Mēs bijām meļi

10.

Mūs pārsteidza vectēvs. Gets pielēca kājās. Viņš neveikli uzkāpa uz krāsās sašķirotajām grāmatām, ko iepriekš bija sagāzis. “Es iztraucēju,” vectēvs teica.

“Ak, jā, pavisam noteikti iztraucēju.”

“Atvaino par putekļiem,” es teicu. Neveikli.

“Penijai šķita, ka te varētu būt kāda grāmata, ko es varētu gribēt izlasīt.” Vectēvs telpas vidū izvilka vecu pītu krēslu un apsēdās, pārliecoties pāri grāmatām.

Gets palika stāvot. Viņam nācās pieliekt galvu pret bēniņu slīpajiem griestiem.

“Uzmanies, jaunais cilvēk,” pēkšņi un asi ierunājās vectēvs.

“Kā, lūdzu?”

“Savu galvu. Tu vari savainoties.”

“Jums taisnība,” teica Gets. “Jums taisnība, es tiešām varu savainoties.”

“Tāpēc uzmanies,” vectēvs atkārtoja.

Gets pagriezās un, nebildis ne vārda, devās lejup pa kāpnēm.

Kādu mirkli mēs ar vectēvu sēdējām klusēdami.

“Viņam patik lasīt,” pēc brīža es ierunājos. “Man šķita, ka viņš varētu gribēt kādu no tēta grāmatām.”

“Tu man esi ļoti dārga, Keidij,” teica vectēvs, viegli uzsizdams man pa plecu. “Mans pirmais mazbērns.”

“Es arī tevi mīlu, vectēv.”

“Vai atceries, kā es tevi aizvedu uz beisbola spēli? Tev bija tikai četri gadiņi.”

“Protams.”

“Tu vēl nekad nebiji ēdusi Cracker Jack kraukšķus,” teica vectēvs.

“Es zinu. Tu nopirki divus iepakojumus.”

“Man vajadzēja tevi paņemt klēpī, lai tu varētu redzēt. Vai atceries, Keidij?”

Es atcerējos.

“Pastāsti man.”

Es zināju, kādu atbildi vectēvs no manis gribēja dzirdēt. Šo lūgumu viņš izteica visai bieži. Viņam patika atkal un atkal pārstāstīt atsevišķus Sinklēru ģimenes vēstures brīžus, piešķirot tiem lielāku nozīmi. Viņš vienmēr jautāja, ko kaut kas konkrēts tev nozīmēja, un bija jāatbild, atstāstot detaļas. Attēlus. Varbūt kādu gūtu mācību.

Lielākoties man patika stāstīt šos stāstus un patika klausīties, kā tie tika stāsīti. Leģendārie Sinklēri - kādu jautrību mēs piedzīvojām un cik skaisti mēs bijām. Bet todien man negribējās.

“Tā bija tava pirmā beisbola spēle,” vectēvs mudināja. “Pēc spēles es tev nopirku sarkanu plastmasas beisbola nūju. Bosto-nas mājas zālienā tu trenēji savu atvēzienu.”

Vai vectēvs zināja, ko iepriekš bija iztraucējis? Vai viņu tas uztrauktu, ja viņš zinātu?

Kad es atkal redzēšu Getu?

Vai viņš izšķirsies no Rakeles?

Kas tagad notiks starp mums?

“Tu gribēji mantiņai no Cracker Jack iepakojuma uztaisīt māju,” vectēvs turpināja, lai gan viņš apzinājās, ka es šo stāstu zinu. “Un Penija palīdzēja tev to uzbūvēt. Bet tu raudāji, jo nebija sarkanās un baltās krāsas kastes, kur to ielikt. Vai atceries?”

“Jā, vectēv,” es padevos. “Tajā pašā dienā tu devies atpakaļ uz beisbola stadionu un nopirki vēl divus iepakojumus. Pa ceļam, braucot mājās, tu tos izēdi, lai tikai varētu man iedot kastes. Es atceros.”

Apmierināts viņš piecēlās kājās, un mēs pametām bēniņus kopā. Kāpjot lejā pa kāpnēm, vectēvs bija griļigs, tāpēc vienu savu roku viņš uzlika uz mana pleca.

Es redzēju Getu uz takas, kas vijās ap salu, veroties ūdens tālumos. Es skrēju uz vietu, kur viņš stāvēja. Pūta stiprs vējš un manus matus iepūta man acis. Kad viņu noskūpstīju, viņa lūpas bija sāļas.