Mēs bijām meļi

66

Kādu nakti piecpadsmitajā vasarā Gets manas istabas logā meta mazus olīšus. Es izbāzu galvu, lai redzētu, kā viņš stāv pie kokiem, mēnesgaismai apspīdot viņa ādu un acīm mirdzot.

Viņš mani gaidīja pie mūsu lieveņa pakāpieniem. “Man trakoti kārojas šokolādi,” viņš čukstēja, “tāpēc es dodos izrevidēt Klērmontas pieliekamo. Pievienosies?”

Es pamāju, un, savijuši pirkstus, mēs kopā devāmies augšup pa šauro taciņu. Mēs apgājām apkārt un devāmies iekšā pa sētas durvīm cauri priekšnamam, kas bija piemētāts pilns ar tenisa raketēm un pludmales dvieļiem. Vienu roku uzlicis uz ārējām durvīm, viņš pagriezās un pievilka mani sev cieši klāt.

Viņa siltās lūpas uz manām, mūsu rokas joprojām savītas tur, pie mājas durvīm.

Uz mirkli mēs uz šīs planētas bijām divi vien, ar visu debess plašumu, nākotnei un pagātnei stiepjoties mums visapkārt.

Uz pirkstgaliem mēs izgājām cauri priekšnamam un iegājām pieliekamajā, kas savienojās ar virtuvi. Pieliekamā telpa bija plaša un vecmodīga ar smagnējiem koka skapīšiem un plauktiem, kur kādreiz, vēl mājas būvniecības laikā, glabājās burkas ar ievārījumiem un skābētiem gurķiem. Tagad te bija izlikti trauki ar cepumiem, vīna pudeles, kartupeļu čipsu paciņas, sakņu dārzeņi un zelteris. Gaismu mēs neieslēdzām gadījumā, ja kāds ienāktu virtuvē, bet bijām pārliecināti, ka vectēvs ir vienīgais, kas nakšņo Klērmontā. Nakts laikā viņš nekad neko nedzirdētu. Dzirdes pastiprinātāju viņš izmantoja tikai pa dienu.

Mēs pārmeklējām plauktus, kad izdzirdējām balsis. Virtuvē ienāca tantes - viņu balsis bija neskaidras un histēriskas. “Šādu iemeslu dēļ cilvēki viens otru mēdz nogalināt,” rūgti teica Besa. “Man vajadzētu pamest šo telpu, pirms esmu izdarijusi ko tādu, ko vēlāk nāktos nožēlot.”

“Tu to nedomā nopietni,” teica Kerija.

“Nesaki man, ko es domāju!” iekliedzās Besa. “Tev ir Eds. Tev nauda nav vajadzīga tik ļoti kā man.”

“Tu jau esi iecirtuši nagus Bostonas mājā,” teica mamma. “Liec salu mierā.”

“Kura rīkoja mātes bēres?” atcirta Besa. “Kura nedēļām ilgi palika blakus tēvam, kura rakās cauri dokumentu kaudzēm, runāja ar bēru viesiem un rakstīja pateicības vēstules?”

“Tu dzīvo viņa tuvumā,” teica mamma. “Tu biji viņam tieši blakus.”

“Man bija arī jāuztur mājsaimniecība ar četriem bērniem un jāsaglabā darbs,” teica Besa. “Jūs nedarījāt neko no tā visa.” “Darbs uz pusslodzi,” teica mamma. “Un, ja tu vēl kaut reizi piesauksi savus četrus bērnus, es sākšu kliegt.”

“Arī es uzturēju mājsaimniecību,” teica Kerija.

“Ikviena no jums abām varēja atbraukt vismaz uz nedēļu vai divām. Bet tā vietā jūs to visu atstājāt uz maniem pleciem,” teica Besa. “Es esmu tā, kurai visu gadu jāpacieš tētis. Es esmu tā, kurai jābrauc pie viņa, kad viņam savajagas palīdzību. Es esmu tā, kurai jātiek galā ar viņa plānprātību un sērām.”

“Nesaki tā,” teica Kerija. “Tu nemaz nezini, cik bieži viņš man zvana. Un tu pat iedomāties nespēj, cik daudz man ir jānoklusē, lai būtu viņam laba meita.”

“Un, sasodīts, jā - es gribu to māju,” turpināja Besa, it kā nebūtu dzirdējusi teikto. “Esmu to pelnījusi. Kura no mums veda māti uz ārstu vizītēm? Kura sēdēja pie viņas gultas?”

“Tas nav godīgi,” teica mamma. “Tu labi zini, ka es aizbraucu. Un arī Kerija aizbrauca.”

“Apciemot,” nošņāca Besa.

“Tev nekas no tā visa nebija jādara,” teica mamma. “Neviens tev to nelūdza.”

“Neviena cita, kas to darītu, nemaz nebija, jūs ļāvāt man visu darīt, bet ne reizi pat nepateicāt paldies. Esmu iesprostota Kadl-daunā, un tajā ir vissliktākā virtuve. Jūs tur nekad neieejat, tāpēc arī nezināt, cik nolietota tā ir. Tā gandrīz nekā vairs nav vērta. Pirms nāves māte vēl paspēja izremontēt Vindmēras virtuvi un Redgeitas vannasistabas, bet Kadldauna palika tāda pati kā senāk. Un te nu jūs abas esat - noskaužat manu atalgojumu par visu to, ko esmu darījusi un turpinu darīt.”

“Tu pati piekriti Kadldaunas rasējumiem,” atcirta Kerija. “Tu gribēji labu skatu. Tev vienīgajai ir māja pie pašas pludmales, Besa, un tevis teiktajam tēvs vienmēr piekrīt, viņš ir tev pieķēries. Man likās, ka tev ar to pietiks. Dievs zina, ka mums pārējiem to iegūt nav iespējams.”

“Tu pati izvēlies to neiegūt,” teica Besa. “Tu izvēlējies Edu - tu izvēlējies dzīvot ar viņu. Tu izvēlējies katru vasaru te vest Getu, lai gan labi zini, ka viņš nav viens no mums. Tu zini tēva uzskatus, bet ne tikai turpināji skraidīt apkārt ar Edu, bet arī atvedi šeit viņa māsasdēlu, rīkodamās kā maza, izaicinoša meitene, kas spēlējas ar aizliegtu rotaļlietu. Tomēr tavas acis visu šo laiku bijušas plaši atvērtas.”

“Nerunā par Edu!” iesaucās Kerija. “Apklusti, apklusti!”

Atskanēja pliķis - Kerija iepļaukāja Besu.

Besa aizgāja, aiz sevis aizcirzdama durvis.

Aizgāja arī mamma.

Mēs ar Getu sēdējām uz pieliekamā grīdas un turējāmies sadotās rokās. Cenzdamies neelpot, cenzdamies nekustēties, kamēr Kerija trauku mazgājamajā mašīnā salika glāzes.