Mēs bijām meļi

60.

Pavasarī pirms piecpadsmitās vasaras mamma lika man aizrakstīt vēstuli vectēvam. Neko pārāk uzkrītošu. “Domāju par tevi un tavu zaudējumu. Ceru, ka tev klājas labi.”

Es sūtīju kārtīgas vēstules, rakstītas uz smagnēja krēmkrāsas papīra ar augšpusē iespiestu uzrakstu Keidensa Sinklēra Istmana.

6o

Dārgo vectētiņ, vēža pētniecības ietvaros es nupat ar riteni nobraucu piecu kilometru distanci. Tenisa komandas treniņi sākas nākamnedēļ. Mūsu grāmatu klubiņš šobrīd lasa Atgriešanās Braidshedas pilī. Mīlu tevi.

“Vienkārši atgādini, ka tev viņš rūp,” teica mamma. “Un to, ka tu esi labs cilvēks. Ka tu esi vispusīga un uzticīga ģimenei.”

Es protestēju. Vēstules rakstīšana šķita tik samākslota. Protams, man vectēvs rūpēja. Es viņu mīlēju un domāju par viņu. Bet es negribēju katru otro nedēļu rakstīt šos savas izcilības atgādinājumus.

“Šobrīd viņš ir ļoti viegli ietekmējams,” teica mamma. “Viņš cieš. Domā par nākotni. Tu esi pirmais mazbērns.”

“Džonijs ir tikai trīs nedēļas jaunāks.”

“Tieši par to es arī runāju. Džonijs ir zēns, un viņš ir tikai trīs nedēļas jaunāks. Tāpēc raksti vēstuli.”

Es viņai paklausīju.

Piecpadsmitajā vasarā Bīčvudā tantes uzņēmās vecmāmiņas darbus - gatavoja pīrāgus un nelika mierā vectēvu, it kā viņš viens nebūtu dzīvojis Bostonas mājā, kopš Tipera nomira iepriekšējā gada oktobri. Bet viņas visu laiku strīdējās. Viņas vairs nespēja uzturēt to pašu spēcīgo saikni, ar kādu vecmāmiņa Tipera saturēja visus kopā. Viņas ķildojās par atmiņām, par vecmāmiņas dārglietām, drēbēm viņas skapī un pat par kurpēm. Oktobri šīs lietas netika risinātas. Cilvēku jūtas tad vēl bija pārāk delikātas. Visi šie strīdi tika atlikti uz vasaru. Kad jūnija beigās ieradāmies Bīčvudā, Besa jau bija paspējusi izrevidēt vecmāmiņas mantas Bostonas mājā un tagad bija ķērusies pie Klērmon-tas. Tantēm bija vērtīgo lietu saraksti savās piezīmju grāmatiņās. “Man vienmēr paticis tas nefrīta koka dekors.”

“Esmu pārsteigta, ka tu to atceries. Tu nekad nepiedalījies dekorāciju izvēlē.”

“Un kas tad, tavuprāt, izvēlējās to koku? Katru gadu es visus dekorus ietinu zidpapīrā.”

“Tad nu gan mocības.”

“Re, kur pērļu auskari, ko māte bija man apsolījusi.”

“Melnās pērles? Viņa teica, ka tās dabūšu es.”

Vasaras dienām ritot, tantes arvien vairāk ķildojās. Strīdā pēc strīda tika uzplēstas vecas rētas un atkal salāpītas jaunos strīdos. Variācijas.

“Pasaki vectēvam, ka tev ļoti patīk izšūtie galdauti,” mamma man teica.

“Man tie nepatīk.”

“Tev viņš neatteiks.” Mēs bijām divas vien Vindmēras virtuvē. Viņa bija piedzērusies. “Tu mani mīli, vai ne, Keidensa? Tu esi viss, kas man tagad ir atlicis. Tu neesi tāda kā tavs tētis.”

“Bet man vienkārši nerūp tie galdauti.”

“Tad samelo. Pasaki par tiem no Bostonas mājas. Krēmkrāsas ar izšuvumiem.”

Vieglāk bija viņai pateikt, ka to izdarīšu.

Un vēlāk es viņai pateicu, ka esmu to izdarījusi.

Bet Besa bija lūgusi Mirrenai izdarīt to pašu,

un neviena no mums

vectēvam nelūdza

tos sasodītos galdautus.