Mēs bijām meļi

32.

Kāpjot augšup pa celiņu uz Jauno Klērmontu, es dzirdu Getu saucam manu vārdu. Es pagriežos un redzu, kā viņš skrien man pretī, apģērbies tikai zilās pidžamas biksēs un bez krekla.

Gets, mans Gets.

Vai viņš būs mans Gets?

Viņš apstājas manā priekšā, skaļi elpodams. Viņa mati, kā tikko no gultas, ir izspūruši uz visām pusēm. Viņa vēdera muskuļi ir tik izteikti, un viņš šķiet daudz kailāks nekā peldbiksēs.

“Džonijs teica, ka tu esi lejā, mazajā pludmalē,” viņš elso. “Es tevi vispirms meklēju tur.”

“Tu tikko tikai piecēlies?”

Viņš paberzē pakausi. Paskatās lejup uz savu apģērbu. “It kā. Gribēju tevi noķert.”

“Kā tā?”

“Pastaigāsim mazliet.”

Mēs dodamies uz taku, kas ved apkārt salai, kā bērnībā - Gets pa priekšu, bet es aiz viņa. Mēs pārejam mazam uzkalnam, tad pagriežamies atpakaļ uz kalpotāju mājas aizmuguri, no kurienes paveras skats uz Vainjārdas ostu netālu no bākas.

Gets pagriežas tik pēkšņi, ka es gandrīz ieskrienu viņā, un, vēl pirms esmu paspējusi pakāpties atpakaļ, viņa rokas ir ap mani. Viņš pievelk mani pie savām krūtīm un ar seju pieplok pie mana kakla. Es apviju savas kailās rokas ap viņu, plaukstu locītavas piespiežot pie viņa muguras. Viņš ir silts.

“Es tevi vakar neapskāvu,” Gets čukst. “Visi tevi apskāva, tikai es ne.”

Sajūta, viņam pieskaroties, ir tik pazīstama un tik nepazīstama.

Mēs jau esam to piedzīvojuši.

Un tajā pašā laikā arī neesam to piedzīvojuši.

Uz mirkli

vai minūtēm,

vai varbūt pat stundām,

es vienkārši esmu laimīga, šeit, Getu sajūtot zem savām plaukstām. Viļņu dunas un viņa elpa manā ausī. Man prieks, ka viņš vēlas būt manā tuvumā.

“Vai atceries, kā mēdzām šeit nākt kopā?” viņš jautā pie mana kakla. “Toreiz, kad uzkāpām uz tās plakanās klints?”

Es pakāpjos atpakaļ. Jo neatceros.

Es ienistu savu sasodito salauzto prātu, to, cik slima visu laiku esmu, cik sabojāta esmu kļuvusi. Ienīstu, ka esmu zaudējusi savu ārieni, izmesta no skolas un pametusi sporta nodarbības, un cik ļauni izturos pret māti. Ienīstu, cik ļoti es joprojām viņu vēlos ari pēc diviem gadiem.

Varbūt Gets vēlas būt ar mani. Varbūt. Bet, visticamāk, viņš vienkārši mani uzmeklēja, jo vēlas pateikt, ka neizdarīja neko nepareizu, kad pirms divām vasarām mani pameta. Viņš vēlētos, lai pasaku, ka nedusmojos uz viņu. Ka viņš ir lielisks puisis.

Bet kā gan es varu viņam piedod, ja pat īsti nezinu, ko tieši viņš man ir nodarījis?

“Nē,” es atbildu. “Būs izkritis no prāta.”

“Mēs bijām - tu un es, mēs - tas bija ļoti nozīmīgs mirklis.”

“Vienalga,” es saku. “Es to neatceros. Un acīmredzot visam, kas starp mums bija, ilgtermiņā nebūtu nekāda lielā nozīme, vai ne?”

Viņš skatās uz savām rokām. “Skaidrs. Piedod. No manas puses šobrīd tas bija ļoti neoptimāli. Tu dusmojies?”

“Protams, es dusmojos,” es saku. “Divus gadus pilnīgs tukšums. Tu nezvanīji, neatbildēji uz vēstulēm un padarīji visu vēl ļaunāku, nedarot pilnīgi neko. Un tagad pēkšņi tu esi Ak, es domāju, ka vairs nekad tevi neredzēšu, un turi manu roku, un Visi tevi apskauj, izņemot mani, un puskails staigā apkārt pa salu. Jā, tas tik tiešām bija neoptimāli, Get. Ja tu izvēlies izmantot tieši šo vārdu.”

Viņa seja kļūst drūma. “Izklausās briesmīgi, kad tu to tā pasaki.”

“Jā, nu tā es to redzu.”

Viņš izbrauc ar roku cauri matiem. “Es daudz ko nespēju izturēt,” viņš saka. “Ko tu teiktu, ja es lūgtu tevi visu sākt no jauna?”

“Ak, Dievs, Get.”

“Kas?”

“Vienkārši pajautā. Nejautā, kas būtu, ja tu pajautātu.”

“Labi. Es jautāju. Vai varam sākt visu no jauna? Lūdzu, Kei-dij? Sāksim no jauna tūlīt pēc launaga. Būs lieliski. Es izmetīšu mulsinošas piezīmes, bet tu smiesies. Mēs dosimies troļļu medībās. Mēs būsim laimīgi, redzot viens otru. Tu domāsi, ka esmu lielisks, es apsolu.”

“Tas ir liels solījums.”

“Labi, varbūt ne gluži lielisks, bet vismaz ne neoptimāls.” “Kāpēc jāsaka neoptimāls? Kāpēc nesaki, kāds patiesībā esi? Nevērīgs un mulsinošs, un manipulējošs.”

“Ak, Dievs.” Gets aiz satraukuma nespēj nostāvēt mierīgi, viņš lēkā augšup un lejup. “Keidensa! Man tiešām vajag vienkārši sākt no jauna. Šis viss no neoptimāla jau sāk kļūt par pēdējo draņķību. Viņš palecas un ar kāju sper kā mazs, sadusmojies puišelis.

Viņa palēkšanās liek man smaidīt. “Labi,” es viņam saku. “Jauns sākums. Pēc launaga.”

“Labi,” viņš saka un pārstāj lēkāt. “Pēc launaga.”

Mirkli mēs raugāmies viens otrā.

“Es tagad skriešu prom,” saka Gets. “Tikai neuztver to personiski.”

“Labi.”

“Būs labāk, ja, sākot no jauna, es tagad skriešu. Jo iet būtu pārāk dīvaini.”

“Es jau teicu - labi.”

“Labi.”

Un viņš skrien.