Mēs bijām meļi

50.

Mirrena arvien biežāk jūtas slikti. Viņa pieceļas vēlu, uzlako savus nagus, guļ saulē un lūkojas uz Āfrikas ainavām kādā lielā grāmatā, kas stāv uz kafijas galdiņa. Bet viņa nedodas nirt. Viņa neburā. Nespēlē tenisu un nedodas uz Edgartaunu.

Es atnesu viņai želejas konfektes no Jaunās Klērmontas.

Šodien mēs abas gulšņājam mazajā pludmalē. Mēs lasām žurnālus, ko nozagu dvīnēm, un ēdam mazos burkāniņus. Mirrena ir ielikusi ausīs austiņas. Viņa nepārtraukti manā telefonā klausās vienu un to pašu dziesmu.

Mūsu jaunība ir palaista vējā,

Bet mēs to nepalaidīsim.

Atceries manu vārdu,

Jo mēs veidojām vēsturi.

Na na na na, na na na

Es iebakstu Mirrenai ar burkānu.

Kas?

“Tev jāpārstāj dziedāt, vai arī es neatbildu par savu rīcibu.” Mirrena pagriežas pret mani, nopietna. Izņem no ausīm austiņas. “Varu tev kaut ko pateikt, Keidij?”

“Protams.”

“Par tevi un Getu. Es vakar dzirdēju jūs abus, kad nācāt lejā.” “Un?”

“Domāju, ka tev viņš jāliek mierā.”

“Ko?”

“Tas tāpat slikti beigsies un vēl vairāk visu sabojās.”

“Es mīlu viņu,” es saku. “Tu zini, ka vienmēr esmu viņu mīlējusi.”

“Tu viņam visu padari grūtāku. Sarežģītāku, nekā jau ir. Tu viņu sāpināsi.”

“Nav tiesa. Visticamāk, viņš sāpinās mani.”

“Tā arī var notikt. Nav laba doma jums abiem būt kopā.”

“Kā tu nesaproti, ka labāk ļauju Getam sevi sāpināt, nekā turos no viņa pa gabalu?” es saku, pieceļoties sēdus. “Ja jāizvēlas dzīvot kastē, kur esmu pavadījusi pēdējos divus gadus, vai riskēt, zinot, ka viss var slikti beigties, es miljons reižu izvēlēšos riskēt. Es dzīvoju mazā kastītē, Mirrena. Es un mamma. Es un manas tabletes. Es un manas sāpes. Es vairs nevēlos dzīvot tajā mazajā kastītē.”

Gaiss piepildās ar klusumu.

“Man nekad nav bijis drauga,” Mirrena pēkšņi pasaka.

Es ieskatos viņas acīs. Tās piepildījušās ar asarām. “Bet kā tad ar Dreiku Logerhedu? Kā ar dzeltenajām rozēm un dzimumaktu?” es jautāju.

Viņa skatās lejup. “Es meloju.”

“Kāpēc?”

“Tu jau zini, kā ir, kad, atbraucot uz Bīčvudu, mēs nonākam gluži citā pasaulē. Vari būt cits cilvēks, nekā esi mājās. Iespējams būt labākam. Varbūt.”

Es pamāju.

“Tajā pirmajā dienā, kad atbrauci uz salu. Es pamanīju Getu. Viņš skatījās uz tevi tā, it kā tu būtu spožākā planēta visā galaktikā.”

г

“Tiešām?”

“Es tik ļoti vēlos, lai arī uz mani kāds tā skatās, Keidij. Tik ļoti. Un es tā nemaz negribēju, bet galu galā jau attapos melojam. Piedod.”

Es nezinu, ko teikt. Es ievelku dziļu elpu.

Mirrena strauji iesaucas: “Nevajag tā reaģēt. Labi? Viss ir kārtībā. Kārtībā, pat ja man vispār nekad nebūs drauga. Kārtībā, ja neviens mani nekad nemīlēs, skaidrs? Es to visu varu ļoti labi pieciest.”

Mammas balss sauc mani kaut kur no Jaunās Klērmontas puses.

“Keidensa! Tu mani dzirdi?”

Es kliedzu atpakaļ: “Ko tu gribi?”

“Pavārei šodien ir brīvdiena. Es sākšu gatavot pusdienas. Nāc, sagriez tomātus.”

“Tūlīt.” Es nopūšos un paskatos uz Mirrenu. “Man jāiet.”

Viņa neatbild. Es uzvelku savu džemperi un sāku kāpt augšup pa celiņu uz Jauno Klērmontu.

Virtuvē mamma iedod man speciālu tomātu nazi un sāk runāt.

Bla bla bla, tu vienmēr esi mazajā pludmalē.

Bla bla bla, tev vajadzētu vairāk spēlēties ar mazajiem.

Vectēvs te nebūs mūžīgi.

Vai tu maz zini, ka esi apdedzinājusies saulē?

Es griežu un griežu - veselu grozu ar dīvainas formas dzimtas īpašuma tomātiem. Tie ir dzelteni, zaļi un dūmakaini sarkani.