Mēs bijām meļi

67

Dažas dienas vēlāk vectēvs iesauca Džoniju pie sevis Klēr-montas studijā. Viņš lūdza Džonijam kādu pakalpojumu.

Džonijs teica nē.

Vectēvs teica, ka iztukšos Džonija koledžas fondu, ja viņš atteiksies.

Džonijs teica, ka viņš neiejauksies savas mātes attiecībās un ka viņš sasodīti labi iztiks, apmeklējot arī valsts koledžu.

Vectēvs piezvanīja Tačeram.

Džonijs visu izstāstīja Kerijai.

Kerija lūdza Getam pārstāt apmeklēt vakariņas Klērmontā. “Tas sadusmo Harisu,” viņa teica. “Visiem būtu labāk, ja tu vienkārši Redgeitā sev pagatavotu makaronus vai ari Džonijs vēlāk tev atnestu šķivi ar vakariņām. Tu taču saproti, vai ne? Tikai kamēr viss nokārtosies.”

Gets nesaprata.

Džonijs arī ne.

Mēs visi četri Meļi pārtraucām doties uz maltītēm Klērmontā.

Drīz vien pēc tam Besa lika Mirrenai kļūt uzstājīgākai un jautāt vectēvam par Vindmēru. Uz studiju runāt ar vectēvu viņai vajadzēja līdzi ņemt arī Boniju, Libertiju un Taftu. Mirrenai bija jāsaka, ka viņi ir ģimenes nākotne. Ka ne Džonijam, ne Keidijai nebija tādas atzīmes, lai tiktu Hārvardā, bet Mirrenai bija. Ka tieši Mirrenai piemita biznesam piemērots prāts un ka viņa ir visu vectēva uzskatu mantiniece. Džonijs un Keidija bija pārāk vieglprātīgi. Un paskat tik uz šiem skaistajiem bērniem - glītās blondās dvīnes un vasarraibumainais Tafts. Viņi bija caur cau-rēm Sinklēri.

“Pasaki to visu,” teica Besa. Bet Mirrena to nedarīja.

Besa atņēma viņas telefonu, datoru un kabatas naudu. Mirrena vienalga to nedarīja.

Kādu vakaru mamma man jautāja par Getu. “Vectēvs zina, ka starp jums abiem kaut kas notiek. Viņš par to nebūt nepriecājas.” Es viņai pateicu, ka esmu iemīlējusies.

Viņa teica, lai nemuļķojos. “Tu riskē ar savu nākotni,” viņa teica. “Ar mūsu māju. Tavu izglītību. Kā dēļ?”

“Mīlestības dēļ.”

“Vasaras dēka. Liec to zēnu mierā.”

Ne.

“Mīlestība nav mūžīga, Keidij. Tu to zini.”

“Nē, nezinu.”

“Nu tad tici man - tā nav mūžīga.”

“Mēs neesam kā jūs ar tēti,” es teicu. “Neesam.”

Mamma sakrustoja rokas. “Pieaudz vienreiz, Keidensa. Tev jāredz pasaule tāda, kāda tā ir, nevis kādu tu to vēlies redzēt.”

Es paskatījos uz viņu. Mana jaukā, garā māte ar saviem skaistajiem, mezglā saņemtajiem matiem un viņas stingro, rūgto muti. Viņas vēnas nekad neasiņoja. Viņas sirds nekad neizcēlās, bezpalīdzīgi izkrītot zālājā. Viņa nekad neizkusa peļķēs. Viņa bija normāla. Vienmēr. Par katru cenu.

“Mūsu ģimenes labā,” viņa beidzot noteica, “tu to pārtrauksi.” “Nē.”

“Tev tas jādara. Un kad tas būs paveikts, pārliecinies, ka ari vectēvs par to zina. Pasaki, ka tev tas viss neko nenozīmēja - ka tev nekad tas neko nav nozīmējis. Pasaki, ka viņam vairs nav jāuztraucas par to zēnu, un tad parunā ar viņu par Hārvardu un tenisa komandu, un nākotni, kas tevi gaida. Vai tu saprati mani?”

Es nesapratu un nesapratīšu.

Es izskrēju ārā no mājas un ieskrēju tieši Geta rokās.

Es asiņoju uz viņa, bet viņš neiebilda.

Vēlu tajā nakti Mirrena, Gets, Džonijs un es aizgājām uz darbarīku šķūni aiz Klērmontas. Mēs atradām āmurus. Tādu bija tikai divi, tāpēc Gets paņēma lielu uzgriežņu atslēgu, bet es -pāri smagu dārza šķēru.

Mēs paņēmām ziloņkaula zosi no Klērmontas, ziloņus no Vindmēras, pērtiķus no Redgeitas un krupi no Kadldaunas. Tumsas aizsegā mēs aiznesām tos uz doku un sašķaidījām tos ar āmuriem, uzgriežņu atslēgu un dārza šķērēm, lidz no ziloņkaula palika vien putekļi.

Gets iesmēla spaini auksto jūras ūdeni un noskaloja doku tīru.