Mēs bijām meļi

62.

Dažas dienas vēlāk, vakarā. Kokteiļu stunda Klērmontā. Tā sākās ap pulksten sešiem vai pusseptiņiem, kad cilvēki atklīda uz lielo māju. Pavāre bija pagatavojusi vakariņas un jau uzlikusi galdā laša pastēti un mazus, kraukšķīgus krekerus. Es pagāju viņai garām un izvilku tantēm no ledusskapja pudeli baltvīna.

Gets, Džonijs un Mirrena Redgeitā piespieda mazos, kas visu pēcpusdienu bija pavadījuši lielajā pludmalē, ieiet āra dušā un pārvilkt tīras drēbes. Mamma, Besa un Kerija sēdēja ap Klēr-montas kafijas galdiņu.

Es noliku viņu priekšā vīna glāzes, kad ienāca vectēvs. “Tātad, Penij,” viņš teica, vienlaicīgi ieliedams sev glāzē burbonu no karafes, kas stāvēja uz bufetes, “kā tad tev un Keidijai šogad klājas Vindmērā, ņemot vērā apstākļu maiņu? Besa ir noraizējusies, ka jums tur varētu būt vientuļi.”

“Tā es neteicu,” atbildēja Besa.

Kerija samiedza acis.

“Teici gan,” vectēvs teica Besai. Ar roku viņš norādīja, lai apsēžos. “Tu runāji par piecām guļamistabām. Par izremontēto virtuvi un par to, ka Penija tagad ir viena un viņai tas viss nav vajadzīgs.”

“Tiešām, Besa?” Mamma ievilka elpu.

Besa neatbildēja. Viņa iekoda lūpā un sāka pētīt ainavu ārā pa logu.

“Mēs neesam vientuļas,” mamma teica vectēvam. “Mēs dievinām Vindmēru, vai ne, Keidij?”

Vectēvs palūkojās uz mani. “Tu tur jūties labi, Keidij?”

Es zināju, kas man būtu jāsaka. “Es tur jūtos vairāk nekā labi -es jūtos fantastiski. Es mīlu Vindmēru, jo tā ir būvēta tieši mammai. Gribu tajā mājā uzaudzināt savus bērnus un bērnu bērnus. Tu esi lielisks, vectēv. Tu esi īsts patriarhs, un es tevi ļoti cienu. Esmu tik priecīga, ka esmu Sinklēra. Šī ir labākā ģimene Amerikā.”

Ne gluži šādos vārdos. Bet man vajadzētu palīdzēt mammai paturēt māju, vectēvam sakot, ka viņš ir varens vīrs, ka tieši viņš ir mūsu laimes pamatā, un arī atgādinot viņam, ka es esmu ģimenes nākotne. Visi Amerikas Sinklēri mūs iemūžinās, garus un baltus, un skaistus un bagātus, ja vien vectēvs ļaus mums ar mammu palikt Vindmērā.

Man vajadzēja likt vectēvam justies kā noteicējam, kad pēc vecmāmiņas nāves viņa pasaule sagriezās kājām gaisā. Man vajadzēja viņam lūgties, viņu slavējot - nekad neatzīstot agresiju viņa uzdotajā jautājumā.

Mana mamma un viņas māsas bija atkarigas no vectēva un viņa naudas. Viņām bija labākā izglītība, tūkstošiem iespēju, tūkstošiem labu sakaru, bet viņas vienalga nespēja pašas sevi uzturēt. Neviena no viņām nedarīja neko pasaules labā. Neko lietderīgu. Neko drosmīgu. Viņas joprojām bija mazas meitenes, cenzdamās izdabāt tētukam. Viņš bija viņu maize un sviests, viņu krējums un medus.

“Mums tā ir pārāk liela,” es atbildēju.

Man izejot no istabas, neviens nerunāja.