Mēs bijām meļi

33.

Pēc stundas es dodos uz Jauno Klērmontu ieturēt launagu. Es zinu, ka mamma necietis manu neierašanos, sevišķi pēc vakar nokavētajām vakariņām. Kamēr pavāre liek uz galda ēdienu un

tantes cenšas savākt vienkopus visus mazos, vectēvs mani izved nelielā ekskursijā pa māju.

Vieta ir eleganta. Spīdīgas koka grīdas, milzīgi logi, viss iespaidīgs un liels no griestiem līdz pat grīdai. Sienas Klērmontā no augšas līdz pat apakšai mēdza būt izdekorētas ar melnbaltām ģimenes fotogrāfijām, suņu attēliem, grāmatu plauktiem un vectēva kolekcionētajām New Yorker karikatūrām. Jaunās Klērmon-tas sienas vienā pusē ir no stikla, bet otrā - pilnīgi tukšas.

Vectēvs atver durvis uz četrām viesu guļamistabām mājas augšstāvā. Visās ir tikai gultas un zemas, platas kumodes. Logiem priekšā ir balti logu aizklāji, kas ļauj mazumiņam gaismas iespīdēt telpās. Gultu pārsegi ir vienkārši, bez rakstiem, gaumīgos zilos un brūnos toņos.

Mazo istabās ir mazliet vairāk dzīvības. Tafta istabā uz grīdas ir Bākuguņu arēna, futbola bumba un grāmatas par burvjiem un bāreņiem. Libertija un Bonija ir atnesušas žurnālus un mūzikas atskaņotāju. Viņu istabā ir arī Bonijas grāmatu kaudze par spoku medniekiem, fiziku un kritušajiem eņģeļiem. Viņu kumode ir nokrāmēta ar kosmētiku un smaržu pudelītēm. Stūrī stāv te-nisa raketes.

Vectēva istaba ir vislielākā, un no tās paveras vislabākais skats. Viņš ieved mani dziļāk un parāda vannasistabu, kur dušā ir speciāli rokturi. Veco ļaužu rokturi, lai nenokristu.

“Kur ir tavas NewYorker karikatūras?” es jautāju.

“Telpu dizainers pieņēma dažus lēmumus.”

“Kā ar spilveniem?”

“Ar ko?”

“Jums bija tik daudz spilvenu. Ar izšūtiem suņiem.”

Viņš papurina galvu.

“Vai tu paturēji vismaz zivis?”

“Ko, to zobenzivi un visas pārējās?” Mēs kāpjam lejup uz pirmo stāvu. Vectēvs kustas lēni, un es eju aiz viņa. “Ar šo māju es visu sāku no jauna,” viņš vienkārši saka. “Vecās dzīves vairs nav.”

Viņš atver durvis uz savu studiju. Tā ir tikpat ieturēta, cik visa pārējā māja. Milzīga galda vidū novietots portatīvais dators. Pa milzīgu logu paveras skats uz japāņu dārzu. Krēsls. Siena ar pilnīgi tukšiem plauktiem.

Viss šķiet tik tīrs un atvērts, bet ne askētisks, jo viss ir pārāk bagātīgs.

Vectēvs ir vairāk līdzīgs mammai nekā man. Viņš ir izdzēsis veco dzīvi, tērējot naudu, lai izveidotu tai aizstājēju.

“Kur ir tas jaunais cilvēks?” pēkšņi jautā vectēvs. Viņa sejā parādās apātisks skatiens.

“Džonijs?”

Viņš papurina galvu. “Nē, nē.”

“Gets?”

“Jā, jaunais cilvēks.” Uz mirkli viņš pieķeras galdam, kā sajūtot reiboni.

“Vectēv, tev viss kārtībā?”

“Jā, labi.”

“Gets ir Kadldaunā ar Mirrenu un Džoniju,” es viņam saku.

“Es viņam apsolīju kādu grāmatu.”

“Tavu grāmatu šeit tikpat kā nav.”

“Beidz man stāstīt, kā šeit nav!” vectēvs iekliedzas, pēkšņi atguvis spēkus.

“Viss kārtībā?” Tā ir tante Kerija, nostājusies studijas durvīs.

“Ar mani viss ir labi,” viņš saka.

Kerija velta man skatienu un paņem vectēvu aiz rokas. “Nāc. Launags ir gatavs.”

“Vai varēji pēc tam aizmigt?” es jautāju tantei, kad dodamies atpakaļ uz virtuvi. “Pagājušajā naktī. Džonijs bija augšā?”

“Es nesaprotu, par ko tu runā,” viņa saka.