Mēs bijām meļi

25.

Visi dodas uz Jauno Klērmontu, atstājot mūs ar mammu Vind-mērā vienas un ļaujot izkravāt mantas. Es atstāju savas lietas neaiztiktas un dodos uzmeklēt Meļus.

Pēkšņi viņi ir man visapkārt kā mazi kucēni. Mirrena saķer mani un griež riņķī. Džonijs pieķeras Mirrenai, Gets sagrābj Džoniju, un mēs visi saķeramies kopā un lēkājam. Tad mēs visi palaižamies vaļā un dodamies uz Kadldaunu.

Mirrena pļāpā par to, cik priecīga viņa ir, ka Besa ar mazajiem šovasar dzīvos kopā ar vectēvu. Viņam tagad kāds vajadzīgs blakus. Turklāt Besas maniakālās tīrīšanas dēļ ir grūti uzturēties viņas tuvumā. Un, kas vēl jo svarigāk, Kadldauna būs tikai Meļiem. Gets paziņo, ka dosies pagatavot karstu tēju, un karsta tēja tagad ir viņa jaunā vājība. Džonijs nosauc viņu par pretenciozu pēcpusi. Mēs sekojam Getam virtuvē. Viņš uzliek vārīties ūdeni.

Viņi ir kā viesulis, runā, viens otru pārtraukdami, priecīgi strīdēdamies, - gluži kā kādreiz. Gets gan tomēr tā īsti nav uz mani paskatījies.

Es nespēju novērst no viņa acis.

Viņš ir tik skaists. Tik ļoti viņš pats. Es pazīstu izliekumu viņa augšlūpā, pazīstu viņa plecu spēku. Kā viņš tikai pa pusei ieliek biksēs kreklu, kā viņš ir novalkājis kurpju aizmuguri, kā, pašam nemanot, viņš pieskaras savai rētai pie uzacs.

Es esmu tik dusmīga. Un tik priecīga viņu redzēt.

Droši vien viņš vairs par to visu nedomā, kā jau ikviens ātri pielāgoties spējīgs cilvēks darītu. Gets pēdējos divus gadus nav pavadījis galvassāpju un sevis žēlošanas čaulā. Viņš ir devies izklaidēties ar baletkurpītēs tērptām Ņujorkas dejotājām, vedis viņas uz ķīniešu ēstuvēm un koncertiem klausīties grupu uzstāšanos. Ja viņš nav ar Rakeli, tad droši vien ir ar kādu citu vai pat vairākām.

“Tavi mati ir citādāki,” Džonijs saka man.

“Jā.”

“Bet tu vienalga izskaties glīta,” Mirrena mīļi piebilst.

“Viņa ir tik gara,” saka Gets, steidzīgi ņemot paciņas ar jasmīnu un angļu brokastu tēju. “Tu taču kādreiz nebiji tik gara, Keidij, vai ne?”

“To sauc par augšanu,” es saku. “Neuzvel man visu atbildību.” Pirms divām vasarām Gets bija krietni garāks par mani. Tagad mēs esam gandrīz viena auguma.

“Es atbalstu augšanu,” saka Gets, joprojām veroties manā sejā. “T ikai neizaudz garāka par mani.”

Vai viņš flirtē?

Viņš tiešām flirtē.

“Džonijs vienmēr ļauj man būt garākajam,” Gets turpina. “Nekad par to nesaceļ brēku.”

“It kā man būtu izvēle,” noburkšķ Džonijs.

“Viņa joprojām ir mūsu Keidija,” Mirrena uzticīgi piebilst. “Arī mēs viņas acīs droši vien izskatāmies citādāki.”

Bet tā nav. Viņi izskatās tāpat. Getam mugurā joprojām ir tas pats zaļais novalkātais krekls, kas pirms divām vasarām. Viņa plašais smaids, viņa pieliekšanās uz priekšu, viņa izteiksmīgais deguns.

Džonijs ar saviem platajiem pleciem, džinsos un sārti rūtainajā atpogātajā kreklā, kas ir tik novalkāts, ka tā malas ir apdilušas; nagi apgrauzti un mati apgriezti.

Mirrena kā avangarda glezna ar savu stūraino Sinklēru žokli. Viņas garie mati ir savākti uz augšu, bet mugurā viņai ir tikai peldkostīma augšiņa un šorti.

Tik nomierinoša sajūta. Es viņus tik ļoti mīlu.

Vai viņus uztrauks tas, ka es neatceros pat svarīgākos faktus par savu nelaimes gadījumu? Esmu pazaudējusi tik daudz no mūsu piecpadsmitajā vasarā piedzīvotā. Nez, vai tantes ir par mani runājušas.

Negribu, ka mani uzlūko kā slimu. Vai it kā mans prāts nedarbotos.

“Pastāsti par koledžu,” saka Džonijs. Viņš sēž uz virtuves letes. “Kur tu mācīsies?”

“Pagaidām vēl nekur.” No šīs patiesības es nevaru izvairīties. Esmu pārsteigta, ka viņi to jau nezina.

“Ko?”

“Kāpēc?”

“Es nebeidzu skolu. Pēc negadījuma es pārāk daudz kavēju mācības.”

“Nejēdzība!” iekliedzas Džonijs. “Tas ir briesmīgi. Tu nevari apmeklēt vasaras skolu?”

“Ne jau vienlaicīgi mācīties un būt šeit. Turklāt būs labāk, ja koledžā iestāšos ar sekmīgi nokārtotiem pārbaudījumiem visos priekšmetos.”

“Par ko tu mācīsies?” jautā Gets.

“Parunāsim par ko citu.”

“Bet mēs gribam zināt,” saka Mirrena. “Mēs visi.”

“Nopietni,” es saku. “Par ko citu. Kā tev pa mīlas dzīvi, Džonij?”

“Arī nejēdzīgi.”

Es uzraucu uzacis.

“Ja esi tik izskatīgs kā es, ir grūti koncentrēties uz ko vienu,” viņš pasmīn.

“Man ir puisis, un viņu sauc Dreiks Logerheds,” saka Mirrena. “Mēs abi mācīsimies Pomonā. Mums jau ir bijis dzimumakts, turklāt vairākas reizes, bet nekad bez izsargāšanās. Katru nedēļu viņš man dāvina dzeltenas rozes, un viņam ir lieli muskuļi.” Džonijs izspļauj savu tēju. Mēs ar Getu smejamies.

“Dreiks Logerheds?” Džonijs pārjautā.

“Jā,” atbild Mirrena. “Kas tur tik smieklīgs?”

“Nekas,” Džonijs papurina galvu.

“Mēs satiekamies jau piecus mēnešus,” saka Mirrena. “Vasaru viņš pavada, piedaloties jauniešu brīvprātīgo programmā Outward Bound, tāpēc nākamreiz, kad tiksimies, viņa muskuļi būs vēl lielāki!”

“Tu laikam joko,” Gets saka.

“Tikai mazliet,” saka Mirrena. “Bet es viņu mīlu.”

Es saspiežu viņas roku. Man prieks, ka viņai ir kāds, ko mīlēt. “Par dzimumaktu es tev pajautāšu vēlāk,” es viņu brīdinu.

“Kad puiši nebūs klāt,” viņa saka. “Es tev visu izstāstīšu.”

Mēs atstājam savas tējas krūzes un dodamies lejā uz mazo pludmali. Mēs novelkam savas kurpes un ierušinām kāju pirkstus smiltīs. Tajās ir mazi, asi gliemežvāciņi.

“Es neiešu uz vakariņām Jaunajā Klērmontā,” izlēmīgi paziņo Mirrena. “Un uz brokastīm arī ne. Šogad ne.”

“Kāpēc ne?” es jautāju.

“Es nevaru izturēt,” viņa atbild. “Tantes. Mazos. Vectēvu. Zini, viņš jūk prātā.”

Es pamāju.

“Pārāk daudz kopā būšanas. Es tikai vēlos būt laimīga te, lejā, ar jums,” saka Mirrena. “Es neuzturēšos tajā jaunajā, aukstajā mājā. Tie cilvēki iztiks ari bez manis.”

“Piekritu,” saka Džonijs “Piekrītu,” piebalso ari Gets.

Es aptveru, ka šo ideju viņi ir apsprieduši vēl pirms manas ierašanās.