Mēs bijām meļi

64

Dažas dienas pēc tam, kad strīdējos ar mammu, mēs ar Getu vakarpusē devāmies uz tenisa kortu. Klusēdami mēs mētājām bumbas Fatimai un Princim Filipam.

Visbeidzot viņš ierunājās: “F.si ievērojusi, ka Hariss nekad mani nesauc vārdā?”

Ne.

“Viņš sauc mani par jauno cilvēku. Piemēram - kā tev pagāja šis skolas gads, jauno cilvēk?”

“Kāpēc?”

“Jo, nosaucot mani vārdā, viņš patiesībā teiktu - Kā tev pagāja šis skolas gads, indiešu zēn, kura indiešu tēvocis dzīvo grēkā ar manu tiro un balto meitu? Indiešu zēns, kuru es pieķēru skūpstām manu dārgo Keidensu.”

“Tu tici, ka viņš tā domā?”

“Viņš nespēj mani paciest,” teica Gets. “Bet ne gluži. Varbūt es viņam patīku kā personība, varbūt viņam pat patīk Eds, bet viņš nespēj nosaukt mani vārdā vai pat ieskatīties man acīs.”

Tā bija taisnība. Tagad, kad viņš to pateica, es sapratu.

“Es nesaku, ka viņš ir no tiem, kam patīk tikai baltie,” Gets turpināja. “Viņš zina, ka nedrīkst tāds būt. Viņš ir demokrāts, viņš balsoja par Obamu - bet tas nenozīmē, ka viņš jūtas ērti, uzņemot savā skaistajā ģimenē cilvēkus ar citādāku ādas krāsu.” Gets papurināja galvu. “Viņš tēlo. Viņam nepatīk apzināties, ka Kerija ir ar mums. Viņš nesauc Edu vārdā. Viņš sauc viņu par seru. Un pie katras mazākās izdevības viņš pārliecinās, lai es zinu, ka neesmu savējais.” Gets glaudīja Fatimas samtainās ausis. “Tu redzēji, kāds viņš bija bēniņos. Viņš grib, lai es turos no tevis pa gabalu.”

Es vectēva traucējumu uztvēru citādāk. Man šķita, ka viņš jūtas neērti, mūs tā pārsteidzis.

Bet tagad es pēkšņi aptvēru, kas patiesībā bija noticis.

“Uzmanies, jaunais cilvēk,” viņš teica. “Savu galvu. Tu vari savainoties.”

Tie bija vēl vieni draudi.

“Zināji, ka mans tēvocis pagājušajā rudenī bildināja Keriju?” Gets jautāja.

Es papurināju galvu.

“Viņi ir kopā jau gandrīz deviņus gadus. Džonijam un Viļam viņš ir tēva vietā. Keidij, viņš nometās uz ceļa un lūdza viņas roku. Mēs visi trīs zēni un ari mana mamma bijām tur. Viņš bija izrotājis dzīvokli ar svecēm un rozēm. Mēs visi bijām ģērbušies baltā un atvedām lieliskas vakariņas no kāda itāļu restorāna, kas Kerijai tik ļoti patīk. Mūzikas atskaņotājā viņš bija uzlicis Mocarta mūziku.”

“Mēs ar Džoniju viņam jautājām - kas par lietu? Vecīt, viņa taču dzīvo ar tevi. Bet viņš bija tik ļoti uztraucies. Viņš bija nopircis briljanta gredzenu. Lai nu kā, viņa pārnāca mājās, bet mēs četri paslēpāmies Vila istabā un atstājām viņus vienus. Bija iecerēts, ka mēs visi izskriesim ārā un apsveiksim viņus. Bet Kerija teica - nē.”

“Man šķita, ka viņi neredz jēgu precēties.”

“Eds redz jēgu. Bet Kerija negrib riskēt ar to stulbo mantojumu,” teica Gets.

“Viņa pat nepajautāja vectēvam?”

“Tur jau tā lieta,” teica Gets. “Visi un par visu vienmēr jautā Harisam. Kāpēc gan lai pieaugušai sievietei vajadzētu savam tēvam jautāt par viņas pašas laulībām?”

“Vectēvs viņu neatturētu.”

“Nē,” Gets teica. “Bet toreiz, kad Kerija ievācās dzīvot pie Eda, Hariss lika skaidri un gaiši saprast, ka visa nauda, ko viņš ir paredzējis viņai mantojumā, pazudis, ja viņi apprecēsies.

Lieta tāda, ka Harisam nepatīk Eda ādas krāsa. Viņš ir rasistisks mērglis, un tāda bija arī Tipera. Jā, viņi abi man patīk pat vairāku iemeslu dēļ, un viņi ir bijuši vairāk nekā dāsni, ļaujot katru vasaru man šeit braukt. Man pat šķiet, ka Hariss pats nemaz neaptver, kāpēc viņam nepatīk mans tēvocis, bet viņam viņš nepatīk pietiekami, lai tāpēc atstātu savu vecāko meitu bez mantojuma.”

Gets nopūtās. Man patika viņa žokļa izliekums, caurums viņa sporta kreklā, zīmītes, ko viņš man rakstīja; man patika tas, kā darbojās viņa prāts, kā viņš žestikulēja ar rokām, kad runāja. Tobrīd es iedomājos, ka pazīstu viņu pilnībā.

F.s pieliecos un noskūpstīju viņu. Šķita tik maģiski, ka varu ko tādu izdarit un ka viņš atbildēja manam skūpstam. Tik maģiski, ka viens otram varējām neslēpt savu vājumu, savas bailes un savu ievainojamību. “Kāpēc mēs nekad par to neesam runājuši?” es čukstēju.

Gets noskūpstīja mani vēlreiz. “Man šeit patīk,” viņš teica. “Šī sala. Džonijs un Mirrena. Mājas un okeāna skaņas. Tu.”

“Arī tu.”

“Daļa manis nevēlas to visu sabojāt. Negribas pat iedomāties, ka viss nav perfekti.”

Es sapratu, kā viņš jutās.

Vai arī man šķita, ka saprotu.

Pēc tam mēs ar Getu devāmies pastaigā pa celiņu apkārt salai un gājām, līdz nonācām pie platas un plakanas klints, kas pletās virs piestātnes. Zem mūsu kājām ūdens sitās pret salu. Mēs turējām viens otru un līdz pusei izģērbāmies, un, cik vien ilgi iespējams, aizmirsām par visu briesmīgo, kas slēpās skaistajā Sinklēru ģimenē.