu, ka šie senie laiki vēl nav aizgājuši nebūtībā, ka mēs piede­ram pie tās pašas senīgās cilts.

Pēcpusdienā Viktoram uznāca delīrijs, viņš rāvās kau­tiņā ar ikvienu un gribēja sadauzīt itin visu. Man vēlāk ir gadījies redzēt ārprātīgos slimnīcu trako palātās — tie uzvedās gluži tāpat kā toreiz Viktors, tikai viņš rādījās vēl negantāks. Mēs ar Akselu centāmies būt starpnieki un samierinātāji, par neaicinātu iejaukšanos mūs gan lamāja, gan iekaustīja, līdz pēdīgi, kad bijām izmēģinājušies bez­gala daudz visādu piesardzīgu, viltīgu paņēmienu, mums izdevās mūsu pudeles brāli aizvilināt līdz krastam, ieda­būt laivā un aizairēt uz šoneri.

Taču, tiklīdz Viktora kāja pieskārās klājam, viņš tūdaļ sāka demolēt un terorizēt visu kuģi. Spēka viņam bija tik, cik vairākiem vīriem kopā, un to visu viņš lika lietā savā amoka skrējienā. Atceros it sevišķi kādu matrozi, ko viņš bija ietriecis ķēžu būdā, tomēr nespēja samalstīt miltos, jo nekādi nejaudāja dabūt to rokā. Matrozis slapstījās un ložņāja pa ķēžu likumiem šur un tur, bet Viktors apdau­zīja abas dūres pret enkurķēdes milzīgajiem važu riņ­ķiem. Kad pēdīgi mums izdevās Viktoru izvilkt no būdas, viņa trakums pārsviedās citā virzienā — viņš iedomājās esam varens peldētājs, jau nākamajā brīdī bija pārlēcis pār bortu un demonstrēja mums savas spējas, spirināda­mies pa ūdeni kā pussprādzis delfīns un aizrīdamies ar sāļajām šļācēm.

Kā nekā izvilkām Viktoru uz klāja un, kad nu bijām nodabūjuši viņu lejā kubrikā, ārā no drēbēm un iekšā kojā, paši jutāmies galīgi salauzti. Tomēr mums ar Akselu gribējās vēl daudz ko apskatīt krastā — un prom mēs bi­jām, atstādami Viktoru krācam. Jocīgi gan, kā kuģa ļau­dis — paši dūšīgi šņabdeguni — sprieda par Viktoru. Viņi neatzinīgi kratīja galvu un murkšķēja: «Nevajag dzert, ja nevar turēt.» Bet Viktors taču bija izveicīgs mat­rozis un pats lādzīgākais biedrs visā pūpē! īsts lieliska jūrnieka paraugs, biedri prata novērtēt viņa labās īpašī­bas, cienīja un mīlēja viņu. Tomēr Džons Miežagrauds pārvērta viņu par trakojošu vājprāti. Tieši tāpēc arī pā­rējie dzērāji viņu uzlūkoja nicīgi. Matroži labi zina, ka dzērums — un jūrnieki allaž tempj bez sāta un gausa — dara tos trakus, tomēr tikai tādus mēreni trakus. Pārmē­rīgs trakums ir nievājama parādība, jo traucē pārējiem omulību un bieži vien beidzas ar traģēdiju. No viņu vie­dokļa mērens trakums ir dabiska parādība. Bet vai no visa cilvēku dzimuma viedokja neciešams nebūtu jebkurš trakums, liels vai mazs? Un kas gan visvairāk perina tra­kumu ikvienā pakāpē, ja ne Džons Miežagrauds?

Jāgriežas atpakaļ pie stāsta. Nobraukuši malā, mēs ar Akselu omulīgi ierīkojāmies kādā japāņu izpriecu namiņā, pārskatījām savus zilumus un, miermīlīgi cilādami glā­zes, pārrunājām pēcpusdienas notikumus. Mums iepatikās šajā mierīgajā kaktiņā, un mēs paprasījām vēl otru por­ciju. Iegriezās kāds kuģabiedrs, un vēl daži kuģabiedri, un tā mēs rāmā garā iebaudījām vēl un vēl. Beidzot, kad tikko bijām pasūtījuši mūziku japāņu orķestrim un atska­nēja instrumentu — samisenu un taiko — pirmie akordi, cauri papīra sienām no ielas sadzirdējām zvērisku bauro- šanu. Tūdaļ pazinām šo balsi. Vēl arvien rēkdams, mežo­nīgi vicinādams muskuļainās rokas, asinīm pieplūdušām acīm Viktors, nemeklēdams durvis, tieši caur trauslo sienu iebruka telpā. Viņš vēl arvien plosījās amoka lēkmē un alka pēc asinīm — vienalga, kāda cilvēka, ka tikai asinis. Orķestranti pajuka kur kurais un mēs tāpat. Metāmies ārā pa durvīm, lēcām cauri papīra sienām — ka tikai tiekam laukā.

Kad nu lokāls tādā veidā bija pa pausei sapostīts un mēs ar saimnieku vienojušies par atlīdzinājumu, pametām Viktoru turpat nesamaņā, ar komas stāvokļa simptomiem, un abi ar Akselu staigājām tālāk, raudzīdamies pēc mie­rīgākas dzertuves. Galvenā iela murdēja un ņudzēja kā ārprātā. Simtiem jūrnieku, līksmi plosīdamies, klaiņāja pa visām malām. T kā policijas priekšnieks nelielā polis- meņu skaita dēļ netika nekādā galā, kolonijas guberna­tors bija izsūtījis kuģu kapteiņiem rīkojumu, lai, saulei rietot, savāc visu apkalpi atpakaļ kuģos.

Ko! Paciest šitādu apiešanos! Tiklīdz šī vēsts izplatījās pa šoneriem, tie acumirklī iztukšojās. Visi matroži traucās krastā. Pat tie, kas ne domājuši nebija braukt malā, ta­gad steigšus lēca laivās. Gubernatora kļūmīgais rīko­jums bija sacēlis īstu matrožu dumpi. Kopš saulrieta jau bija pagājušas pāris stundas, un vīri gaidīt gaidīja, lai tik kāds lūkojot ķerties klāt un vest šos atpakaļ kuģos, to šie gribot redzēt. Viņi plātīgi pastaigājās, izaicinādami varasvīrus, lai tak sūtot šos uz borta. Visblīvākais pūlis bija sapulcējies pretī gubernatora mājai, vīri auroja jūr­nieku dziesmas, laida apkārt kantainās pudeles, lēkāja trakulīgo Virdžīnijas riņķadeju un dažādus Vecās pasau­les dančus. Policisti, saaicinājuši kopā visas iespējamās rezerves, gaidīdami gubernatora pavēli, stāvēja šur un tur atsevišķās vientuļās grupiņās, taču gubernators bija pietiekami apdomīgs un tādu pavēli nedeva. Man šī sa- turnālija šķita vienkārši lieliska. Likās, ka atgriezušās senās spāņu iekarotāju dienas. Tā bija brīvestība, tā bija dēka. Un arī es tajā piedalījos, biju daļa no tās — brašs jūrasbraucējs citu brašu jūrasbraucēju pulkā te, starp šīm Japānas papīra mājelēm.

Gubernators tā arī neizdeva pavēli izklīdināt cilvēkus no ielām, un mēs ar Akselu klaiņājām no dzertuves uz dzertuvi. Pēc laiciņa uzsākām kādu delverību, un es, pats jau krietni apskurbis, pazaudēju viņu no acīm. Slendereju tālāk, iepazinos ar dažādiem cilvēkiem, dzēru vēl un vēl, kļuvu raibāks un raibāks. Atminos vēl — kaut kur sēdēju lokā kopā ar japāņu zvejniekiem, mūsu pašu flotiles laivu stūrmaņiem — kanakiem un kādu jaunu dāni — matrozi, kas tikko ieradies no Argentīnas, kur bijis kovbojs, un aizrautīgi jūsmoja par dažādu tautību paražām un rituā­liem. Tālab mēs, lokā sēdēdami, pēc visiem japāņu cere­moniāla noteikumiem manierīgi sūcām sake — balganu, pliekanu, remdenu degvīnu — no plānām porcelāna ta­sītēm.

Tālāk vēl atceros dezertējušos jungas — divus puišus astoņpadsmit un divdesmit gadu vecumā, no angļu sīk- buržuāzijas ģimenēm; tie bija lauzuši līgumus un aizmu- kuši no mācību kuģiem katrs savā pasaules ostā, un nu abi nokļuvuši roņu mednieku šoneru matrožu pūpēs. Tie bija veselīgi puiši ar sārtiem vaigiem un skaidrām acīm, pavisam iesācēji, jauniņi, tāpat kā es, un mācījās spert pirmos soļus šajā vīru pasaulē. Bet viņi jutās kā vīri. Kas viņiem tāds pliekans sake, padod šurp lielās kantainās pu­deles, nelikumīgā kārtā par jaunu pildītas ar šķidro uguni, kas liesmodama plūst pa dzīslām un iesveļ uguns­grēkus galvās! Atminos, viņi dziedāja sērīgu dziesmiņu ar refrēnu:

So mazo zelta gredzenu Es sniedzu tev ar prieku, To valkā mātes piemiņai, Kad tālās jūrās brauksi!

Dziedādami puiši ritināja asaras — šie nepateicīgie bē- guļi, kas bija lauzuši savu māmuļu priecīgās sirdis, un es dziedāju līdz ar viņiem, tāpat birdinādams asaras, jūs­mīgi veldzēdamies dziesmiņas sentimentālajā traģismā, pūlēdamies savā apmiglotajā prātā apkopot visu dzīves romantiku. Un vēl viena aina man sevišķi skaidri un spil­gti iespiedusies atmiņā — pēc miglainajām atcerēm par to, kas noticis pirms tam, un galīgo neapziņas melnumu, kāds iestājās pēc tam. Mēs — dezertējušie jungas un es —, saķērušies rokās, šūpodamies stāvam zem zvaig­žņotās debess. Visi dziedam jūrnieku dziesmas trakulīgo meldiju, bet viens puisis sēž zemē un raud, un mēs pārējie taktējam ritmu, vicinādami kantainās pudeles. No abiem ielas galiem līdz mums atplūst citu tālīnu koru atbalsis — tur tāpat dzied jūrnieku raupjās balsis; dzīve šķiet va­rena un skaista, pilna romantiskas jūsmas un trakulīga prieka.

Bet pēc tam, pēc apziņas aptumsuma posma, es atveru acis agrā rītausmā un ieraugu biklu japānieti, kas nolie­kusies pie manis. Tā ir ostas loča sieva, un es guļu šķēr­sām viņas mājas durvīm. Esmu nosalis un drebuļoju, mani māc paģiru nelabums. Jūtu, ka esmu ļoti plāni ģērbies. Ak, šie nelieši — šie izbēgušie jungas! Iemanījušies gan, kā mukt prom! Un aizmukdami paķēruši līdzi visu manu man­tību. Pulksteņa vairs nav. Nedaudzie atlikušie dolāri izči­bējuši. Svārki ir prom. Tāpat arī ādas josta. Ak jā, un pat kurpes!

Iepriekš attēlotie notikumi ir tikai viens piemērs no dau­dziem tajās desmit dienās, ko pavadīju Bonīnu salās. Vik­tors, atžirdzis no delīrija, atkal piebiedrojās mums ar Ak­selu, un pēc tam mēs dzērām mazliet mērenāk. Bet nekad tā arī netikām kāpuši augšup pa lavas klinšu taciņu, kas vijās starp puķēm. Viss, ko mēs dabūjām redzēt, bija mazā pilsētiņa un kantainās pudeles.

Kas ir apdedzinājies pie uguns, tam vajadzētu prast brīdināt citus. Butu es rīkojies tā, kā vajadzētu, es

Bonīnu salās būtu dabūjis redzēt daudz ko vairāk un guvis daudz prieka. Bet, kā redzams, nav nozīmes tam, ko cil­vēkam vajadzētu vai nevajadzētu darīt. Nozīme ir tam, ko cilvēks dara. Tāda ir mūžīgā, neapstrīdamā dzīves īste­nība. Es rīkojos tā, kā mēdz rīkoties. Darīju to pašu, ko darīja visi citi Bonīnu salās. Darīju to pašu, ko tajā laika sprīdī darīja miljoniem cilvēku visās pasaules malās. Da­rīju tālab, ka turp mani bija novedis dzīves ceļš, tālab, ka biju tikai apkārtējās vides audzināts cilvēkbērns — ne vārgulis, ne arī dievs. Tieši tāpēc, ka biju cilvēkbērns, es minu pasaulē to pašu taku, ko ieminuši citi — vīri, kurus es apbrīnoju, ja vēlaties zināt; dzīvesprieka pilni, jautri, spēcīgi vīri ar brīvu gribu un, galvenais, dāsni vīri, jo pat savu dzīvi viņi izšķērdīgi izputināja izpriecās.

Un šis ceļš arvien brīvi staigājams visiem. Tas ir kā vaļēja aka pagalmā, kur rotaļājas bērni. Nav jēgas censties mazajiem delveriem iestāstīt, lai draiskojas citur, kaut arī no dzīves pieredzes zinām, ka bērniem nav ieteicams spē­lēties blakus vaļējai akai. Mazie tik un tā līdīs tieši pie akas. Arī vecākiem tas ir zināms. Un mums visiem ir zi­nāms, ka dažs labs no bērniem — pie tam arvien paši ņiprākie un pārgalvīgākie — iekritīs akā. Vienīgais, ko var darīt, — un arī to mēs zinām, — ir aizsegt šo aku. Gluži tas pats ir ar Džonu Miežagraudu. Nekādi aizlie­gumi, nekādas pamācības visā pasaulē neatturēs nevienu viru un it īpaši ne jaunekli, kas patlaban top par vīru, no biedrošanās ar Džonu Miežagraudu, ja Džons Mieža­grauds ir sastopams ikvienā vietā un ja tieši draudzība ar Džonu Miežagraudu tiek uzskatīta par pierādījumu vī­rišķībai, drosmei un augstsirdībai.

Vienīgā prātīgā izeja divdesmitā gadsimta tautām būtu — aizklāt aku; padarīt divdesmito gadsimtu visā tie­šamībā par divdesmito gadsimtu, atstājot pagājībā deviņ­padsmitā un visu iepriekšējo gadsimtu nodarījumus — ra­ganu dedzināšanu, māņticību, elkdievību un kā vienu no galvenajiem ļaunumiem — tādu barbarismu kā Džonu Miežagraudu.