Mēs bijām meļi

83.

Mamma klauvē pie manas istabas durvīm un sauc manu vārdu.

Es neatbildu.

Pēc stundas viņa klauvē atkal.

“Ielaidīsi mani, lūdzu?”

“Ej prom.”

“Tev sākās migrēna? Vienkārši pasaki man.”

“Tā nav migrēna,” es atbildu. “Bet gan kas cits.”

“Es mīlu tevi, Keidij,” viņa saka.

Kopš saslimu, viņa to saka nepārtraukti, bet tikai tagad es saprotu, ko mamma, tā teikdama, domā.

Es mīlu tevi par spīti savām sērām. Pat ja tu esi jukusi.

Es mīlu tevi par spīti tam, ko nojaušu, ka esi izdarījusi.

“Tu taču zini, ka mēs visi tevi mīlam, vai ne?” viņa saka aiz durvīm. “Tante Besa, tante Kerija, vectēvs un visi pārējie. Besa gatavo tavu iecienīto melleņu pīrāgu. Pēc kādas pusstundas tas būs gatavs. Varēsi to ēst brokastīs. Es viņai palūdzu.”

Es pieceļos. Pieeju pie durvīm un atveru tās mazā spraugā. “Nodod Besai, ka saku paldies,” es saku. “Vienkārši tagad es nevaru iet.”

“Tu esi raudājusi,” mamma saka.

“Mazliet.”

“Saprotu.”

“Piedod. Es zinu, ka vēlies, lai brokastīs eju uz Jauno Klērmontu.”

“Tev nav jāatvainojas,” mamma man saka. “Tiešām, Keidij, tev nekad tas nav jāsaka.”