Mēs bijām meļi

84.

Kā vienmēr neviens Kadldaunā nav redzams, iekams mani soļi nav dzirdami uz pakāpieniem. Tad durvis parādās Džonijs, uzmanīgi kāpdams pāri stikla lauskām. Ieraugot manu seju, viņš apstājas.

“Tu atcerējies,” viņš saka.

Es pamāju.

“Tu atcerējies visu?”

“Es nezināju, vai jūs vēl šeit būsiet,” es saku.

Viņš pasniedzas, lai saņemtu manu roku. Viņš šķiet tik silts un reāls, lai gan izskatās mazliet bāls, vārgs, ar tumšiem lokiem zem acīm. Un jauns.

Viņam ir tikai piecpadsmit.

“Ilgi mēs vairs nevaram palikt,” Džonijs saka. “Kļūst arvien grūtāk un grūtāk.”

Es pamāju.

“Mirrenai ir vissliktāk, bet mēs ar Getu arī to jūtam.”

“Kur jūs dosieties?”

“Kad dosimies prom?”

“Turpat, kur esam, kad tu neesi šeit. Turpat, kur esam bijuši.

Tas ir kā...” Džonijs apklust un pakasa galvu. “Tā ir kā atpūta. Savā ziņā kā nekas. Un, godīgi sakot, Keidij, es tevi mīlu, bet esmu sasodīti noguris. Es tikai gribu apgulties un vēlos, lai viss ir beidzies. Man tas viss notika jau pirms ļoti ilga laika.”

Es paskatos uz viņu. “Man ir tik ļoti, ļoti žēl, mans mīļais, Džonij,” es saku, jūtot, kā asaras sariešas manās acīs.

“Tā nav tava vaina,” saka Džonijs. “Tas ir, mēs visi to darījām, mēs visi zaudējām prātu, un mums visiem jāuzņemas atbildība. Tev nav jāuzņemas visa atbildība vienai,” viņš saka. “Skumsti, žēlo, bet neuzvel visu vainu sev.”

Mēs ieejam mājā, un no savas guļamistabas iznāk Mirrena. Es aptveru, ka, visticamāk, viņa tur nemaz nebija līdz brīdim, kad es ienācu pa durvīm. Viņa apskauj mani. Viņas medus krāsas mati ir blāvi, bet mutes kaktiņi izskatās sausi un saplaisājuši. “Piedod, ka neizdarīju to visu labāk, Keidij,” viņa saka. “Man bija dota viena iespēja šeit būt, un es nezinu, es to visu stiepu garumā, sastāstīju tik daudz melu.”

“Viss kārtībā.”

“Es vēlos būt saprotošs cilvēks, bet mani paliek tik daudz niknuma. Es iztēlojos, ka būšu svēta un vieda, bet tā vietā es apskaudu tevi un dusmojos uz visu ģimeni. Tas viss ir pilnīgs juceklis, un tagad tas beigsies,” viņa saka, paslēpdama seju pie mana pleca.

Es aplieku savas rokas ap viņu. “Tu biji tu pati, Mirrena,” es saku. “Neko citu es nevēlos.”

“Man tagad jāiet,” viņa saka. “Es vairs nevaru ilgāk šeit atrasties. Es iešu lejā uz jūru.”

Nē. Lūdzu.

Neej. Nepamet mani, Mirrena, Mirrena.

Tu esi man vajadzīga.

Es vēlos to pateikt, izkliegt. Bet es klusēju.

Un daļa no manis vēlas asiņot uz dzīvojamās istabas grīdas un pārvērsties skumju peļķē.

Bet arī to es nedaru. Es nežēlojos un nelūdzu žēlastību.

Tā vietā es raudu. Es raudu un piespiežu Mirrenu sev klāt, un noskūpstu viņu uz viņas siltā vaiga, un cenšos iegaumēt viņas seju.

Iedami lejā uz mazo pludmali, mēs visi trīs esam sadevušies rokās.

Gets jau ir tur un gaida mūs. Viņa profils pret gaišajām debesīm. Es viņu vienmēr tādu redzēšu. Viņš pagriežas un uzsmaida man. Viņš pieskrien, paceļ mani un šūpo pa riņķi, it kā būtu kas svinams. It kā mēs būtu laimīgs pāris pludmalē.

Es vairs neraudu, bet no manām acīm pāri sejai bez pārtraukuma līst asaras. Džonijs novelk savu kreklu un pasniedz to man. “Noslauki savu puņķaino seju,” viņš maigi saka.

Mirrena novelk savu vasaras kleitu un paliek, stāvot vienā peldkostīmā. “Neticami, ka šī dēļ tu uzvilki peldkostīmu,” saka Gets, joprojām apvijis savas rokas ap mani.

“Galīgi nepieskaitāma,” piebilst Džonijs.

“Man patīk šis bikini,” saka Mirrena. “Piecpadsmitajā vasarā es to nopirku Edgartaunā. Atceries, Keidij?”

Un es aptveru, ka atceros.

Mēs bijām pārgarlaikojušās. Mazie bija noīrējuši velosipēdus, lai dotos izbraukumā uz tuvējo ciematu, un mums nebija ne jausmas, kad viņi atgriezīsies. Mums viņi bija jāgaida, lai varētu doties atpakaļ uz laivu. Tāpēc mēs pabijām īrisa konfekšu veikaliņā, vērojām vēja rādītājus un visbeidzot iegājām kādā tūristiem paredzētā veikaliņā, kur piemērījām visbezgaumīgākos peldkostīmus, ko varējām atrast.

“Uz dibena rakstīts Vainjārda ir mīlētājiem’,’ es saku Džo-nijam.

Mirrena pagriežas, un tur tiešām tā ari ir rakstīts. “Slavas spožums un viss pārējais,” viņa saka ar nelielu rūgtumu.

Viņa pienāk pie manis, uzspiež uz vaiga skūpstu un saka: “Esi mazliet laipnāka, nekā vajag, Keidij, un viss būs kārtibā.”

“Un nekad neēd neko, kas lielāks par tavu pēcpusi!” kliedz Džonijs. Viņš ātri mani apskauj un nosper apavus. Viņi abi iebrien ūdenī.

Es pagriežos pret Getu. “Tu ari dosies?”

Viņš pamāj.

“Man tik ļoti žēl, Get,” es saku. “Man ir tik ļoti, ļoti žēl, un es nekad nevarēšu tev to atlīdzināt.”

Viņš noskūpsta mani, un es jūtu, kā viņš dreb, un es apviju savas rokas ap viņu, it kā tā es varētu apturēt viņu no pazušanas, it kā varētu paildzināt šo mirkli uz mūžu, bet viņa āda ir auksta un mitra no asarām, un es zinu, ka viņš dodas prom.

Ir labi būt mīlētam, pat ja mīlestība neilgst mūžīgi.

Ir labi zināt, ka reiz sensenos laikos bijām mēs ar Getu.

Tad viņš atraujas, un es nespēju izturēt būt šķirta no viņa un domāju, ka šis nevar būt beigas. Tā nevar būt tiesa, ka mēs vairs nekad nebūsim kopā, kad mūsu mīlestība ir tik īsta. Stāstam jābūt ar laimīgām beigām.

Bet nē.

Viņš mani pamet.

Protams, viņš jau ir miris.

Šis stāsts beidzās jau sen.

Gets ieskrien ūdenī, pat neatskatoties atpakaļ, un ar visām drēbēm ienirst zem mazajiem viļņiem.

Meļi peld tālāk, garām klinšu alai tālāk atklātā okeānā. Saule ir augstu debesis un spoži, spoži atmirdz pret ūdeni. Un tad viņi atkal ienirst -vai vēl kas -vai vēl kas -un viņi ir prom.

Esmu palikusi viena Bīčvudas salas dienvidu galā. Mazajā pludmalē es esmu viena.