Mēs bijām meļi

6

Piecpadsmitajā vasarā es ierados nedēļu vēlāk par pārējiem. Mūs bija pametis tētis, un mēs ar mammu bijām aizņemtas iepērkoties, konsultējoties ar interjera dizaineru un darot visu pārējo.

Džonijs un Mirrena sagaidīja mūs piestātnē - abi sārtiem vaigiem un pārpilni ar vasaras plāniem. Viņi jau bija iecerējuši rīkot ģimenes tenisa turnīru un atzīmējuši saldējumu receptes. Mēs dosimies burāt un kursim ugunskurus.

Mazie kā jau vienmēr spietoja apkārt un klaigāja. Tantes smaidīja savus vēsos smaidus. Pēc ierašanās burzmas visi sapulcējās Klērmontā uz kokteiļu stundu.

Es devos uz Redgeitu uzmeklēt Getu. Redgeita ir daudz mazāka māja par Klērmontu, bet tajā tāpat ir četras guļamistabas. Tur dzīvoja Džonijs, Gets un Vils kopā ar tanti Keriju un, protams, Eds, kad viņš šeit bija, bet tas nebija bieži.

Es piegāju pie virtuves durvīm un paskatījos caur logu. Gets mani nepamanīja. Viņš stāvēja pie virtuves letes, un viņam mugurā bija novalkāts pelēks teniskrekls un džinsi. Viņa pleci bija platāki, nekā atcerējos.

Viņš atsēja lenti, kurā pakārts virs izlietnes pie loga kājām gaisā karājās sakaltis zieds. Zieds bija mežrozīte - rozā un trausla, tādas auga gar takas malām, kas stiepās apkārt Bīčvudas salai.

Gets, mans Gets. Viņš bija noplūcis man rozi no mūsu iemīļotās pastaigu vietas. Viņš bija to pakāris un izžāvējis, gaidot, kad es atbraukšu uz salu, lai varētu man to iedot.

Līdz šim es biju noskūpstījusi kādu vienu vai vairākus nenozīmīgus puišus.

Es biju zaudējusi savu tēti.

Es biju ieradusies šajā salā no asaru un melu mājas,

un es redzēju Getu,

un es redzēju rozi viņa rokā,

un tajā mirklī, saulei apspīdot viņu caur mazo logu, ābolus uz virtuves letes, gaisā virmojot koka un okeāna smaržai, es to saucu par mīlestību.

Tā bija mīlestība, un šī apziņa satricināja mani tik ļoti, ka es atspiedos pret virtuves durvīm, kas joprojām bija starp mums, tikai lai spētu palikt vertikāli. Es gribēju viņam pieskarties, it kā viņš būtu mazs trusītis, kaķēns vai kaut kas tik īpašs un mīksts, ka tam nevarēja nepieskarties. Visums bija labs, jo tajā bija viņš. Es mīlēju caurumu viņa džinsos un dubļus uz viņa basajām pēdām, un kreveli uz viņa elkoņa, un rētu, kas stiepās pāri viņa uzacij. Gets, mans Gets.

Man tur stāvot, viņš ielika rozi aploksnē. Viņš meklēja pildspalvu, atverot un aizverot atvilktnes, lidz beidzot atrada vienu pats savā kabatā un sāka rakstīt.

Es neaptvēru, ka viņš raksta adresi, līdz brīdim, kad no kādas atvilktnes viņš izvilka rullīti ar pastmarkām.

Gets uzlīmēja mārku uz aploksnes un uzrakstīja atpakaļadresi.

Tā nebija man.

Es aizsteidzos prom no Redgeitas durvīm, pirms viņš bija mani pamanījis, un aizskrēju pāri pagalmam. Vienatnē es sagaidīju satumstam debesis.

Es norāvu visus rožu ziedus no kāda vientuļa un skumja krūma un pa vienam metu tos bangojošajā jūrā.