Mēs bijām meļi

12.

Kādu nakti, piecpadsmitās vasaras jūlija beigās, es devos peldēties. Viena.

Kur bija Gets, Džonijs un Mirrena?

Es tiešām nezinu.

Tovakar Redgeitā mēs ilgi spēlējām vārdu spēles. Viņi droši vien bija tur. Bet varbūt viņi bija Klērmontā un, ēdot plūmju ievārījumu ar cepumiem, klausījās, kā tantes strīdas.

Lai vai kā, es devos ūdenī, ģērbusies tikai apakškrekliņā un apakšveļā. Acīmredzot es biju aizgājusi līdz pludmalei, neuzvilkusi neko citu. Smiltīs mēs nekad neatradām citus apģērba gabalus. Ne dvieli, ne ko citu.

Kāpēc?

Kā jau teicu, es tiešām nezinu.

Laikam biju aizpeldējusi tālu no krasta. Tālāk ūdenī ir lielas klintis, raupjas un melnas; vakara tumsā tās vienmēr izskatās draudīgas. Šķiet, mana seja ir bijusi ūdenī, un peldot es sasitu galvu pret kādu no klintīm.

Kā jau teicu - es nezinu.

Es atceros tikai, lūk, ko: es ieniru okeānā lejup, līdz pat akmeņainajam dibenam, un es varēju redzēt Bīčvudas salas pamatni, un manas rokas un kājas bija nejutīgas, bet mani pirksti auksti. Man grimstot, garām peldēja jūraszāles.

Mamma mani atrada smiltis, saritinājušos čokurā un daļēji vēl zem ūdens. Es nepārstāju trīcēt. Pieaugušie ietina mani segās. Viņi centās mani sasildīt Kadldaunā. Viņi deva man tēju un ģērba drēbēs, bet, kad es joprojām nerunāju un nepārstāju trīcēt, mani aizveda uz slimnīcu Vainjārdā, kur es paliku vairākas dienas, kamēr ārsti veica pārbaudes. Hipotermija, problēmas ar elpošanas orgāniem un, visticamāk, arī kaut kāda galvas trauma, lai gan smadzeņu skenējums neko neuzrādīja.

Mamma palika man blakus, rezervēja sev viesnīcā istabu. Es atceros skumjās un noskumušās tantes Kerijas, tantes Besas un vectēva sejas. Es atceros, kā manas plaušas likās pilnas ar kaut ko - vēl ilgi pēc tam, kad ārsti bija apgalvojuši, ka tās ir tīras. Atceros sajūtu, ka nekad vairs nevarēšu sasildīties - pat tad, kad viņi teica, ka mana ķermeņa temperatūra atkal ir normāla. Manas rokas sāpēja. Manas kājas sāpēja.

Mamma atveda mani mājās uz Vermontu, lai varu atveseļoties. Es gulēju savā gultā pilnīgā tumsā un izjutu pret sevi milzīgu žēlumu. Tāpēc, ka biju slima, bet vēl jo vairāk tāpēc, ka Gets nezvanīja.

Viņš arī nerakstīja.

Vai tad mēs nebijām iemīlējušies?

Vai tad nebijām?

Es aizrakstīju Džonijam kādas divas vai trīs stulbas un žēlabainas e-pasta vēstules, jautājot, lai viņš uzzina kaut ko par Getu.

Džonijam pietika prāta tās ignorēt. Galu galā mēs esam Sin-klēri, un Sinklēri neuzvedas tā, kā uzvedos es.

Es pārstāju rakstīt un izdzēsu visas nosūtītās e-pasta vēstules. Tās bija vājas un muļķīgas.

Patiesība bija tāda, ka Gets novērsās, kad es savainojos.

Patiesība ir tāda, ka tā bija tikai vasaras dēka.

Patiesība ir tāda, ka, iespējams, viņš mīlēja Rakeli.

Turklāt mēs dzīvojām pārāk tālu viens no otra.

Turklāt mūsu ģimenes bija pārāk tuvas.

Es nekad nesaņēmu paskaidrojumu.

Es tikai zināju, ka viņš mani pameta.