Mēs bijām meļi

74.

Kad atveru durvis, manā istabā ir Mirrena. Viņa sēž pie mana galda, vienu roku uzlikusi uz mana datora.

“Es domāju, vai varētu izlasīt e-pasta vēstules, ko tu man pagājušajā gadā rakstīji,” viņa saka. “Tev tās ir saglabātas datorā?” “Jā.”

“Es neesmu tās lasījusi,” viņa saka. “Vasaras sākumā es izlikos, ka esmu, bet es nekad tās tā arī neatvēru.”

“Kāpēc ne?”

“Vienkārši neatvēru,” viņa saka. “Man likās, ka tam nav nozīmes, bet tagad man šķiet, ka ir gan. Un, paskat!” Viņas balss kļūst priecīgāka. “Es pat izgāju no mājas, lai to izdarītu!”

Es noriju tik daudz niknuma, cik vien iespējams. “Es saprotu, ka neatbildēji, bet kāpēc tu vispār pat neizlasīji manas vēstules?”

“Es zinu,” Mirrena saka. “Tas ir draņķīgi, un esmu briesmīgs skuķis. Atļausi, lūdzu, tagad tās izlasīt?”

Es atveru savu portatīvo datoru. Pameklēju un atrodu visas viņai adresētās vēstules.

Pavisam tādas ir divdesmit astoņas. Es lasu pār viņas plecu. Lielākoties tās bija apburošas, piemīlīgas cilvēka piezīmes, kas it kā necieta no galvassāpēm.

Mirrena!

Rīt es dodos uz Eiropu ar savu neuzticīgo tēvu, kurš, kā jau tu zini, ir arī neizsakāmi garlaicīgs. Novēli man veiksmi un atceries, ka daudz labprātāk es pavadītu vasaru Bīčvudā ar tevi. Un Džoniļu. Un Getu.

Es zinu, es zinu. Man vajag tikt tam pāri.

Es esmu tam pāri.

Es esmu.

Esmu ceļā uz Marbellu, lai satiktu pievilcīgos spāņu puišus. Tā ka - lūdzu.

Nez, vai es spēšu pierunāt tēti apēst pretīgāko ēdienu katrā valstī, kur dosimies, par sodu tam, ka viņš aizbēga uz Kolorādo.

Droši vien varēšu. Ja viņš tiešām mani mīl, viņš ēdīs vardes un aknas, un šokolādē mērcētas skudras.

/Keidensa

Tādas ir lielākā daļa vēstuļu. Bet dažas nav ne apburošas, ne piemīlīgas. Tās ir nožēlojamas un patiesas.

Mirrena.

Vermonta ziemā. Tumsa, tumsa.

Mamma nepārtraukti vēro mani miegā.

Man visu laiku sāp galva. Es nezinu, ko darīt, lai šīs sāpes pārietu. Zāles nepalīdz. Kāds šķeļas cauri manam galvaskausam ar cirvi. Ar netīru cirvi - tādu, kas, iecērto-ties manā galvaskausā, neatstāj gludu brūci. Lai arī kurš to tur savās rokās, tas nolēmis izrakties cauri, cirzdams atkal un atkal, bet ne vienmēr vienā un tajā pašā vietā.

Man ir vairākas brūces.

Dažreiz es sapņoju, ka tas, kurš tur cirvi savās rokās, ir vectēvs.

Dažreiz tā esmu es pati.

Dažreiz tas ir Gets.

Piedod, ka varbūt liekos jukusi. Šo rakstot, manas rokas trīc un datora ekrāns ir pārāk spožs.

Dažreiz mana galva sāp tik ļoti, ka man gribas nomirt.

Es visu laiku rakstu tev savas gaišākās domas, bet nekad nestāstu par tumšajām, lai gan domāju par tām nepārtraukti. Tāpēc stāstu tās tev tagad. Pat ja tu neatbildēsi, es zināšu, ka kāds manas domas ir dzirdējis, un tas jau ir kaut kas.

/Keidensa

Mēs izlasām visas divdesmit astoņas e-pasta vēstules. Kad viņa ir beigusi, Mirrena noskūpsta mani uz vaiga. “Ar to, ka atvainošos, nepietiks,” viņa man saka. “Nav tādu vārdu, kas izteiktu, cik slikti es jūtos.”

Tad viņa ir prom.