49.


Tonakt mēs ar Gefu vieni attopamies uz Kadldaunas jumta. Mir-rena nejutās labi, un Džonijs noveda viņu lejā, lai pagatavotu tēju.

No Jaunās Klērmontas atplūst balsu un mūzikas skaņas, kur tantes un vectēvs ēd melleņu pīrāgu un dzer portvīnu. Mazie dzīvojamajā istabā skatās filmu.

Gets noiet pa jumta slīpumu lidz pat notekcaurulei un tad atkal atpakaļ. Tas šķiet tik bīstami, tik viegli nokrist, bet viņš ir bezbailigs.

Tagad ir īstais brīdis, kad parunāt ar viņu.

Tagad viņš var pārstāt izlikties būt normāls.

Es cenšos atrast īstos vārdus, labāko veidu, kā sākt sarunu.

Pēkšņi trīs plašos soļos viņš uzkāpj atpakaļ vietā, kur es sēžu. “Tu esi ļoti, ļoti skaista, Keidij,” viņš saka.

“Tas mēnesgaismas dēļ. Tajā visas meitenes izskatās skaistas.”

“Es vienmēr un mūžīgi domāšu, ka tu esi skaista.” Mēnesgais-mā redzams vienīgi viņa siluets. “Tev Vermontā ir draugs?”

Protams, nav. Man nekad nav bijis cita drauga kā vienīgi viņš. “Manu draugu sauc Percocet" es saku. “Mēs esam ļoti tuvi. Pagājušajā gadā mēs pat kopā devāmies uz Eiropu.”

“Ak, Dievs.” Gets ir aizkaitināts. Viņš pieceļas un vēlreiz aiziet uz jumta pašu malu.

“Es tikai pajokoju.”

Gets ir pagriezis pret mani muguru. “Tu saki, lai nežēlojam tevi...”

“Jā.”

“... bet tad tu pasaki kaut ko tādu. Manu draugu sauc Percocet. Vai arī - Es gulēju uz grīdas un skatījos uz itāļu zilā poda apakšu. Un ir pilnīgi skaidrs, ka tu vēlies, lai visi tevi žēlo. Un mēs to darītu, es to darītu, tikai tev nav ne jausmas, cik ļoti tev ir paveicies.”

Es nosarkstu.

Viņam ir taisnība.

Es vēlos, lai cilvēki mani žēlo. Es vēlos.

Un tad atkal es nevēlos.

Es vēlos.

Un es nevēlos.

“Piedod,” es saku.

“Hariss tevi uz astoņām nedēļām aizsūtīja uz Eiropu. Tu domā - viņš kaut reizi sūtītu Džoniju un Mirrenu? Nē. Un mani viņš nesūtītu neparko. Vienkārši padomā, pirms sūdzies par kaut ko tādu, ko citi cilvēki ļoti vēlētos.”

Es saraujos. “Uz Eiropu mani aizsūtīja vectēvs?”

“Nu, paklau,” rūgti nosaka Gets. “Tu tiešām domāji, ka visu ceļojumu apmaksāja tavs tēvs?”

Tajā pašā mirklī es saprotu, ka viņš saka taisnību.

Protams, ka tētis neapmaksāja ceļojumu. Tas nav iespējams. Koledžas pasniedzēji nelido pirmajā klasē un neapmetas piec-zvaigžņu viesnīcās.

Es tik ļoti biju pieradusi pie vasarām Bīčvudā, pie vienmēr pilnajiem pieliekamajiem un daudzajām motorlaivām, un kalpotājiem, kas klusi grilēja gaļu un mazgāja veļu, - es pat neiedomājos, no kurienes tā nauda varēja nākt.

Vectēvs mani aizsūtīja uz Eiropu. Kāpēc?

Kāpēc mamma nebrauca kopā ar mani, ja jau ceļojums bija dāvana no vectēva? Un kāpēc lai tētis vispār pieņemtu naudu no vectēva?

“Tev priekšā paveras dzīve ar miljoniem iespēju,” Gets saka. “Man - mani vienkārši kaitina tas, ka tu vēlies, lai tevi žēlo, tas arī viss.”

Gets, mans Gets.

Viņam ir taisniba. Taisnība.

Bet tajā pašā laikā viņš nesaprot.

“Es zinu, ka neviens mani nesit,” es saku, pēkšņi jūtot vēlmi sevi aizstāvēt. “Es zinu, ka man ir daudz naudas un laba izglītība. Ēdiens uz galda. Es nemirstu no neārstējamas slimības. Daudziem cilvēkiem klājas daudz sliktāk nekā man. Un es zinu, ka man ir neticami paveicies, ka varēju tikt uz Eiropu. Man nevajadzētu par to sūdzēties vai būt nepateicīgai.”

“Labi.”

“Bet paklau. Tev nav ne jausmas, kādas ir šīs galvassāpes. Ne mazākās nojausmas. Sāp tik ļoti,” es pamanu, ka pār maniem vaigiem rit asaras, lai gan es neelsoju. “Dažkārt ir grūti būt dzīvai. Daudzreiz esmu vēlējusies, kaut būtu mirusi, es tiešām esmu to vēlējusies, lai tikai sāpes rimtos.”

“Tu nevēlies,” viņš asi nosaka. “Tu nevēlies, kaut būtu mirusi. Nesaki tā.”

“Es tikai vēlos, lai sāpes pāriet,” es saku. “Dienās zāles neiedarbojas. Es vēlos, lai sāpes pāriet, un esmu gatava darīt jebko -tiešām pilnīgi visu - ja vien zinātu droši, ka sāpes pāries.”

Seko klusums. Viņš noiet lejā lidz pašai jumta malai, lūkodamies prom no manis. “Ko tad tu dari? Kad tik ļoti sāp?”

“Neko. Es guļu un gaidu, un atgādinu sev atkal un atkal, ka sāpes neilgs mūžīgi. Ka būs vēl viena diena un pēc tās - vēl cita. Un kādā no tām dienām es piecelšos un ēdīšu brokastis, un jutīšos labi.”

“Cita diena.”

“Jā.”

Tagad viņš dažos soļos uzskrien pa jumta slīpumu. Pēkšņi viņa rokas ir apvijušās ap mani, un mēs turamies viens pie otra.

Viņš viegli dreb un ar savām aukstajām lūpām viegli noskūpsta manu kaklu. Un tā mēs paliekam, ieskauti viens otra rokās, kādu minūti vai divas,

un šķiet, ka Visums pats pārkārtojas,

un es zinu, ka dusmas, ko jutām, ir izgaisušas.

Gets noskūpsta mani uz lūpām un pieskaras manam vaigam. Es mīlu viņu.

Es vienmēr esmu viņu mīlējusi.

Mēs stāvam uz jumta ilgi, ilgi. Mūžīgi.

Загрузка...