Mēs bijām meļi

80

Lūk, patiesība par Skaisto Sinklēru Ģimeni. Vismaz tā patiesība, kādu zina vectēvs. Patiesība, ko viņš rūpīgi turēja pa gabalu no laikrakstiem.

Kādā naktī pirms divām vasarām siltā jūlija vakarā

Getviks Metjū Patils,

Mirrena Sinklēra Šefilda

un

Džonatans Sin klērs Deniss

gāja bojā mājas ugunsgrēkā, ko izraisīja priekšnamā apgāzusies motorlaivu degvielas kanniņa. Māja nodega ātrāk, nekā kaimiņu ugunsdzēsēju brigādes paspēja ierasties notikuma vietā.

Keidensa Sinklēra īstmana ugunsgrēka laikā atradās uz salas, bet to pamanīja tikai mirklī, kad bija jau par vēlu ko glābt. Milzīgās liesmas atturēja viņu no ieiešanas degošajā mājā, saprotot, ka ēkā iesprostoti vēl atradās cilvēki un dzīvnieki. Cenšoties glābt iesprostotos, viņa guva apdegumus uz rokām un kājām. Tad viņa skrēja uz citu māju, kas atrodas uz salas, lai izsauktu ugunsdzēsējus.

Kad glābēji beidzot ieradās, īstmanas jaunkundze tika atrasta mazajā pludmalē daļēji vēl zem ūdens un saritinājusies čokurā. Viņa nespēja atbildēt uz jautājumiem un izskaidrot, kas noticis, un acīmredzami bija guvusi galvas traumu. Vēl vairākas dienas pēc šiem traģiskajiem notikumiem viņai nācās lietot nomierinošus līdzekļus.

Hariss Sinklērs, salas īpašnieks, noraidīja jebkādus centienus uzsākt ugunsgrēka izcelšanās iemeslu izmeklēšanu. Vairāki koki, kas atradās blakus sadegušajai ēkai, tika nocirsti.

Tika sarīkotas bēres Getvikam Metjū Patilam,

Mirrenai Sinklērai Šefīldai un

Džonatanam Sinklēram Denisam viņu māju pilsētās Kembridžā un Ņujorkā.

Keidensa Sinklēra īstmana vēl nebija pietiekami atlabusi, lai apmeklētu bēres.

Nākamajā vasarā Sinklēru ģimene atgriezās uz. Bīčvudas salas. Viņi sadalījās. Viņi sēroja. Viņi daudz dzēra.

Tad viņi uz vecās mājas pelniem uzcēla jaunu.

Keidensai Sinklērai īstmanai nebija saglabājusies neviena atmiņa, kas saistīta ar ugunsgrēku, neviena atmiņa, ka kaut kas tāds reiz būtu noticis. Viņas apdegumi sadzija ātri, bet viņa cieta no selektīvās amnēzijas, kas bija iepriekšējās vasaras notikumu tiešas sekas. Viņa neatlaidīgi ticēja, ka galvas traumu ir ieguvusi peldoties. Ārsti pieņēma, ka viņas spēcīgās migrēnas lēkmes ir izraisījušas neatzītas sēras un vainas apziņa. Viņai nācās lietot spēcigas zāles, kas padarīja viņu ārkārtīgi trauslu gan fiziski, gan emocionāli.

Tie paši ārsti Keidensas mātei ieteica pārstāt censties viņai izskaidrot traģēdiju, ja jau viņa pati nespēja to atcerēties. Viņai bija pārāk grūti katru dienu no jauna pārdzīvot traģēdiju. Bija jāļauj viņai pašai to visu atcerēties. Viņai nebija ieteicams atgriezties Bīčvudas salā, kamēr nebija pagājis pietiekami ilgs laiks, lai izveseļotos. Galu galā ieteicams rīkoties tā, lai atturētu viņu no došanās uz salu uzreiz nākamajā gadā pēc nelaimes.

Keidensa izrādīja satraucošu vēlmi atbrīvoties no visām viņas īpašumā esošām lietām, pat no lietām ar sentimentālu vērtību, gluži kā izpērkot grēkus par pagātnes nodarījumiem. Viņa nokrāsoja matus tumšus un sāka ļoti vienkārši ģērbties. Viņas māte vērsās pēc profesionālas palīdzības, lai izskaidrotu Keidensas uzvedību, un viņai tika norādīts, ka šāda meitas rīcība ir izskaidrojama kā ierasta parādība sērošanas procesā.

Otrajā gadā pēc nelaimes gadījuma ģimene sāka atgūties. Pēc ilgiem un biežiem prombūtnes periodiem Keidensa atkal apmeklēja skolu. Ar laiku meitene atkal izrādīja vēlmi atgriezties Bīčvudas salā. Gan ārsti, gan ģimenes locekļi tam piekrita - tieši šāda rīcība viņai varētu nākt par labu.

Iespējams, uz salas viņa izveseļosies pilnibā.