Mēs bijām meļi

5.

Četrpadsmitajā vasarā mēs ar Getu vieni izbraucām ar mazo motorlaivu. Tas bija tieši pēc brokastīm. Besa lika Mirrenai ar dvīņiem un Taftu spēlēt tenisu. Togad Džonijs bija sācis skriet un mēroja apļus pa taku, kas veda apkārt salai. Gets atrada mani Klērmontas virtuvē un jautāja, vai vēlos izbraukt ar laivu.

“Ne gluži.” Es vēlējos doties atpakaļ uz gultu un lasīt grāmatu.

“Lūdzu!” Gets gandrīz nekad neteica “lūdzu”.

“Brauc viens.”

“Es nevaru viens ņemt laivu,” viņš teica. “Tas nebūtu pareizi.”

“Protams, tu vari to ņemt.”

“Ne jau bez kāda no jums.”

Viņš uzvedās smieklīgi. “Kur tu vēlies doties?” es jautāju.

“Es tikai vēlos uz mirkli tikt prom no salas. Dažkārt es nevaru te vairs izturēt.”

Tolaik es nevarēju saprast, kas gan ir tāds, ko viņš nevarēja izturēt, bet es piekritu. Mēs izbraucām jūrā, ģērbušies tikai vējjakās un peldtērpos. Pēc mirkļa Gets apturēja laivas dzinēju. Mēs sēdējām un ēdām pistācijas, un elpojām sāļo gaisu. Saule apspīdēja ūdens virsmu.

“Nopeldēsimies,” es teicu.

Gets lēca, un es sekoju, bet ūdens bija daudz aukstāks nekā krastmalā, un mums aizrāvās elpa. Saulei priekšā aizslīdēja mākonis. Mēs smējāmies histēriskus smieklus un kliedzām, ka lēkt ūdenī bija dumjākā ideja. Ko gan mēs domājām? Ikviens zināja, ka tālāk no krasta ūdenī bija haizivis.

Ak Dievs, nerunā par haizivīm! Mēs rāpāmies atpakaļ laivā, pastumjot viens otru un katrs cenšoties pirmais nokļūt pie pakāpieniem laivas aizmugurē.

Pēc minūtes Gets atliecās atpakaļ un palaida mani pa priekšu. “Ne jau tāpēc, ka tu esi meitene, bet gan tāpēc, ka es esmu labs cilvēks,” viņš man teica.

“Paldies.” Es parādīju viņam mēli.

“Bet, kad haizivs nokodis man kājas, apsoli, ka uzrakstīsi runu un ikvienam pastāstīsi, cik lielisks es biju.”

“Darīts,” es teicu. “Getviks Metjū Patils kļuva par gardu maltīti.” Būt tik nosalušai šķita histēriski smieklīgi. Mums nebija dvieļu. Mūsu pleciem saskaroties, mēs saspiedāmies kopā zem plīša segas, ko atradām zem sēdekļiem, aukstās kājas salikuši vienu virs otras.

“Tas tikai tā, lai mums neiestātos hipotermija,” teica Gets. “Nesāc domāt, ka tu man patīc vai ko tamlīdzīgu.”

“Es zinu, ka nepatīku.”

“Tu esi pievākusi sev segu.”

“Atvaino.”

Klusums.

Gets ierunājās: “Tu man liecies ļoti glīta, Keidij. Es to nedomāju tā, kā tas izklausījās. Patiesībā, pa kuru laiku tu kļuvi tik glīta? Tas ir mulsinoši.”

“Es izskatos tāpat kā vienmēr.”

“Skolas laikā tu esi izmainījusies. Jūtos kā izmests pats no savas spēles.”

“Tev šī ir kāda spēle?”

Viņš nopietni pamāja.

“Tas ir dumjākais, ko jebkad esmu dzirdējusi. Kas tev tā par spēli?”

“Nekas nespēj izlauzties cauri manām bruņām. Neesi pamanījusi?”

Viņa teiktais mani sasmīdināja. “Nē.”

“Sasodīts. Un man likās, ka spēle rit pilnā sparā.”

Mēs mainījām sarunas tematu un runājām, ka vēlāk pēcpusdienā varētu aizvest mazos uz Edgartaunu noskatīties filmu; runājām par haizivīm un to, vai tās tiešām ēda cilvēkus; par spēli Augi pret zombijiem.

Visbeidzot mēs devāmies atpakaļ uz salu.

Neilgi pēc mūsu izbrauciena ar laivu Gets sāka aizdot man savas grāmatas un agrās pēcpusdienās uzmeklēt mani nelielajā pludmalē. Viņš mani uzmeklēja, kad ar zelta retrīveriem gulšņāju Vindmēras zālājā.

Mēs sākām kopā iet pa taku, kas veda apkārt salai, Getam ejot pa priekšu, bet man sekojot viņam. Mēs runājām par grāmatām un iztēlojāmies iedomātas pasaules. Dažkārt mēs vairākas reizes apriņķojām salu, līdz sajutām izsalkumu vai sākām garlaikoties.

Tumši rozā mežrozītes auga gar taku. To smarža bija reibinoša un salda.

Kādu dienu es vēroju Getu guļam Klērmontas šūpuļtīklā ar grāmatu rokās, un man likās, it kā viņš būtu mans. It kā viņš būtu man īpašs cilvēks. Klusējot es ierāpos šūpuļtīklā viņam blakus. Es paņēmu pildspalvu no viņa rokas - viņš vienmēr lasot turēja rokā pildspalvu - un uzrakstīju Gets uz viņa kreisās plaukstas virspuses un Keidensa uz labās.

Viņš paņēma no manis pildspalvu un uz manas kreisās plaukstas virspuses uzrakstīja Gets, bet uz labās - Keidensa.

Es nerunāju par likteni. Es neticu ne liktenim, ne dvēseļu radniecībai un vispār nekam pārdabiskam. Tikai gribu teikt, ka mēs viens otru sapratām. Pilnībā.

Bet mums bija tikai četrpadsmit gadu. Es vēl nekad nebiju skūpstījusi zēnu, lai gan nākamajā skolas gadā dažus noskūpstīju, un kaut kā mēs to nesaucām par mīlestību.