Mēs bijām meļi

35.

Visi logi Kadldaunā ir plaši atvērti, kad aizeju tur pēc launaga. Gets liek mūziku gandrīz antīkajā disku atskaņotājā. Pie ledusskapja ar magnētiem ir piesprausti mani vecie krītiņu zīmējumi - augšā tētis, bet apakšā vecmāmiņa ar suņiem. Mans akvarelis ir piestiprināts pie viena no virtuves skapīšiem. Dzīvojamās istabas pašā vidū stāv saliekamās trepes un liela kaste ar dāvanu iesaiņojamajiem papīriem.

Mirrena pāri istabai pārstumj atzveltnes krēslu. “Man nekad nav paticis, kā māte bija iekārtojusi šo vietu,” viņa paskaidro.

Es palīdzu Getam un Džonijam pārbīdīt atlikušās mēbeles tik ilgi, līdz Mirrena ir apmierināta ar rezultātu. No sienām mēs noņemam Besas akvareļu ainavas un saritinām paklājus. Mēs izlaupām mazo istabas, atrodot interesantus priekšmetus. Kad esam beiguši, dzīvojamā istaba ir izdekorēta ar cūciņu krājka-sītēm un lupatdeķiem, bērnu grāmatu kaudzēm un lampu, kas izskatās pēc pūces. Platās un spīdīgās lentes no kastes ar dāvanu papīriem ir šķērsām novilktas pāri griestiem.

“Besa nedusmosies, ka tu visu pārkārto?” es jautāju.

“Varu tev apsolīt, ka visu atlikušo vasaru viņa Kadldaunā savu kāju nespers. Viņa jau gadiem ir centusies tikt ārā no šīs vietas.” “Ko tu ar to domā?”

“Ak,” Mirrena kā starp citu nosaka, “tu jau zini. Bla bla bla, visnemīlētākā meita, bla bla bla, virtuve nekam neder un tamlīdzīgas blēņas. Kāpēc vectēvs to neizremontē? un tā tālāk.”

“Viņa viņam jautāja?”

Džonijs uz mani dīvaini blenž. “Tu neatceries?”

“Viņas atmiņas ir sačakarētas, Džonij!” kliedz Mirrena. “Viņa neatceras pat pusi no piecpadsmitās vasaras.”

“Neatceras?” Džonijs saka. “Es domāju...”

“Nē, nē, apklusti tūlīt pat,” Mirrena kliedz. “Tu vispār dzirdēji kaut vārdu no tā, ko tev teicu?”

“Kad?” Viņš izskatās apmulsis.

“Tovakar,” saka Mirena. “Es tev stāstīju, ko teica tante Penija.” “Atslābsti,” saka Džonijs, mezdams viņai spilvenu.

“Tas ir svarīgi! Kā tu vari kam tādam nepievērst uzmanību?” Mirrena ir tuvu asarām.

“Atvaino, labi?” Džonijs saka. “Get, tu zināji, ka Keidensa neatceras lielāko daļu no piecpadsmitās vasaras?”

“Zināju,” viņš atbild.

“Redzi?” saka Mirrena. “Gets klausījās.”

Mana seja svilst. Es skatos uz grīdu. Mirkli neviens nebilst ne vārda. “Ir tikai normāli, ja pēc smaga sitiena pa galvu daļa atmiņu pazūd,” es visbeidzot ierunājos. “Mana māte paskaidroja?” Džonijs nervozi iesmejas.

“Esmu pārsteigta, ka mamma jums to stāstīja,” es turpinu. “Viņai ļoti nepatīk par to runāt.”

“Viņa teica, ka tev viss jāuztver mierīgi un pašai jāmēģina visu atcerēties. Visas tantes to zina,” saka Mirrena. “Vectēvs zina. Mazie zina. Kalpotāji arī. To zina ikviens cilvēks uz šīs salas, izņemot tikai Džoniju, acīmredzami.”

“Es to zinu,” saka Džonijs. “Es tikai neaptvēru visu bildi.”

“Neesi nu tik nevarīgs,” saka Mirrena. “Nav piemērotākais bridis.”

“Viss kārtībā,” es saku Džonijam. “Tu neesi nevarīgs. Tev vienkārši bija neoptimāls mirklis. Esmu pārliecināta, ka turpmāk būsi optimāls.”

“Es vienmēr esmu optimāls,” saka Džonijs. “Tikai ne tik optimāls, kā Mirrena varētu vēlēties.”

Gets pasmaida, kad pasaku neoptimāls, un viegli uzsit man pa plecu.

Mēs esam sākuši no jauna.