Mēs bijām meļi

21.

Tagad mana istaba ir gandrīz tukša. Uz manas gultas ir uzklāti palagi un vatēta sega. Uz galda stāv mans portatīvais dators, dažas pildspalvas. Krēsls.

Man pieder daži pāri džinsu un šortu. Man ir teniskrekli un flaneļa krekli, daži siltie džemperi; peldkostīms, viens pāris sporta apavu, pāris gumijas iešļūceņu un pāris zābaku. Divas kleitas un daži augstpapēžu apavi. Silts mētelis, vējjaka un auduma ceļojumu soma.

Plaukti ir tukši. Nekādu bilžu, nekādu plakātu. Nekādu veco rotaļlietu.

Atdošanai: ceļojuma zobu sukas komplekts, ko mamma man vakar nopirka.

Man jau ir zobu suka. Nesaprotu, kāpēc viņa man pirka vēl vienu. Tā sieviete pērk lietas tikai pirkšanas pēc. Pretīgi.

Es aizeju līdz bibliotēkai un uzmeklēju meiteni, kura paņēma manu spilvenu. Viņa joprojām stāv, atspiedusies pret sienu. Es ielieku zobu sukas komplektu viņas kartona trauciņā.

Atdošanai: Geta olīvkrāsas vējjaka. Tā, kuru uzvilku nakti, kad mēs, sadevušies rokās, lūkojāmies zvaigznēs un runājām par Dievu. Es viņam to nekad neatdevu.

Man to vajadzēja atdot pašu pirmo. Es to zinu. Bet es nespēju piespiest sevi to izdarīt. Vējjaka bija viss, kas man no viņa bija palicis.

Tomēr tā rīkoties bija gļēvi un muļķīgi. Gets mani nemīl.

Ari es viņu nemīlu un varbūt nekad neesmu mīlējusi.

Parit es viņu ieraudzīšu, un es viņu nemīlu, un es nevēlos viņa vējjaku.