45.


Otrās nedēļas sākumā, ko pavadu uz salas, mēs atklājam Kadldaunas jumtu. Tur ir viegli uzkāpt - līdz šim mēs to nedarījām, jo tad nākas līst cauri tantes Besas guļamistabas logam.

Naktī uz jumta ir bezdievīgi auksti, bet dienā no tā paveras burvīgs skats uz salu un jūru aiz tās. Es varu redzēt pāri kokiem, kas ieskauj Kadldaunu un puduri stiepjas līdz pat Jaunās Klēr-montas dārzam. Es pat varu redzēt mājas iekšpusi cauri logiem, kas vairākās istabās stiepjas no griestiem līdz grīdai. Var arī mazliet redzēt Redgeitu un pretējā virzienā skatu pāri Vindmē-rai līdz līcim.

Pirmajā vakarā mēs izliekam ēdamo uz vecas, piknikiem paredzētas segas. Mēs ēdam saldo portugāļu maizi un mīkstu sieru no mazām koka kastītēm. Ogas no zaļām kartona kastītēm, dzeram burbuļojošu limonādi no aukstas pudeles.

Mēs nolemjam nākt šeit katru dienu. Visu vasaru. Šis jumts ir labākā vieta pasaulē.

“Ja es nomiršu,” es saku, vērodama ainavu, “tas ir, kad es nomiršu, izkaisiet manus pelnus mazajā pludmalē. Un, kad sailgo-sieties pēc manis, varēsiet uzkāpt šeit, augšā, paskatīties lejup un atcerēties, cik lieliska es biju.”

“Vai ari mēs varētu iet lejā un nopeldēties tevī,” saka Džonijs, “Ja mēs pēc tevis ļoti, ļoti sailgosimies.”

« т-> . И

Еш.

“Tu jau esi tā, kas gribēja būt mazās pludmales ūdenī pēc nāves.”

“Es tikai gribēju teikt, ka man šeit ļoti patīk. Tā būtu varena vieta, kur izkaisīt manus pelnus.”

“Jā,” saka Džonijs. “Būtu gan.”

Mirrena un Gets nav bilduši ne vārda, no zilas māla bļodas ēzdami zemesriekstus šokolādē. “Šī nav tā labākā saruna,” Mirrena saka.

“Nav ne vainas,” saka Džonijs.

“Es negribu, lai mani pelni būtu šeit,” saka Gets.

“Kāpēc ne?” es jautāju. “Mēs visi varētu būt kopā mazajā pludmalē.”

“Un mazie mūsos peldēsies!” iesaucas Džonijs.

“Man tevis dēļ būs slikti,” atcērt Mirrena.

“Nav jau nekāda lielā starpība, ņemot vērā visas tās reizes, kad esmu tur čurājis,” saka Džonijs.

“Pretīgi.”

“Tikai nevajag, tur visi čurā.”

“Es ne,” iebilst Mirrena.

“Jā, arī tu,” viņš saka. “Ja vien ūdens jau nav pārvērties par čurām pēc visiem šiem gadiem, kopš mēs tur čurājam, daži pelni lielu skādi nenodaris.”

“Jūs kādreiz plānojat savas bēres?” es jautāju.

“Kā tu to domā?” Džonijs sarauc degunu.

“Nu, tu zini, kā grāmatā par Tomu Sojeru, kad visi uzskata, ka Toms un Haks, un kā viņu tur sauca?”

“Džo Harpers,” saka Gets.

“Jā, visi domā, ka Toms, Haks un Džo Hārpers ir pagalam. Zēni aiziet paši uz savām bērēm un dzird visas jaukās atmiņas, kas pilsētniekiem ir par viņiem. Pēc tam, kad to izlasīju, es sāku domāt pati par savām bērēm. Piemēram, kādus ziedus es vēlētos un kur lai izkaisa manus pelnus. Un vēl es iztēlojos atvadu vārdus, stāstot par to, cik noslēpumaini lieliska es biju un kā ieguvu Nobela prēmiju un olimpisko medaļu.”

“Kādā disciplīnā tad tu būtu ieguvusi olimpisko medaļu?” jautā Gets.

“Varbūt rokasbumbā.”

“Rokasbumba ir viena no olimpiskajām disciplīnām?”

“Jā.”

“Tu vispār spēlē rokasbumbu?”

“Vēl ne.”

“Nu tad labāk sāc.”

“Lielākoties cilvēki plāno savas kāzas,” saka Mirrena. “Es mēdzu plānot savas kāzas.”

“Puiši neplāno savas kāzas,” saka Džonijs.

“Ja es apprecētos ar Dreiku, kāzās būtu dzelteni ziedi,” Mirrena stāsta. “Dzelteni ziedi it visur. Un gaiši dzeltena kleita - tāda kā parastajās kāzās, tikai dzeltena. Un viņam būtu dzeltena smokinga josta.”

“Viņam gan tevi būtu ļoti, ļoti jāmīl, lai vilktu dzeltenu smokinga jostu,” es viņai saku.

“Jā,” saka Mirrena. “Bet Dreiks to darītu.”

“Es jums pateikšu, ko negribu savās bērēs,” saka Džonijs. “Es negribu, ka bars Ņujorkas māksliniecisko tipinu stāv ap manu zārku kaut kādā stulbā pieņemšanas zālē.”

“Es negribu, lai reliģiozi cilvēki runā par Dievu, kam es neticu,” saka Gets.

“Vai ari lai bars samākslotu meiteņu tēlo skumjas, bet tad dodas uz tualeti uzklāt jaunu lūpu spīduma kārtu un piekārtot matus,” saka Mirrena.

“Ak, Dievs,” es pasmīnu, “pēc jūsu teiktā tā vien liekas, ka bērēs nav nekā jautra.”

“Tiešām, Keidij,” saka Mirrena. “Tev vajadzētu plānot savas kāzas, nevis bēres. Neesi tik patoloģiska.”

“Ja nu es nekad neapprecos? Ja nu es nemaz negribu apprecēties?”

“Nu tad plāno savas grāmatas atvēršanas ballīti. Vai ari savas mākslas izstādes atklāšanas ballīti.”

“Viņa taču iegūs olimpisko medaļu un Nobela prēmiju,” saka Gets. “Viņa var plānot ballītes par godu tam.”

“Labi,” es piekritu. “Izplānosim manu rokasbumbas olimpiskās medaļas iegūšanas ballīti, ja tas jūs dara laimīgus.”

Un mēs plānojam. Šokolādes rokasbumbas zilā glazūrā. Man zelta kleita. Šampanieša strūklakas ar mazām zelta bumbiņām glāzēs. Mēs apspriežam, vai cilvēki valkā dīvainās aizsargbrilles, ari spēlējot rokasbumbu vai tikai skvošu, un nolemjam, ka mūsu ballītē valkās. Visas balltes garumā visiem viesiem būs jāvalkā zelta brilles.

“Tu spēlē rokasbumbas komandā?” jautā Gets. “Es domāju, vai ballītē būs vesela komanda ar amazoņu rokasbumbas dievietēm, kas svinēs kopā ar tevi? Vai ari medaļu tu iegūsi viena?” “Man nav ne jausmas.”

“Tev tiešām jāsāk sevi izglītot šajā jautājumā,” saka Gets. “Citādi tu tā arī neiegūsi zelta medaļu. Mums nāksies pārplānot visu ballīti, ja tu iegūsi tikai sudrabu.”

Todien dzīve ir skaista.

Mēs, četri Meļi, mēs vienmēr esam bijuši. Mēs vienmēr būsim.

Vienalga, kas notiktu, mums dodoties uz koledžām, novecojot vai būvējot savas dzives; vienalga, vai mēs ar Getu būsim kopā vai ne. Vienalga, kurp dosimies, mēs vienmēr spēsim sasēsties viens otram blakus uz Kadldaunas jumta un kopā vērties jūrā.

Šī sala ir mūsu. Šeit kaut kādā veidā mēs vienmēr būsim jauni.

Загрузка...