Mēs bijām meļi

58

Skat!

Uguns.

Tur, Blčvudas salas ziemeļu augstākajā punktā. Kur kļavas zari klājas pāri plašajam zālājam.

Māja ir liesmās. Tās šaujas augstu, izgaismojot naksnīgās debesis.

Nav neviena, kas varētu palīdzēt.

Tālumā es varu saskatīt Vainjārdas ugunsdzēsējus, gaišā laivā mērojot ceļu pāri līcim.

Vēl tālāk redzama Vudsholas ugunsdzēsēju motorlaiva, kas pukšķina pretī ugunij, ko mēs pielaidām.

Gets, Džonijs, Mirrena un es.

Mēs pielaidām uguni, un tagad tā nodedzina Klērmontu. Nodedzina pili, tā karaļa pili, kam bija trīs daiļas meitas.

To izdarījām mēs.

Es, Džonijs, Gets un Mirrena.

Tagad es to atceros,

atceros tik pēkšņi, ka šī atmiņa ietriecas mani un es kritu un grimstu lejup,

lejup, lidz pašam akmeņainajam dibenam, un es varu redzēt Blčvudas salas pamatni, un manas rokas un kājas ir nejutīgas, bet mani pirksti auksti. Man grimstot, garām peld jūraszāles.

Un tad es atkal uznirstu un elpoju.

Un Klērmonta deg.

Es esmu savā gultā Vindmērā, ārā parādās pirmā rītausmas gaisma.

Ir sākusies pirmā diena manā pēdējā nedēļā uz salas. Es neveikli pieeju pie loga, vēl ietinusies segā.

Tur slejas Jaunā Klērmonta. Moderna ar savu japāņu dārzu.

Tagad es redzu, kas tā ir. Tā ir māja, kas uzcelta uz pelniem. Pelni no tās dzīves, ko vectēvs dalīja ar vecmāmiņu, pelni no kļavas, zem kuras karājās riepas šūpoles, pelni no vecās Viktorijas laika mājas ar plašo lieveni un šūpuļtīklu uz tā. Jaunā māja ir uzcelta uz visu ģimenes trofeju un simbolu kapa - NewYorker karikatūru, zivju trofeju, izšūto spilvenu un ģimenes portretu kapa.

Mēs nodedzinājām to visu.

Naktī, kad vectēvs un pārējie bija devušies ar laivām pāri līcim,

kad kalpotājiem bija brīvdiena

un mēs, Meļi, vieni bijām palikuši uz salas,

mēs četri darījām to, no kā baidījāmies.

Ne jau mājas mēs nodedzinājām, bet gan simbolu.

Mēs nodedzinājām simbolu līdz ar zemi.