Mēs bijām meļi

2

Mans pilnais vārds ir Keidensa Sinklēra Istmana.

Es dzīvoju Bērlingtonā, Vermontā, kopā ar savu mammu un trim suņiem.

Man ir gandrīz astoņpadsmit gadu.

Lai gan es dzīvoju iespaidīgā mājā, kas pilna ar dārgām, bet nelietderīgām mantām, man pieder tikai pamatīgi nolietota bibliotēkas kartīte un vairāk arī tikpat kā nekā cita.

Es mēdzu būt blonda, bet nu mani mati ir melni.

Es mēdzu būt stipra, bet nu esmu vāja.

Es mēdzu būt glīta, bet nu izskatos slima.

Tiesa, ka kopš nelaimes gadījuma ciešu no migrēnas.

Tiesa, ka es neciešu muļķus.

Man patīk vārdu spēles. Vai redzat? Ciešu no migrēnas. Neciešu muļķus. Šim vārdam ir gandrīz vienāda nozīme abos gadījumos, lai gan ne gluži.

Ciest.

Varētu arī teikt “paciest”, bet tas nebūtu gluži pareizi.

Mans stāsts sākas pirms nelaimes gadījuma. Tovasar, jūnijā, kad man palika piecpadsmit, mans tēvs aizbēga ar kādu sievieti, kuru viņš mīlēja vairāk par mums.

Tētis bija vidēji veiksmīgs militārās vēstures profesors. Toreiz es viņu apbrīnoju. Viņš valkāja tvīda žaketes. Viņš bija kalsns. Viņš dzēra tēju ar pienu. Viņam patika galda spēles, un viņš ļāva man uzvarēt. Viņam patika laivas, viņš mācīja man, kā airēt kajaku. Viņam patika riteņi, grāmatas un mākslas muzeji.

Viņam nekad nebija patikuši suņi, tāpēc tas, ka viņš ļāva mūsu zelta retrīveriem gulēt uz dīvāniem un katru ritu veda viņus trīs jūdžu pastaigā, parādīja, cik ļoti viņš mīlēja manu māti. Arī mani vecvecāki viņam nekad nebija patikuši, tāpēc tas, ka katru vasaru kopā ar mums viņš pavadīja Vindmēras mājā uz Bīčvudas salas, rakstot par sen izcīnītiem kariem un katrās vakariņās izraisot smaidus radinieku sejās, liecināja par to, cik ļoti viņš mīlēja gan mani, gan mammu.

Tajā jūnijā, piecpadsmitajā vasarā, tētis paziņoja, ka viņš aiziet, un pēc divām dienām devās prom. Manai mātei viņš pateica, ka nav Sinklērs un nespēj vairs censties par tādu būt. Viņš nespēja smaidīt, nespēja melot un nespēja būt daļa no tās skaistās ģimenes tajās skaistajās mājās.

Nespēja. Nespēja. Nevarēja.

Viņš jau bija noīrējis transportu, lai pārceltos. Viņš arī bija noīrējis māju. Mans tēvs ielika pēdējo ceļasomu mersedesa aizmugurējā sēdeklī (mammai viņš atstāja tikai Saab) un iedarbināja mašīnu.

Tad viņš izvilka pistoli un iešāva man krūtīs. Es stāvēju uz zālāja un tad nokritu. Lodes atstātais caurums pletās arvien lielāks, un no mana krūškurvja izripoja mana sirds, paliekot puķu dobē. Asinis straumēm sūcās no manas atvērtās brūces, tad no manām acīm, manām ausīm, manas mutes.

Tās garšoja sāļi un pēc neveiksmes. Spilgti sarkanā krāsā degošais kauns, esot nemīlētai, iesūcās zālē mūsu mājas priekšā, celiņa bruģī, lieveņa pakāpienos. Mana sirds kā forele agonijā mētājās pie peoniju dobes.

Mamma strupi atcirta, lai saņemot sevi rokās.

Tagad uzvedies normāli, viņa teica. Tūlīt pat, viņa teica.

Jo tāda tu esi. Jo tu spēj.

Netaisi scēnu, viņa man teica. Elpo un celies.

Un es darīju, kā viņa lika.

Viņa bija viss, kas man palicis.

Tētim braucot prom lejup pa nogāzi, mēs ar mammu savus stūrainos zodus pacēlām augstu. Tad mēs iegājām iekšā un sadauzījām, un saplēsām visas dāvanas, ko viņš mums jebkad bija dāvinājis - dārglietas, drēbes, grāmatas - visu. Turpmākajās dienās mēs atbrīvojāmies no dīvāna un klubkrēsliem, ko mani vecāki bija nopirkuši kopā. Izmetām kāzās dāvinātās servīzes, sudrablietas un fotogrāfijas.

Mēs nopirkām jaunas mēbeles. Noalgojām interjera dizaineri. Pasūtijām jaunas sudrablietas no Tiffany. Veselu dienu pavadījām, staigājot pa mākslas galerijām, un nopirkām gleznas, lai aizsegtu tukšumus uz sienām.

Vectēva advokātiem palūdzām parūpēties par mammas īpašumtiesībām.

Visbeidzot sakravājām mantas un devāmies uz Bičvudas salu.