Mēs bijām meļi

72.

Mūsu plāns bija vienkāršs. Mēs atradīsim rezerves kanniņas ar motorlaivu degvielu, kas tika turētas šķūnī. Priekšnamā bija vecas avīzes un kartons - mēs izveidosim no tiem kaudzes un piesūcināsim tās ar degvielu. Mēs aplaistīsim arī koka grīdas. Pakāpsimies malā. Aizdedzināsim papīra dvieļu rulli un aizmetīsim to. Vienkārši.

Mēs aizdedzināsim katru stāvu, ja iespējams - arī katru

istabu, lai būtu droši, ka Klērmonta nodegs pilnībā. Gets pagrabā, es pirmajā stāvā, Džonijs otrajā stāvā un Mirrena bēniņos.

“Ugunsdzēsēji ieradās loti vēlu,” saka Mirrena.

“Divas ugunsdzēsēju brigādes,” piebilst Džonijs. “Vudsholas un Vainjārdas.”

“Mēs ar to rēķinājāmies,” es saku attopoties.

“Mēs ieplānojām zvanīt glābējiem,” saka Džonijs. “Protams, kādam bija jāpiezvana, citādi tas viss izskatītos pēc ļaunprātīgas dedzināšanas. Mēs gribējām teikt, ka visi bijām lejā Kadldaunā un skatījāmies filmu, un ka šo māju ieskauj koki. Ka citas mājas no tās ir grūti saskatīt, ja vien neuzkāpj uz jumta. Tāpēc būtu loģiski, ka neviens nebūtu zvanījis.”

“Tajos ugunsdzēsības depo pārsvarā darbojas brīvprātīgie,” saka Gets. “Neviens neko nenojaustu. Veca koka māja. Kā sērkociņu kastīte.”

“Pat ja tantēm un vectēvam rastos aizdomas, viņi par mums nekad neziņotu,” piebilst Džonijs. “Par to varējām būt droši.”

Protams, ka viņi neierosinātu izmeklēšanu.

Šeit neviens nav noziedznieks.

Neviens nav atkarīgais.

Neviens nav neveiksminieks.

Es sajūtu trīsas, domājot par to, ko esam izdarījuši.

Mans pilnais vārds ir Keidensa Sinklēra īstmana, un, pretēji cerībām, kādas uz mani tika liktas, augot mūsu skaistajā ģimenē, es esmu ļaunprātīga dedzinātāja.

Sapņotāja, varone, dumpiniece.

Cilvēks, kurš gatavs mainīt vēsturi.

Noziedzniece.

Bet, ja esmu noziedzniece, vai tāpēc esmu arī atkarīgā? Vai tāpēc esmu arī neveiksminiece?

Mans prāts, kā jau vienmēr, spēlējas ar vārdu nozīmēm un to sagrozījumiem. “Mēs to izdarījām,” es saku.

“Atkarīgs no tā, ko tu saproti ar to,” saka Mirrena.

“Mēs izglābām ģimeni. Viņi sāka no jauna.”

“Tante Kerija naktīs klīst pa salu,” saka Mirrena. “Mana māte berž izlietnes, līdz viņas rokas ir jēlas. Penija vēro tevi guļam un pieraksta visu, ko tu ēd. Viņas dzer pēc velna. Viņas piedzeras, līdz asaras sāk ritēt pār viņu sejām.”

“Kad tu vispār esi Jaunajā Klērmonta, lai to redzētu?” es saku. “Šad un tad es tur aizeju,” Mirrena saka. “Tu domā, ka mēs visu atrisinājām, Keidij, bet man šķiet, ka...”

“Mēs esam šeit,” es neatkāpjos. “Bez tā ugunsgrēka mēs šeit nebūtu. Tieši par to es runāju.”

“Labi.”

“Vectēva rokās bija tik liela vara,” es saku. “Bet tagad tā nav. Mēs izmainījām ļaunumu, ko redzējām pasaulē.”

Tagad es saprotu tik daudz no visa tā, kas iepriekš nebija skaidrs. Mana tēja ir silta, Meļi ir skaisti, Kadldauna ir skaista. Vienalga, ka sienas klāj traipi. Vienalga, ka mani moka galvassāpes vai ka Mirrena nejūtas labi. Vienalga, ka Viļam rādās murgi un Gets ienīst sevi. Mēs esam izdarījuši perfekto noziegumu.

“Vectēvs vairs nav tik varens tikai tāpēc, ka ir plānprātīgs,” saka Mirrena. “Ja vien varētu, viņš joprojām visus mocītu.”

“Es tev nepiekrītu,” saka Gets. “Jaunā Klērmonta man šķiet jau pietiekams sods.”

“Ko?” viņa jautā.

“Sods sev pašam. Viņš uzcēla sev māju, kas nav mājas. Tā ir tīši neērta.”

“Kāpēc gan lai viņš darītu ko tādu?” es jautāju.

“Kāpēc tu atdevi sev piederošās lietas?” Gets atjautāja.

Viņš skatās uz mani. Viņi visi skatās uz mani.

“Lai būtu žēlsirdīga,” es atbildu. “Lai darītu ko labu šajā pasaulē.” Iestājas divains klusums.

“Man riebjas juceklis,” es saku.

Neviens nesmejas. Es nesaprotu, kā ši saruna izmainījās, un tagad runājam par mani.

Kādu mirkli neviens no Meļiem nerunā. Tad Džonijs ierunājas: “Neuzspied, Get.” Bet Gets saka: “Man prieks, ka vismaz atceries ugunsgrēku, Keidensa.” Un es saku: “Jā, nu vismaz daļu no tā.” Bet Mirrena paziņo, ka nejūtas labi un dodas atpakaļ uz gultu.

Mēs ar puišiem vēl kādu brīdi guļam uz virtuves grīdas un skatāmies griestos, līdz, mazliet nokaunējusies, es aptveru, ka viņi abi ir aizmiguši.