Mēs bijām meļi

7

Tovakar Džonijs man pastāstīja par Ņujorkas draudzeni. Viņu sauca Rakele. Džonijs pat bija viņu saticis. Viņš, tāpat kā Gets, dzīvoja Ņujorkā, tikai Džonijs dzīvoja centra rajonā kopā ar Keriju un Edu, bet Gets - dzīvojamo namu rajonā kopā ar savu mammu. Džonijs teica, ka Rakele esot moderno deju dejotāja un ģērbjoties viscaur melnā.

Mirrenas brālis Tafts man pastāstīja, ka Rakele esot atsūtījusi Getam paciņu ar mājās gatavotiem kēksiņiem. Libertija un Bonija savukārt pastāstīja, ka Getam telefonā ir viņas bildes.

Gets par viņu pat neieminējās, bet viņam bija grūti ieskatīties man acīs.

Tajā pirmajā naktī es raudāju un kodu pirkstos, un dzēru vīnu, ko biju nočiepusi no Klērmontas pieliekamā. Virpuļojot un vemjot, es strauji cēlos debesis, aiz sāpēm triecoties pret zvaigznēm.

Es triecu savu dūri pret dušas sienu. Aukstā, aukstā ūdeni es nomazgāju kaunu un dusmas. Tad savā gultā es gulēju, drebot kā pamests suns, kas ari biju, manai ādai trīcot uz kauliem.

Nākamajā rītā un katru nākamo dienu pēc tam es uzvedos normāli. Es turēju savu stūraino zodu augsti paceltu.

Mēs burājām un kūrām ugunskurus. Es uzvarēju tenisa turnīrā.

Mēs pagatavojām milzum daudz saldējuma un gulējām izstiepušies saulē.

Kādu nakti mēs četri ieturējām pikniku mazajā pludmalē. Tvaicēti gliemji, kartupeļi un saldā kukurūza. To visu pagatavoja kalpotāji. Es nezināju viņu vārdus.

Džonijs un Mirrena nesa ēdamo metāla cepamajās pannās. Mēs ēdām, sasēduši ap ugunskura liesmām, smiltis pilinot izkusušo sviestu. Tad Gets mums visiem pagatavoja ceptus zefīrus ar šokolādi un cepumiem. Es skatījos uz viņa rokām, ko apspīdēja ugunskura liesmu mestā gaisma, un kā viņš uz gara zara uzdūra zefīrus. Vietā, kur kādreiz uz viņa plaukstām bija rakstīti mūsu vārdi, tagad Gets bija uzrakstījis grāmatu nosaukumus, ko viņš gribēja izlasīt.

Tovakar uz viņa kreisās rokas bija rakstīts Esamība un. Uz labās - Nekas.

Arī uz manām rokām bija uzraksti. Citāts, kas man patika. Uz kreisās - dzīvo, bet uz labās - šodienai.

“Gribat zināt, par ko es domāju?” Gets jautāja.

“Jā,” es atbildēju.

“Nē,” teica Džonijs.

“Es brīnos, kā mēs varam teikt, ka jūsu vectēvam pieder šī sala. Ne jau juridiski, bet faktiski.”

“Tikai, lūdzu, nesāc atkal ar saviem svētceļnieka spriedelējumiem,” novaidējās Džonijs.

“Nē. Es jautāju, kā gan mēs varam teikt, ka zeme vispār kādam pieder?” Gets pamāja ar roku uz smiltīm, okeānu, debesīm.

Mirrena paraustīja plecus. “Cilvēki nepārtraukti pērk un pārdod zemi.”

“Mēs varam parunāt par seksu vai slepkavībām?” jautāja Džonijs.

Gets viņu ignorēja. “Varbūt zemei vispār nevajadzētu piederēt cilvēkiem. Vai varbūt vajadzētu būt ierobežojumiem, kas cilvēkiem var piederēt.” Viņš paliecās uz priekšu. “Kad šoziem devos tajā brīvprātīgo braucienā uz Indiju, mēs būvējām tualetes. Būvējām tās, jo cilvēkiem tur, tajā ciematā, tādu vienkārši nebija.”

“Mēs visi zinām, ka tu devies uz Indiju,” teica Džonijs. “Tu jau mums to teici kādas četrdesmit septiņas reizes.”

Lūk, kas man visvairāk patīk Getā - viņš ir tik pilns entuziasma, tik nerimstoši ieinteresēts pasaulē, ka viņam ir grūti pat iedomāties iespējamību, ka citiem cilvēkiem viņa teiktais varētu likties garlaicīgs. Pat ja viņam to atklāti pasaka acis. Bet tāpat viņam nepatīk tik viegli atmest mums ar roku. Viņš vēlas, lai mēs sākam domāt - pat tad, kad mums nav tādas vēlmes.

Viņš sāka bakstīt gailošās ogles ar zaru. “Es tikai saku, ka mums vajadzētu par to runāt. Ne jau visiem ir savas privātās salas. Daži cilvēki uz tām strādā. Daži strādā fabrikās. Dažiem nemaz nav darba. Bet dažiem nav pat ēdiena.”

“Pārstāj runāt - tūlīt pat,” teica Mirrena.

“Pārstāj runāt uz visiem laikiem,” teica Džonijs.

“Šeit, Bīčvudā, mūsu uztvere par cilvēcīgumu ir pilnībā sagrozīta,” Gets teica. “Nedomāju, ka jūs to saprotat.”

“Apklusti,” es teicu. “Es tev iedošu vēl šokolādi, ja apsolīsi apklust.”

Un Gets tiešām apklusa, bet viņa sejas izteiksme bija sašķobījusies. Pēkšņi viņš piecēlās, pacēla no smiltīm akmeni un meta to no visa spēka. Viņš novilka savu kreklu un nometa nost kurpes. Tad, ģērbies vienīgi savos džinsos, viņš iebrida jūrā.

Dusmīgs.

Es vēroju viņa mēness apspīdētos plecu muskuļus, ūdenim šļakstoties augšup, kad viņš iebrida ūdenī. Viņš ienira, un es nodomāju - ja es viņam tagad nesekošu, tā meitene Rakele būs viņu ieguvusi. Ja es viņam nesekošu tagad, viņš dosies prom. No Meļiem, no salas, no mūsu ģimenes, no manis.

Es nometu savu džemperi un sekoju Getam jūrā, ģērbusies tikai kleitā. Es ieniru viļņos, peldot uz vietu, kur viņš gulēja ūdeni uz muguras. Viņa mitrie mati bija atmesti no sejas, atsedzot šauro rētu uz vienas uzacs.

Es pasniedzos pēc viņa rokas. “Get.”

Viņš salēcās un piecēlās stāvus līdz viduklim dziļajā ūdeni.

“Atvaino,” es nočukstēju.

“Es tev nesaku, lai tu apklusti, Keidij,” viņš teica. “Es tev nekad tā nesaku.”

tC M

Es zinu.

Viņš klusēja.

“Lūdzu, neapklusti.”

Es jutu, kā viņa acis pārslīdēja manam augumam slapjajā kleitā. “Es pārāk daudz runāju,” viņš teica. “Es visu politizēju.”

“Man patīk, kad tu runā,” es teicu, jo tā bija patiesība. Kad pārtraucu klausīties, man tiešām patika.

“Vienkārši tas viss padara mani...” Viņš apklusa. “Pasaulē viss ir tik nenormāli salaists dēlī, tas arī viss.”

Ja.

“Varbūt man vajadzētu,” Gets saņēma manas rokas un pagrieza tās, lai varētu izlasīt uz tām uzrakstītos vārdus, “man vajadzētu dzīvot šodienai un nevis visu laiku satraukties.”

Mana roka bija viņa slapjajā rokā.

Es notrīsēju. Viņa rokas bija kailas un slapjas. Mēs mēdzām sadoties rokās visu laiku, bet šovasar viņš nav man pat pieskāries.

“Ir labi, ka tev ir skatījums uz pasauli,” es viņam teicu.

Gets atlaida manu roku un vēlreiz ieslīdēja ūdenī. “Džonijs vēlas, lai es apklustu. Es garlaikoju tevi un Mirrenu.”

Es paskatījos uz viņa profilu. Viņš nebija tikai Gets. Viņš bija pārdomas un entuziasms. Ambīcijas un stipra kafija. Tas viss bija tur - viņa brūno acu plakstiņos, viņa gludajā ādā, viņa izvirzītajā apakšlūpā. Tur iekšienē bija savērpusies enerģija.

“Es atklāšu tev noslēpumu,” es čukstēju.

“Kādu?”

Es pastiepu roku un vēlreiz pieskāros viņa rokai. Viņš to neatrāva. “Kad mēs sakām Apklusti, Get, mēs to tā nemaz nedomājam.”

“Nē?”

“Tas nozīmē, ka mēs tevi mīlam. Tu mums atgādini, ka esam savtīgi nelieši. Tieši tāpēc tu neesi viens no mums.”

Viņš nolaida acis un pasmaidīja. “Vai tas ir tas, ko tu domā, Keidij?”

“Jā,” es viņam teicu. Es ļāvu pirkstiem slīdēt lejup pa viņa ūdenī peldošo izstiepto roku.

“Nespēju noticēt, ka jūs esat tik dziļi ūdenī!” Džonijs līdz potītēm stāvēja ūdenī, uzritinājis savu bikšu galus. “Ūdens ir ledains. Man nosals visi kāju pirksti.”

“Ūdens ir patīkams, kad iegremdējies pavisam,” viņam uzsauca Gets.

“Tiešām?”

“Neesi vārgulis!” sauca atpakaļ Gets. “Esi vīrs un lien iekšā tajā sasodītajā ūdenī.”

Džonijs iesmējās un devās iekšā ūdenī. Mirrena sekoja.

Un tiešām bija brīnišķīgi.

Virs mums pletās nakts. Okeāna klusā dunoņa. Un kaiju saucieni.