Mēs bijām meļi

59.

Kadldaunas durvis ir aizslēgtas. Es klauvēju, līdz parādās Džonijs, mugurā viņam joprojām vakardienas drēbes.

“Es taisu pretenciozo tēju,” viņš saka.

“Tu gulēji ar visām drēbēm?”

“Jā.”

“Mēs pielaidām uguni,” es viņam saku, joprojām stāvēdama durvīs.

Vairs viņi man nemelos. Vairs nedosies nekur bez manis, nepieņems lēmumus bez manis.

Tagad es saprotu mūsu stāstu. Mēs esam noziedznieki. Četru banda.

Džonijs ilgi skatās man acīs, bet nesaka ne vārda. Galu galā viņš pagriežas un dodas uz virtuvi. Es sekoju. Džonijs no tējkannas lej karstu ūdeni tējas tasītēs.

“Ko vēl tu atceries?” viņš jautā.

Es vilcinos.

Es redzu uguni. Dūmus. Cik milzīga izskatījās Klērmonta, kad dega.

Neatgriezeniski un pavisam noteikti es zinu, ka uguni pielaidām mēs.

Es redzu Mirrenas roku, viņas pirkstus ar aplupušo zelta nagu laku, turot kanniņu ar motorlaivu degvielu.

Džonija kājas, viņam skrienot lejup pa Klērmontas kāpnēm uz laivu māju.

Vectēvu turamies pie koka, viņa seju izgaismo ugunskura blāzma.

Nē. Labojums.

Blāzma no viņa mājas, kas nodeg līdz pamatiem.

Šīs atmiņas man bijušas visu laiku. Bet tagad es zinu, kā tās savietot.

“Ne visu,” es saku Džonijam. “Tikai zinu, ka mēs aizdedzinājām māju. Es redzu liesmas.”

Viņš apguļas uz virtuves grīdas un izstiepj rokas pāri galvai.

“Tev viss kārtība?” es jautāju.

“Esmu sasodīti noguris, ja vēlies zināt,” Džonijs apveļas otrādi un piespiež degunu pie flīzēm. “Viņas teica, ka vairs nesarunājas,” viņš murmina pret grīdu. “Viņas teica, ka viss beidzies un ka nevēlas vairs viena otru redzēt.”

“Kas?”

“Tantes.”

Es apguļos uz grīdas viņam blakus, lai varu dzirdēt, ko viņš saka. “Katru vakaru viņas piedzērās,” Džonijs murmina, it kā būtu grūti izdvest vārdus. “Un ar katru vakaru viņas kļuva arvien dusmīgākas, kliegdamas viena uz otru. Streipuļodamas pa zālāju. Bet vectēvs viņas tikai uzkurināja. Mēs noskatījāmies, kā viņas plēšas par vecmāmiņas mantu un par Klērmontas mākslas priekšmetiem. Bet vairāk par visu viņas strīdējās īpašumu un naudas dēļ. Vectēvs apreiba pats no savas varas, bet mana māte gribēja, lai es iesaistos spēlē pēc naudas. Jo es biju vecākais zēns. Viņa spieda un spieda mani - es nezinu - lai esmu spožākais starp jaunajiem mantiniekiem. Lai runātu par tevi kā vecāko sliktu. Lai esmu izglītots un kā gaiša demokrātijas nākotnes cerība un pārējās muļķības. Viņa bija zaudējusi vectēva labvēlību, tāpēc gribēja, lai to iegūstu es un pati nezaudētu mantojumu.” Viņam runājot, atmiņas šaudās pa manu galvaskausu - tik spēcīgas un izteiktas, ka sāp. Es saraujos aiz sāpēm un pārlieku rokas pāri acīm.

“Vai tu atceries vēl kaut ko par ugunsgrēku?” viņš saudzigi apjautājas. “Atmiņas atgriežas?”

Uz mirkli es aizveru acis un cenšos atcerēties. “Nē, ne to. Bet es atceros citas lietas.”

Džonijs pasniedzas un satver manu roku.