Mēs bijām meļi

54

Tajā pašā pēcpusdienā Meļi izvelk kajakus. “Ko jūs darāt?” es jautāju.

“Dosimies apkārt salai uz vienu labu vietiņu, ko zinu,” saka Džonijs. “Esam to darījuši jau iepriekš.”

“Keidijai nevajadzētu doties līdzi,” saka Mirrena.

“Kāpēc ne?” jautā Džonijs.

“Viņas galvas dēļ!” iekliedzas Mirrena. “Ja nu viņa atkal savaino galvu un viņas migrēna kļūst vēl spēcīgāka? Ak, Dievs, tev vispār ir smadzenes, Džonij?”

“Kāpēc tu kliedz?” Džonijs kliedz pretī. “Beidz izrīkot.”

Kāpēc viņi nevēlas, lai es pievienojos?

“Tu vari doties ar mums, Keidensa,” saka Gets. “Viss būs kārtībā.”

Es negribu vilkties nopakaļ, ja neesmu vēlama, bet Gets kā aicinādams uzsit pa savu kajaku priekšā viņam, un es iekāpju.

Es tiešām negribu būt šķirta no viņiem.

Nekad.

Mēs airējam savus divvietīgos kajakus apkārt līcim zem Vind-mēras un iekšā šaurā pazemes līcītī. Mammas māja ir izvietota uz klints pārkares. Zem tās ir klinšu puduris, kas gandrīz izskatās kā ala. Mēs uzvelkam kajakus uz zemākajām klintīm un izkāpjam sausā un vēsā vietā. '

Mirrenai piemetusies jūras slimība, lai gan kajakus mēs airējām vien dažas minūtes. Bet pēdējā laikā viņai tik bieži ir slikti, ka tas vairs nav nekāds pārsteigums. Viņa apguļas, rokas pārlikusi pāri sejai. Daļēji es jau sagaidu, ka puiši izpakos launagu -viņiem līdzi ir liela auduma soma - bet tā vietā Gets un Džonijs sāk kāpt klinti. Es saprotu, ka viņi to nedara pirmo reizi. Basām pēdām viņi uzkāpj augstu, apmēram astoņus metrus virs ūdens, apstājoties uz klintsradzes, kas pārkaras pāri jūrai.

Es viņus vēroju, līdz viņi ir apmetušies uz radzes. “Ko jūs darāt?”

“Mēs parādām, ka esam ļoti, ļoti vīrišķīgi,” Džonijs atsauc. Viņa teiktais atbalsojas. Gets smejas.

“Nē, tiešām,” es saku.

“Tu varbūt domā, ka esam pilsētnieki, bet patiesībā esam vīrišķīgi un pilni testosteronu.”

“Neesat gan.”

«r »

Esam.

“Tikai nevajag. Es kāpju pie jums.”

“Nē, nevajag!” iesaucas Mirrena.

“Džonijs mani izaicināja,” es saku. “Tagad man tas jādara.” Es sāku kāpt tajā pašā virzienā, kur devās puiši. Klintis zem manām rokām ir aukstas un slīd vairāk, nekā biju paredzējusi.

“Nevajag,” Mirrena atkārto. “Tieši tāpēc es negribēju, ka tu pievienojies.”

“Tad kāpēc tu devies šurp?” es jautāju. “Tu kāpsi augšā?”

“Pagājušajā reizē es lēcu,” Mirrena atzīst. “Ar vienu reizi pietika.”

“Viņi lec?” Kas tāds pat neizskatās iespējams.

“Beidz, Keidij. Tas ir bīstami,” saka Gets.

Un pirms es paspēju uzrāpties kaut mazliet augstāk, Džonijs aizspiež degunu un lec no augstās klints ar kājām pa priekšu.

Es iekliedzos.

Viņš spēcīgi atsitas pret ūdens virsmu - tajā vietā jūra ir pilna ar klintīm. Nav iespējams noteikt, cik dziļš vai sekls tur ir ūdens. Viņš pavisam noteikti var iet bojā, darot ko tādu. Var, bet viņš iznirst, izpurinādams ūdeni no saviem dzeltenajiem matiem un no prieka skaļi kliegdams.

“Tu esi traks,” es viņam aizrādu.

Tad lec Gets. Džonijs lecot spirināja kājas un skaļi sauca, turpretī Gets ir kluss un lec, kājas salicis kopā. Viņš ieslīd ūdenī, tikpat kā nesaceldams šļakatas. Viņš iznirst laimīgs un, kāpdams uz sausajām klintīm, izspiež no sava sporta krekla ūdeni.

“Viņi ir idioti,” saka Mirrena.

Es paskatos augšup uz radzi, no kuras viņi lēca. Šķiet neiespējami, ka pēc tāda lēciena kāds varētu vispār izdzīvot.

Bet pēkšņi es vēlos to darīt. Es atsāku kāpt.

“Keidij, nevajag,” saka Gets. “Lūdzu, nedari to.”

“Tikko tu pats to izdarīji,” es saku. “Un tu teici, ka varu doties jums līdzi.”

Mirrena pieceļas sēdus, viņas seja bāla. “Es gribu doties mājās - tagad,” viņa steidzīgi saka. “Es nejūtos labi.”

“Lūdzu, Keidij, nevajag, tur ir klinšains,” sauc Džonijs. “Mums nevajadzēja tevi te vest.”

“Es neesmu invalīds,” es saku. “Es protu peldēt.”

“Ne jau par to ir runa, tā - tā nav laba doma.”

“Kāpēc tev lēkt ir laba doma, bet man ne?” es atcērtu. Esmu gandrīz jau tikusi līdz radzei. Mani pirkstu gali jau ir pārklājušies tulznām, stingri turoties pie klints. Caur manām asinīm izšaujas adrenalīns.

“Mēs bijām stulbi,” saka Gets.

“Mēs tikai izrādījāmies,” saka Džonijs.

“Lūdzu, kāp lejā.” Mirrena ir sākusi raudāt.

Es nekāpju lejā. Es sēžu uz klints radzes, no kuras nolēca puiši, ceļus pievilkusi pie krūtīm. Es skatos, kā zem manis lejā bango jūra. Tumši veidoli slēpjas zem ūdens virsmas, bet es arī redzu brīvu vietu. Ja pareizi noteikšu lēkšanas vietu, es ieniršu dziļumā.

“Vienmēr dari to, no kā baidies!” es skaļi iesaucos.

“Tas ir viens stulbs moto,” saka Mirrena. “Es tev jau to teicu iepriekš.”

Es pierādīšu, ka esmu stipra, kad viņi domā, ka esmu slima.

Es pierādīšu, ka esmu drosmīga, kad viņi domā, ka esmu vāja. Uz augstās klints pūš stiprs vējš. Mirrena šņukst. Gets un Džonijs kliedz uz mani.

Es aizveru acis un lecu.

Aukstā ūdens šoks ir elektrizējošs. Satraucošs. Mana kreisā kāja saskrāpējas pret klinti. Es iegrimstu dziļumā, lejup, līdz pašam akmeņainajam dibenam, un es varu redzēt Bīčvudas salas pamatni, un manas rokas un kājas bija nejutīgas, bet mani pirksti auksti. Man krītot, garām peld jūraszāles.

Un tad es atkal esmu virspusē un elpoju.

Ar mani viss ir kārtībā, ar manu galvu viss ir kārtībā,

un nevienam nav manis dēļ jāraud vai jāuztraucas par mani. Ar mani viss ir kārtībā, es esmu dzīva.

Es peldu malā.

Dažreiz es domāju, vai realitāte sašķeļas. Burvīgajā dzīvē, grāmatā, ko atdevu Getam, aprakstītas paralēlas pasaules, kurās ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem notiek dažādi atgadījumi. Tiek izdarītas dažādas izvēles, vai ari kāds atgadījums ir izvērties citādāk. Šajās pasaulēs ikvienam ir savs dubultnieks. Dažādi mēs paši ar dažādām dzīvēm un dažādām laimēm.

Variācijas.

Es domāju, vai pastāv, piemēram, šodienas variācija, kurā es nomirstu, nolecot no tās klints. Man tiek sarīkotas bēres, kur mani pelni tiek izkaisīti mazajā pludmalē. Miljoniem plaukstošu peoniju ieskauj manu noslīkušo ķermeni, kamēr cilvēki, bēdu un ciešanu nomākti, apraud mani. Es esmu skaists līķis.

Es domāju, vai ir cita šodienas variācija, kurā Džonijs savainojas, savas kājas un mugurkaulu atsitot pret klintīm. Kurā mēs nevaram izsaukt palīdzību, tāpēc airējam kajakus atpakaļ - kamēr ierodas glābēju helikopters un nogādā viņu uz sauszemi, viņš vairs nekad nevarēs staigāt.

Vai vēl cita variācija, kurā es nemaz nepievienojos Meļiem izbraucienā ar kajakiem. Kurā es ļauju viņiem sevi atstumt - viņi turpina doties uz interesantām vietām un stāstīt man sīkus melus. Kur maz pamazām mēs atsvešināmies, un galu galā mūsu vasaras idille ir sabojāta pavisam.

Iespēja, ka šīs variācijas pastāv, man šķiet vairāk nekā reāla.